Documenta

#putinnosprāgstitūlītpat

Nadeždas Suhorukovas, Mariupoles žurnālistes, ieraksti sociālā tīkla Facebook kontā no 20. februāra līdz 20. martam



20. februāris, 23.49

Josikam ir noslēpums. Viņš ilgi to glabāja, tomēr reiz viss nāca gaismā. Rudajam ir laba sirds. Mans kaķis prot mīlēt un just līdzi, lai gan ne visiem un ne vienmēr. Josiks nav resns, ūsains egoists, kam galvenais ir kārtīgi pielikt punci un saldi pasust. Viņš ir cilvēcīgs kaķītis, kurš uztraucas un jūt sava tuvākā sāpes.

Pirms gada mūsu daiļā blondīne pastaigā kaut ko saēdās. Nepaspēju pamanīt un atņemt, kad rijīgā meitene jau bija aprijusi nezināmu ēdamo. Kaut kādas jocīgas gaļas gabals mētājās turpat laukumiņā, kurā staigāt gāja visi rajona suņi.

Vakarā viņai kļuva slikti. Viņa vēma, nespēja paelpot un gulēja uz sāna. Mēs sākām zvanīt vetārstam. Viņš bija gatavs ierasties, taču varēja nepaspēt. Endžija sāka raustīties krampjos. Mēs aizskrējām uz aptieku, nopirkām visu, ko dakteris bija ieteicis, ielaidām sunītei divas šprices, un viņai pārgāja. Viņa vēl joprojām gulēja uz sāniem, smagi elpoja, taču acis vairs nepārgrieza un tajās bija izzudusi nāves plēvīte. Mēs, visa ģimene, gaidījām vetārstu. Viņš brauca pie mums no otra pilsētas gala.

Visu to laiku līdzās bija mūsu runcis. Viņš riņķoja ap blondīni, laizīja viņai purnu, cerīgi skatījās uz mums, gūlās blakus slimajai draudzenei un apskāva viņu ar ķepām.

Tobrīd mums nebija laika par to domāt, taču, kad vetārsts ieradās un pateica, ka ļaunākais ir garām, mums pielēca, ka mūsu cilvēknīdējs runcis, kurš necieš svešus, arī atrodas turpat istabā un uzmanīgi uzklausa ārsta lēmumu.

Meitene pēc tādas lēkmes bija gaužām vārga, visu laiku gulēja, un ūsainais bruņinieks neatkāpās no viņas gandrīz ne soli. No istabas izgāja tikai paēst un apmeklēt labierīcības. Ēstgriba viņam, par laimi, nebija pazudusi, taču bija redzams, ka viņš ēd bez labpatikas.

Endžija izveseļojās, un Josis šajā pārītī atkal kļuva par dominētāju, bet runča labsirdība kļuva par manu galveno trumpi, kad draņķēnu vajadzēja attaisnot citu priekšā. Ne visi ģimenes locekļi runcim patika, un netīkamajiem viņš laiku pa laikam koda pēdās.

Pēc dažiem mēnešiem saslimu es. Man bija angīna un augsta temperatūra. Gluži pamatoti rēķinājos ar tādu pašu kašaka attieksmi pret sevi. Un pat mazliet pārspīlēju slimumu. Saucu Josi vārgā balsī, skaļi vaidēju un eksaltēti klepoju. Izbiedēju visu ģimeni, ieskaitot suni. Endžija gulēja manā gultā, smilkstēdama aiz žēluma pret manām ciešanām, bet rižais sivēnaste pie manas gultas ieradās tikai vienu reizi. Viņš paostīja man roku, uzlēca uz spilvena, uzgrieza muguru, paslēja asti un ar savu dibenu uzsēdās man uz sejas. Man liekas, es tajā brīdī paģību. Tik izsmalcināti cūcīga izturēšanās pret slimu cilvēku ne ļaunākajos murgos nevar rādīties. Tā jau nebija tikai manu ciešanu noniecināšana, tas lops pazemoja manu cilvēcisko pašcieņu. Nogrūdu draņķēnu nost, pielēcu no gultas un sāku dzīties rižajam ķēmam pakaļ. Viņš, kā jau sarežģītās situācijās ieradis, izkūpēja gaisā. Mājinieki gan nopriecājās. Mamma, nesdama man zāles, jautāja: “Tev jau ir vieglāk? Kāpēc piecēlies? Gribi, atnesīšu tev Josīti? Viņš paārstēs...”


