“Process” – izrādes apmeklētājs

“Es neuzdrošināšos nonākt līdz apgalvojumam, ka labākie mirkļi šeit ir tie visfalšākie, tomēr...” “Es” ir Andrē Bazēns; “šeit” ir Žana Renuāra filma “Budī, izglābts no ūdens”; “tomēr” – tādēļ, ka visai Bazēna prātošanai par Renuāra kino būtībā ir viens fokuss: šis apgalvojums. Un, ja viņš “neuzdrošinājās” līdz tam nonākt, tad acīmredzot tikai pateicoties savai ideālajai gaumei un dzirdei, kam jebkādi uzkrītoši paradoksāli formulējumi bija pretīgi. Nu nekas, kā sacītu princis Hamlets, “agrāk tas skaitījās paradokss, bet tagad ir pierādīts”.

Runājot par Sergeja Lozņicas filmu “Process”, Bazēna riskantā frāze šķiet tikai triviāla. Falšums šeit ir matērija, sižets un virsuzdevums. Divas stundas garo tiesas hronikas žanrā veidoto filmu par Prompartijas lietas prāvu vainago titri: nekādas sazvērestības nebija, un vispār arī nekādas Prompartijas nebija. Tas viss – liecības, detaļas, fakti, grēku nožēlošana, dusmas, atmaskošana – ir viscaur sadomāts. Citiem vārdiem sakot, “Process” ir spēlfilma, kas tēlo nespēlfilmu un finālā atklāj šo triku. “Atmaskojums ir absolūti nepieciešams. Bez tā jūsu spožie numuri atstās nomācošu iespaidu.”

Nav saskaitāmi dokumentālisti, kuri riskējuši izmēģināt spēkus spēles žanrā, un tāpat spēlfilmu režisori, kuri ņēmuši rokā dokumentālista kameru, tomēr laikam nekur šī nošķīruma nosacītība un svārstīgums neizpaužas skaidrāk kā divās pēdējās Lozņicas filmās (ja nu vienīgi Bunjuela “Zemē bez maizes”). Neba nu tādēļ, ka būtu “grūti atšķirt”, bet tādēļ, ka atšķirības, šķiet, nemaz nav. Vai tad jebkura spēlfilma nav tikai spēles dokumentēšana? Vai tad jebkura filmas uzņemšanas situācija nerada nepieciešamību (vai pat prasību) tai pielāgoties; vai tad post factum kadrēšana un autora veikta atlase nenosaka spēles noteikumus, pieļaujot filmā tikai to, kas šiem noteikumiem atbildīs?... Tā ir viena no kino pamatproblēmām, burvīga problēma, kuras aizsākumi meklējami jau Limjēru laikos, taču Lozņicas veikumā tā kļūst biedējoši reljefa. “Process” vismazāk var interesēt kā politisks izteikums, kas atmasko režīma melīgumu, lai arī tiem, kuri filmu skatīsies šādi, protams, būs taisnība. Taču svarīgs ir kas cits. Pirmā no Staļina laika lielajām prāvām režisora acīs ir ideāls – savā caurspīdīgumā un viennozīmībā – materiāls kino būtības atklāšanai. Un runa ir par to kinematogrāfa būtību, kas ļauj kamerai saskatīt falšumu kā vienīgo, kas ir īsts.