Rafaēla “Atēnu skola”

Studēt Homēru no “bojāta manuskripta”

Rafaēls ir ietekmīgākais itāļu renesanses gleznotājs; viņa daiļrade iemieso līdzsvaru, kārtību, harmoniju un klasicisma savaldību. Viņš bija kaislīgs antikvārs un mākslā iedvesmojās no saviem arheoloģijas atklājumiem, tomēr pārāk nedižojās ar zināšanām. Šī pieticība un atturība Rafaēla cienītājus ir gan sajūsminājusi, gan sarūgtinājusi. Kā Johans Volfgangs fon Gēte piemin savās ceļojumu piezīmēs, kas vēlāk izdotas ar nosaukumu “Itālijas ceļojums”:

1786. gada 7. novembris. Līdz šim tikai reizi esmu redzējis Rafaēla stancas un lielisko Atēnu skolas gleznojumu, un tas ir kā pētīt Homēru no daļēji zuduša, bojāta manuskripta. Pirmais iespaids iepriecina, bet sajūsma kļūst pilnīga tikai tad, kad viss ir sīki pārbaudīts un izpētīts.

Gēte vēlējās sajūsmināties uzreiz, bet noskaidrojās, ka Rafaēla māksla prasa pacietību un koncentrēšanos.

Rafaēls īpaši interesē klasiskās kultūras pētniekus, jo viņš radījis priekšstatu par to, kā varēja izskatīties Senās Grieķijas filozofi. Mēs zinām, kā izskatījās Jūlijs Cēzars un Cicerons, un neskaitāmos krūšutēlos un monētās attēloti daudzi romiešu augstmaņi un imperatori. Taču grieķu tradīcija atšķīrās: ir maz drošu ziņu, kā izskatījās valstsvīri, dzejnieki vai citi cilvēki, izņemot Sokratu, Aleksandru Lielo un vēl dažus, kuru izskats ticis iemūžināts un saglabājies līdz mūsdienām.

Rafaēls nevarēja paļauties uz arheoloģiskajām liecībām par filozofu sejām (izņemot Sokratu); nebija arī ikonogrāfiskas tradīcijas, kas sniegtu viņam plašu “atribūtu” klāstu, kurā, kā teiktu mākslas vēsturnieki, katrs simbols ļauj atpazīt attiecīgo figūru. Platona un Aristoteļa attēlojumā Rafaēls radīja jaunu ikonogrāfisku tradīciju. Tomēr pārējā gleznojuma daļa ir pārsteidzoši neskaidra, un tās noslēpumus nav viegli atminēt.

Rafaēls Vatikānā

Rafaēla “Atēnu skola” gleznota kaut kad starp 1507. un 1512. gadu, parasti to datē ar 1509.–1511. gadu. Izmēri ir monumentāli: 5,5 x 7,7 metri. Tomēr šī varenība šķiet vairāk intīma nekā satriecoša. Tā nav eļļas glezna, bet gan sienas freska Parakstu zālē, kas sākumā bija apspriežu telpa Vatikāna Apustuliskās signatūras augstākajam tribunālam, katoļu baznīcas augstākajai tiesas iestādei.

Stanza della Segnatura itāliski nozīmē “parakstu zāle”, tādēļ ka Vatikāna amatpersonas tur reiz parakstījušas un apzīmogojušas petīcijas un citus nozīmīgus dokumentus. Iespējams, freskas veidošanas laikā telpu šādiem mērķiem vairs neizmantoja; daudzi pētnieki uzskata, ka tur bijusi pāvesta Jūlija II bibliotēka vai kabinets; zināms arī, ka viņš pasūtījis Mikelandželo slavenos griestu gleznojumus Siksta kapelā (1508–1512).

Jūlijs II bija slavens ar savu straujo dabu, un zināms, ka viņš neesot varējis izturēt Apustuliskās pils apartamentos, jo nav vairs spējis skatīties uz vēršu gleznojumiem visapkārt. Šie vērši simbolizēja Bordžu dzimtu un bija attēloti ne tikai Bordžu ģerbonī, bet arī fresku rakstos telpās, kas tagad pazīstamas kā Vatikāna Bordžu apartamenti, kurus pasūtījis bēdīgi slavenais pāvests Aleksandrs VI, kas Bordžu dzimtas vārdu pārvērta par sinonīmu greznībai, korupcijai, izvirtībai un aristokrātiskam gangsterismam.

Jūlijs II savu priekšgājēju ienīda un centās viņu pārspēt kā mākslas patrons. Savu jauno telpu apgleznošanu viņš nolēma pasūtīt Rafaēlam Sancio da Urbīno. Rafaēls bija Urbīno hercoga galma gleznotāja dēls; viņa radinieks Donāto Bramante bija viens no arhitektiem, ko pāvests Jūlijs piesaistīja Svētā Pētera bazilikas atjaunošanai. Bramante vislabāk zināms ar Tempjeto jeb neliela mocekļu tempļa projektēšanu Svētā Pētera baznīcas pagalmā Montorio. To uzcēla 1502. gadā vietā, kur, kā pieņemts uzskatīt, nomocīja svēto Pēteri. Pēc Bramantes nāves Rafaēlam uzticēja Sv. Pētera bazilikas galvenā arhitekta pienākumus, taču mūsdienās no viņu abu darba maz kas palicis pāri.