24. februāris, 21.40

Aņa no Odesas, Aļona no Kramikas, t.i., Kramatorskas, Nataša no Harkivas, Gaļa no Irpiņas! Mēs aizgājām gulēt nemierīgā, tomēr relatīvi mierlaiku dzīvē, bet pamodināja mūs karš.

Nav svarīgi, par ko mēs sapņojām un kas bija brīdi pirms pamošanās. Galvenā ir tā vienā mirklī notikusī pāreja, vēl rītausmas tumsā, no plāniem un cerībām uz baiļu un izmisuma bezdibeni. It kā no siltas vasaras tu būtu nokļuvis ledainā spelgonī.

Vēl pa miegam izdzirdēju dārdoņu un sprādzienus. Astoņu gadu laikā pie tā pierast nav iespējams, taču bailes, gluži kā senas sāpes, bija notrulinājušās. Un tad redaktore Gaļa atsūtīja ziņu kopējā grupā: “Viss, draugi, mostamies!”

Kļuva skaidrs, ka apkārt ir sācies kaut kas drausmīgs. Tas bija izaudzis līdz pašām debesīm. No turienes kā skābais lietus lidoja akla, dzelžaina nāve. To bija atnesis visderdzīgākais un nešpetnākais punduris – diktators, cinisks un vājprātīgs slepkava un maniaks. Viņu jau nolādējuši miljoniem cilvēku, un kā atbalss viņu lāstus atkārtos desmitkārt un desmitkārt lielāks pulks.

Atrasties kara iekšpusē ir ļoti baisi. Cilvēki kļūst līdzīgi bērniem, kas apmaldījušies krēslainā mežā. Pirms diennakts mazā ciemā Mariupoles pievārtē pieaugusi sieviete raudāja kā bērns par izārdīto māju un savu brīnumaino izglābšanos. Tas, kurš raidīja viņai virsū šo šāviņu, arī ir slepkava. Viņš gan neredz savu upuri, taču būtība tāpēc vien nemainās.

No rīta mana brāļasieva saģērba manus mazos brāļabērnus apšaudes skaņu pavadībā. Viņi bija nobijušies un mēģināja niķoties. Bērni sēdēja priekšnamā uz ķeblīšiem āra jakās un cepurēs, ar milzīgiem plastmasas maisiem rokās. Tie ir viņu “trauksmes koferīši”. Pie kājām gulēja vislabsirdīgākais suns pasaulē, tam arī bija ļoti bail. Viņi visi kopā aizgāja no milzīgas daudzstāvenes uz privātmājas pagrabu. Tur šaušanas laikā ir drošāk. Atgriezties mājās viņiem bail. Mēs monitorējām ziņu izlaidumus un priecājāmies par katru mūsu karavīru mazo uzvaru. Klausījāmies tālo kauju atbalsis un domās centāmies palīdzēt vislabākajai armijai pasaulē. Taisnīgai un drosmīgai, stiprai un gaišai. Sūtījām viņiem cerības, ticības un labā starus.

Un vēl mēs kopīgajā čatā sazinājāmies savā starpā. Ik pēc stundas bija sasauksme. Kā taustīdamies tumsā, mēs sameklējām tuvos cilvēkus: “Harkiva, kā jūs tur? Odesa, Kramika, Severodonecka, Hersona, Mariupole? Kā ir pie jums?”

Mums bija bail, arī tagad mums ir bail, taču mēs uzveicam šīs bailes un aizsviežam tās tālu kosmosā, melnajā caurumā. Tieši tāpat aizspersim prom no mūsu zemes agresīvos un pretīgos iebrucējus. Viņi pat iedomāties nespēj, cik mēs esam stipri.


25. februāris, 11.00

Šis šobrīd ir FB lentē. Nezinu, kurš šo dzejoli uzrakstījis. Bet trāpa tieši sirdī. Mūsu bojāgājušie zēni ir paradīzē.


Тринадцать – совсем неудачливый счёт,

Мы в море, на камне, ни взад, ни вперёд,

Но мы же довольно упрямый народ,

Держим мир, как слоны с черепахой.


Но здесь об удачето речь не идёт,

Война же идёт. И корабль к нам идёт.

