Rāmajā klātbūtnes straumē

Manās atmiņās par slimnīcu Skotijā debesis vienmēr ir zilas, lai gan es zinu, ka tas nevarētu būt gluži tiesa. Vasara tuvojās beigām, un, kā mēs ar draugiem jau bijām paguvuši pārliecināties, Edinburga mēdz pārsteigt ar negaidītiem negaisiem. Un tomēr, atceroties tās divas nedēļas, ko es pavadīju slimnīcas gultā, man prātā nenāk neviens lietains mirklis. Morfija miglai, kurā bija ietīts mans prāts, cauri izlauzās tikai atsevišķi skatu un sajūtu fragmenti: spirgtais āra gaiss, kas ieplūda pa atvērto logu, raupji mierinošais mātes pirkstu pieskāriens, kad viņa susināja manu drudža sviedriem nolāsojušo pieri, tēva asaras. Tam visam, šķiet, vajadzēja raisīt manī mulsinošas izjūtas, taču, domājot par šo laiku, es atceros vairāk skaidrības nekā apjukuma. Es atceros Mieru.

Tas nebija tāds miers, kādu es biju piedzīvojusi agrāk. Tā bija rāma straume – drīzāk klātbūtne nekā kaut kā trūkums. Viss, ko redzēju vai kam pieskāros, izstaroja brīnišķīgu kārtības sajūtu. Mans prāts bija nekas, mans prāts bija kā viļņu šūpotas atlūzas. Es biju neticami cieši pieķērusies tagadnei un visai maz apzinājos pagātni vai interesējos par nākotni. Visa apkārtējā pasaule likās vienota savstarpējām saitēm – kā liela, elpojoša organisma šūnas. Sajust šo Mieru nozīmēja būt tajā.

Šī apskaidrotā miera sajūta gan bija sveša tiem, kas atradās man līdzās. Kad es sabruku kādā Edinburgas bārā, dziedot karaoke, un mani aizveda ātrās palīdzības mašīnā, draugi sazvanīja manus vecākus ASV. Edinburgā bija nakts vidus, taču Losandželosā – agrs vakars, un neviens pārlieku neuztraucās par manu kritienu no skatuves: viss liecināja, ka tas ir visparastākais smadzeņu satricinājums. Viss mainījās divas stundas pēc manas ierašanās slimnīcā, kad datortomogrāfijas rezultāti parādīja patieso krīzi manās smadzenēs. Bija plīsusi aneirisma, un asiņošana vērsās plašumā. Neiroradiologs paskaidroja maniem vecākiem, cik bīstama ir situācija – ka cilvēki bieži vien mirst jau nākamajā mirklī pēc aneirismas plīsuma un ka pat pēc medicīniskās palīdzības saņemšanas ilgāk par pāris dienām nodzīvo tikai nedaudz vairāk par pusi pacientu. Katra sekunde varēja izrādīties liktenīga, un ķirurgs gatavojās ārkārtas operācijai. Taču mani nu jau līdz nāvei pārbiedētie vecāki bija iestrēguši Kalifornijā. Viņu pases glabājās bankas seifā, un banka tovakar jau bija slēgta. Nākamajā rītā vecāki izmisīgi klauvēja pie bankas logiem; viņiem izdevās pierunāt darbiniekus atvērt filiāli agrāk, jo nedrīkstēja zaudēt ne mirkli. Kad vecāki, atstājuši mājās manu brāli un vecmāmiņu, beidzot sēdās lidmašīnā, operācija jau bija sākusies. Kad viņi nonāca Edinburgā, tā bija jau galā. Mani vecāki un draugi beidzot satikās – atviegloti, ka esmu izturējusi operāciju, taču skaudri apzinoties, cik bīstams vēl joprojām ir mans stāvoklis.

Smadzeņu audu tūskas un spēcīgo sedatīvu iespaidā pagāja vairākas dienas, iekams es pilnībā pamodos. Taču, jo mundrāka es jutos, jo vairāk man likās, ka Miers, kuru es izjutu, ir krietni interesantāks par manu veselības stāvokli. Es biju pamodusies pilnīgi jaunā pasaulē – pieklusinātā un pilnā visdīvaināko lietu.

Vienu no šiem izbrīna mirkļiem es piedzīvoju ceļā no intensīvās terapijas palātas uz stacionāra nodaļu. Mani veda liftā ar spoguļu sienām, un, lai gan man uz sejas nebija nekādu pārsēju un arī redze bija pilnīgi skaidra, es atklāju, ka gandrīz nav iespējams spogulī pazīt pašai sevi. Un tomēr tas mani nezin kādēļ nemaz neuztrauca. Vēl vairāk, tas šķita pat ļoti normāli, jo es ātri aptvēru, ka citāds tagad ir ne tikai mans atspulgs spogulī. Apkārt viss likās pilnīgi pārvērties. Tādi jēdzieni kā “siena” un “logs”, kas senāk šķita skaidri un nepārprotami, tagad vairs nelikās tik viegli identificējami, bet atšķirība starp “viņš”, “viņa”, “es” un “tas” bija zudusi pavisam. Es zināju, ka mani vecāki ir mani vecāki un mani draugi– mani draugi, bet jutos mazāk kā es pati, vairāk – kā viss pārējais man apkārt.

Mani pieveda pie gultas līdzās logam, kas iziet uz rietumiem; palātā bija vēl trīs citas sievietes. Manas istabas biedrenes bieži kaut ko savā starpā apsprieda. Neraugoties uz spēcīgo skotu akcentu, es sapratu, ko viņas runā, taču sarunā iesaistījos reti. Man vienkārši patika klausīties viņu balsu skaņā– kā tās klamzāja un dipināja, gluži kā cilvēka soļi.

Tolaik es vēl ļoti maz zināju par savu smadzeņu traumu. Man nekas nesāpēja, tāpēc domas par šo jauno situāciju bija izklaidīgas un gaistošas. Mani nenodarbināja jautājums, kāpēc vispār atrodos slimnīcā un kas ar mani noticis; nodevos pilnīgi cita veida izjūtām. Pašas nenozīmīgākās darbības man šķita brīnumainas un aizraujošas. Ģērbjoties mani pārsteidza kosmiskais attālums starp audumu un miesu; tīrot zobus, apbūra zobu sukas saru stīvums un smaganu elastīgais mīkstums. Nesamērīgi daudz laika es pavadīju, skatoties pa logu. Ainu lielākoties aizpildīja slimnīcas jumts ar pelēkiem, gludiem paneļiem, taču manī lielu interesi izraisīja kāds netālu augošs koks. Saskatīt varēja tikai pašu galotni, toties šo skuju un sīku zariņu kopumu es vēroju ar neatslābstošu uzmanību, sajūsmā sekojot tam, kā visvieglākais vējiņš spēja pilnībā mainīt tā formu. Tas vienmēr bija un nekad nebija tas pats koks.

Šajā laikā visai maz bija lietu, kas mani kaut kā satrauktu. Taču pat no šī izplūdušā nomoda sapņa es atceros mirkli, kas vistuvāk atgādināja kaut ko līdzīgu īstam nemieram, – vai vismaz mirkli, kad apzinājos, ka esmu kaut ko zaudējusi.

Tam vajadzēja būt dienvidum, jo saules stari krita tieši pāri manam ķermenim, un šis spožās gaismas kūlis īpaši izcēla gultas kreisajā pusē novietotā naktsgaldiņa baltumu. Vecāki bija piepildījuši tā plauktus ar manām drēbēm, un māsiņas gādāja par to, lai skapītī netrūktu arī dzeramā. Todien es ievēroju, ka uz naktsgaldiņa stāv kaudzīte žurnālu un viena grāmata. Nezinu, cik ilgi tie tur jau atradās (tikpat labi tas viss varēja būt nonācis uz naktsgaldiņa vēl pirms manas ierašanās), bet šī bija pirmā reize, kad šie priekšmeti piesaistīja manu interesi.

Glancētā žurnāla spožais vāks manām rokām šķita mitrs. Kad to atvēru, pār mani acumirklī gāzās īsta lavīna: slavenības, kas pozē uz sarkanā paklāja, ilustrēti padomi, kā pareizi krāsoties, – vesels krāsu un uzmanības piesaistīšanas cirks. Manas acis nespēja uzkavēties ne pie viena no šiem attēliem. Likās, ka žurnāls uz mani kliedz. To aizverot, sajutu atvieglojumu.

Es pievērsos grāmatai. Tas bija Agatas Kristi romāns, ko es droši vien biju lasījusi pirms daudziem gadiem. Es atvēru pirmo nodaļu un tad lēni un nosvērti pāršķīru pirmās lappuses; tā bija kustība, kas man šķita pilnīgi dabiska. Taču pēc trešās lappuses es apstājos. Atgriezos pie pirmās un sāku vēlreiz. Šoreiz lēnāk. Daudz lēnāk. Es sasprindzināju acis, fokusējot un pārfokusējot skatienu spožajā saules gaismā, bet tik un tā saskatīju tikai melnus klucīšus tur, kur agrāk bija bijuši vārdi.

Domājot par to tagad, es vairs nezinu, kā varēju būt tik pārliecināta, ka tas bija Agatas Kristi romāns, – īpaši tāpēc, ka tieši tajā mirklī es sapratu, ka vairs neprotu lasīt. Turot rokās šo vienlaikus pazīstamo un svešo grāmatu, es pirmo reizi apzinājos, ka esmu zaudējusi vārdus. Valoda vienmēr bijusi visu manu personīgo vai profesionālo sasniegumu pamatā, un ir maz citu lietu, kas devušas man tik daudz prieka un mērķa apziņas. Ja kāds savulaik būtu brīdinājis, ka man kādreiz atņems spēju lasīt, kaut vai tikai uz laiku, tas būtu bijis nepanesami cietsirdīgi. Vismaz man tā būtu licies. Taču nu tiešām bija pienākusi diena, kad vairs nepratu lasīt grāmatu, kas bija manā priekšā, un rindkopu virknes man šķita tikai nesakarīgs plankumu juceklis – un šo milzīgo zaudējumu es uztvēru pārsteidzoši mierīgi. Protams, šī savas nespējas apziņa bija nepatīkams dūriens, bet vai es jutos nelaimīga vai izmisusi? Nē. Mana reakcija nebija ne tuvu tik sāpīga. Man uznāca neskaidra vilšanās sajūta, bet pēc tam... nespēja lietot vārdus šādā formā likās tik vien kā nenozīmīga gaistoša informācija. Tagad, kad biju šo spēju zaudējusi, es vairs nevarēju iedomāties, kā vai kāpēc tā vispār kaut kā var iespaidot manu dzīvi.

Ir satriecoši tagad atcerēties šo brīdi un domāt par to, kā tik būtisks zaudējums varēja vienkārši aizslīdēt garām sīkā neskaidru emociju tērcītē. Taču tobrīd es dzīvoju tik dziļi tagadnē – un Miera sniegtajā patvērumā –, ka nespēju pilnībā aptvert, kā mainījies mans priekšstats pašai par sevi. Pagāja vairākas nedēļas, iekams sāku apzināties, cik lielu daļu no sevis esmu zaudējusi un cik smagi man nāksies cīnīties, lai to atkal atgūtu. Tomēr nepatīkamās izjūtas, kas manī pamodās, kad turēju rokās grāmatu, izgaisa, tiklīdz es to aizvēru. Un mana uzmanība bez mazākās piepūles no jauna pievērsās neiespējami zilajām debesīm.