Savādas ziņas no citas zvaigznes

Žurnāliste Šarlote Berāta 1933. gadā sāka publicēt reportāžas no citas pasaules.

Pirms tam Berāta nepilnus desmit gadus bija rakstījusi nedēļrakstam Weltbühne, kura redakcija atradās Potsdamā. Weltbühne sāka iznākt 1905. gadā un sākumā drukāja galvenokārt recenzijas par teātra izrādēm un tenkas, taču laika gaitā aizvien vairāk pievērsās politiskām tēmām. Pirmā pasaules kara laikā izdevuma līdzstrādniekiem, kas lielākoties bija pacifisti, bija problēmas ar valsts cenzūru; pēc kara žurnāls sāka publicēt proletariāta manifestus. Divdesmito gadu nogalē Weltbühne atmaskoja slepeno Reihsvēra bruņošanās programmu. Par to izdevuma žurnālistus tiesāja un viņiem piesprieda pusotru gadu ilgu cietumsodu; redaktors Karls fon Oseckis vēlāk saņēma Nobela miera prēmiju. Pēc Reihstāga dedzināšanas žurnālu aizliedza. Tā pēdējais numurs jau bija nodrukāts; visus eksemplārus sadedzināja, bet iespiedformas izkausēja. Fon Osecki arestēja, arī Berātu. Pēdējo pēc dažām dienām atbrīvoja, bet fon Oseckis pēc piecus gadus ilgām mocībām koncentrācijas nometnē 1938. gadā nomira no tuberkulozes.

Pēc iznākšanas no cietuma Berātu sagaidīja ļoti naidīga pasaule. Viņa bija sieviete, sociāliste un ebrejiete. Vācijā vairs nebija palicis neviens kreisā spārna izdevums, kurā viņa varētu atrast darbu, taču emigrācijā viņa nedevās. Par politisko situāciju viņa vairs nevarēja rakstīt, taču žurnālistiku nepameta. Berāta sāka pierakstīt cilvēku sapņus.

Pēc kara šie pieraksti tika publicēti grāmatā ar nosaukumu Das Dritte Reich des Traums (“Sapņa Trešais reihs”). Lielākā daļa sapņu, kurus viņa apraksta, ir trauksmes pilni. Kāds ārsts neilgi pēc nacistu nākšanas pie varas bija sapņojis, ka viņa dzīvoklim pēkšņi pazudušas visas sienas un skaļrunis izziņo “šā mēneša 17. datuma dekrētu par sienu atcelšanu”. Līdzīgi birokrātiski motīvi sapnī bija rādījušies diezgan daudziem: vienam tie bija “Noteikumi, ar kuriem komunāldienestu darbiniekiem tiek aizliegtas vēl neiznīdētās buržuāziskās noslieces”, citam – “Mācību centrs noklausīšanās ierīču ierīkošanai sienās”. Kāds vīrietis bija sapņojis, ka viņa dīvāna spilveni nosūdzējuši viņu varas iestādēm: tie bija dzirdējuši viņa piezīmi, ka Gērings ar katru dienu kļūstot arvien resnāks. Citus bija nosūdzējuši “spogulis, rakstāmgalds, galda pulkstenis, Lieldienu ola”.

Kāda sieviete bija nosapņojusi, ka visas ceļazīmes un ceļa rādītāji viņas pilsētiņā aizstāti ar vārdiem, kurus tagad aizliegts skaļi izrunāt. Pirmais šo vārdu sarakstā bija Lord, angliski, un pēdējais – Ich. Gados veca matemātikas skolotāja bija sapņojusi, ka valdība soda ar nāvi ikvienu, kas pierakstījis jebkādu matemātikas formulu, tāpēc viņa bija paslēpusies trokšņainā naktsklubā starp bļaurīgiem dzērājiem un puskailām dāmām un kā spiedze drudžaini rakstījusi vienādojumus ar neredzamo tinti uz salvetēm, ar šausmām gaidīdama, ka kuru katru brīdi tiks pieķerta.

Kāda cita Berātas sarunu biedre bija sapņojusi, ka kopā ar māti devusies mierīgā ģimenes piknikā un Hāfeles krastā ēd torti. Mātei līdzi bijusi mape ar abu ģenealoģiskajiem dokumentiem – pierādījumu, ka viņas ir viscaur ārietes un nekādām bažām nav pamata.

Pēkšņi atskan sauciens: “Viņi nāk!” Mēs zinām, kas ir šie “viņi” un ko tieši mēs esam noziegušās. Bēgt, bēgt, bēgt! Es meklēju kādu paslēptuvi kaut kur augstāk virs zemes. Varbūt kokos? Restorānā uz bufetes? Pēkšņi izrādījās, ka es guļu zem līķu kaudzes un man nav ne jausmas, kā esmu tur nokļuvusi, – toties man vismaz ir laba paslēptuve. Jūtos pilnīgi svētlaimīga zem savas līķu kaudzes, rokā sažņaugusi mapi ar dokumentiem.

Daudzus gadus pirms nāves nometnēm, pirms līķu kaudzēm, zem kurām dzīvi palikušie patiešām mēģināja slēpties, šī nākotne jau veidojās Vācijas sapņos. Un viņas sapnī bija ne tikai līķi un asinis, bet arī apzināta novēršanās: “Jutos pilnīgi svētlaimīga zem savas līķu kaudzes.”

Taču visinteresantākie sapņi šajā krājumā varētu būt tie, kuri stāsta nevis par pakļaušanos, bet gan par līdzskriešanu. Daudzām sievietēm bija rādījušies erotiski sapņi par Hitleru: fīrers glāstīja viņām muguru, dejoja ar viņām, knieba dibenā – izrādījās, viņš bija daudz simpātiskāks vīrietis, nekā viņām bija licies. Lielākā daļa sieviešu, kas bija redzējušas šādus sapņus, neatbalstīja nacistus; ne vienai vien kāds no vecākiem vai vecvecākiem bija ebrejs. Taču Hitlers čukstēja viņām ausī, ka tas nekas, nav jau obligāti jābūt partijā un ka viņam netraucē ne tava vecāmāte Reha, ne tavs lielais deguns. Tu man patīc; mēs tevi pasargāsim.