И в радио что-то плохое орёт.

Солдат, не дрожи, не ахай.


Отсюда на небо ведёт только брод.

У каждых часов свой выходит завод.

И пусть из тринадцати каждый умрёт

Русский корабль – иди нax*й.1


25. februāris, 21.38

Mariupole ir neuzvarama. Mūsu pilsētu neuzvarēs ne ar kādiem ieročiem, neviens. Ne no tankiem, ne no gradiem, ne no apšaudēm mums nav bail. Mēs esam neparasti, apbrīnojami, negaidīti un pozitīvi. Mūsos ir tik daudz drosmes un izturības, ka pati dzīve mūs sargā.

Iedomājieties, šķirstu lenti. Tajā, protams, viss ir ļoti bēdīgi un skumji, viens vienīgs drūmums. Bet var jau arī saprast. Šausmu lietas notiek mūsu valstī un mūsu pilsētā... Tad pēkšņi uzduros ierakstam, no kura ap sirdi kļūst silti un rodas pārliecība, ka viss būs labi.

Mēs noteikti uzvarēsim, pienāks pavasaris, un uzradīsies gurķi. Parasti, zaļi gurķi. Tie smaržos pēc svaiguma un zāles. Jo, par spīti karam un visām šīm šausmām, stādiņi mazītiņos podiņos ir izdīguši mariupolietim, vārdā Sergejs, uz palodzes. Un viņš par tiem ir lielā sajūsmā. Tāpēc ielicis šo skaistuļu bildi un lepni pierakstījis klāt: “Izdzinušas dzinumus visas piecas gurķu šķirnes. Rūpēšos.”


26. februāris, 17.19

Šī ir mūsu māja Miera prospektā. Uz mājas jumta rēgojas cilvēka galva. Viņš ir nofotografēts no pretējās mājas. Cilvēki, kas dzīvo 15–36, redzēja, ka pa jumtu kāds staigā. DzĪKS priekšsēdētājs uzkāpa uz jumta, kad es biju izaurojusies pa telefonu, ka visu ielikšu FB un izsaukšu policiju. Pirms tam viņš man klāstīja, ka es izplatot dezinformāciju un vispār visi bēniņi esot aizslēgti. Bildēm tik tikko aci uzmeta un nenoticēja. Tomēr uz jumta kopā ar vēl vienu iedzīvotāju uzkāpa un pateica, ka tur neko nav atraduši. Tie, kuri cilvēku uz jumta redzēja un nofotografēja, ir mani draugi. Viņiem telefonā ir labāka bilde un nofiksēts laiks. Policiju viņi izsauca uzreiz, taču tā neieradās. Ko mums tagad darīt?


26. februāris, 23.42

Kad mēs būsim šo visu pārlaiduši, es noteikti uzrakstīšu, cik šausmīgi ir dzīvot kara iekšpusē. Par dažādiem cilvēkiem un situācijām, par to, kā viss vienā mirklī kļūst citādi un viss nesvarīgais sarūk līdz mikroskopiskam lielumam.

Paliek galvenais. Izrādās, galvenā nemaz nav tik daudz. Tava dzīve, tuvinieku dzīve, draugu, līdzcilvēku dzīve. Lai tava māja ir neskarta, lai tavu pilsētu neapšauda no GRAD, lai tavu valsti neplosa un nemoka.

Izrādās, ilgi plāni nav iespējami. Un dzīvot vajag tikai šodien. Zīlēt, kas būs rīt, ir gaužām liela greznība. Un viss ir brīnišķīgi nevis tad, kad tev ir glauns telefons, tu esi aizbraucis uz smalku kūrortu vai nopircis jaunu dzīvokli. Izrādās, arī tas viss nav svarīgi. Tāpat kā naudas daudzums, uzslava darbā vai tīkšķu skaits FB.

Droši vien to vajadzēja nojaust agrāk. Un vienkārši dzīvot. Izbaudīt ik dienu un ik sekundi. To vien, ka ir klusums un drošība. Taču visu laiku kaut ko vajadzēja, visu laiku kaut kas neapmierināja, kaut kas nepatika. Gribējās ko vairāk. Gribējās ideālu laimi. Izrādās – tā bija. Tikai pirms dažām dienām.

Mēs esam stipri. Mēs izturēsim. Riebīgā tirāna dēļ esam kļuvuši vēl stiprāki. Esam apvienojušies. Lai uzvarētu. Es zinu, kā daiļajai ļvivietei Juļai sāp sirds par Mariupoli un mariupoliešiem, kā par katru no mums tur īkšķus Nataša no Dņipras, kā es lasu ziņas par Kijivu un priecājos par katru mūsu armijas uzvaru.

Cik neparasti, mūsu TV kanāli ir apvienojušies – mēs neesam konkurenti, esam vienas armijas kareivji. Cik apbrīnojami, nav nekādas ideoloģijas – vienīgā ideoloģija ir uzticība Ukrainai un uzvaras gaidas. Un laiks ir izstiepies miljonkārt. Šķiet, tas viss sākās nevis 24. februārī, bet ārprātā sen. Lai gan mums tas tiešām sākās ļoti sen.

Man vēl ir par ko rakstīt, ko stāstīt. Es ļoti gribu, lai rīt pienāktu patiešām labs rīts. Mums visiem un Ukrainai.


27. februāris, 23.33

Kad ir ļoti bail, vajag kaut ko darīt. Tā iesaka mana draudzene psihoterapeite. Viņa gaisa trauksmes laikā mazgā kāpņutelpā grīdu. Jau trīs reizes ir mazgājusi. Tagad grīda tur ir sterila, un viņa ir uzvarējusi bailes.

Es apšaudes laikā rakstu. Visādas blēņas. Jo galvā nav nekādu domu un iznāk sviests. Man ir bail, es skaitu sprādzienus, klausos dārdoņu un rakstu. Pārtraukumos skatos uz kaķi un suni. Viņi baiļu problēmu risina radikāli.

Endžija nogāžas uz grīdas un aizmieg, bet kašaks guļ uz muguras un vienkārši klausās. Purnā rakstīts: “Krievu bumbas, lidojiet na...uj.” Man liekas, mans kaķis ir īsts patriots. Viņš saplosīs jebkuru okupantu.

Milzīgs paldies visiem, kuri izziņo gaisa trauksmi. Tagad mēs skaidri zinām, kad jāiziet kopīgajā gaitenī. Un mierīgi iznesam tur krēslus, izvedam suni un ķeram kaķu partizānu. Tas rižais ķēms mani šodien divas reizes aizmānīja prom no panikas lēkmes.

Pirmo reizi, kad pūlējos viņu noturēt klēpī, bet viņš uz mani šņāca un gribēja ar ķepu ieķerties sejā. Otro, kad viņš sprādzienu laikā bēga no manis pa gultām, slēpās pagaldē un nebalsī bļāva, kad es, glābdama viņa kaķa dzīvību, izmisīgi vilku viņu aiz astes no dīvānapakšas, lai izstumtu drošajā kopīgajā gaitenī.

Kaķis Josifs no tādas apiešanās kļuvis par nezvēru un tagad pret mani izturas kā pret pustraku. Staigā sāniski, skurina asti, skatās uz mani no vistālākā kakta un, kad eju klāt, palecas uz četrām ķepām un, rēkdams kā lauva, skrien prom.

Mūsu mājā nav patvertnes, un esošās ir ļoti tālu. Mēs vienkārši nepaspēsim līdz turienei aiziet. Tāpēc apšaudes laikā kopīgais gaitenis pārtop Noasa šķirstā. Kopā ar cilvēkiem briesmīgo laiku pārlaiž kaķis, divi suņi, jūrascūciņa – vietējo mīlule – un nekaunīgs kāmis. Tas ar savu izskatu vien tracina mūsu kaķi un suni.

Gaitenī ir absolūta vienotība, pat starp tiem kaimiņiem, kuri līdz šim cits citu necieta. Simtprocentīga saprašanās starp tiem, kuri niknojās, ka dzīvnieki piecūko ielu. Tagad par to ir nospļauties. Mūsu ukraiņu kaķi un suņi ir vienkārši ideāli.

Riebīgais punduris ir pamanījies apvienot visus. Sasniedzis fantastiskus rezultātus nieka četru dienu laikā. Cilvēki ir sajutušies kā absolūti vienota nācija. Pateicībiņa viņam par to. Bet citādi: “Krievu kropli, ej na...uj.” Un viss būs, Ukraina!



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela