Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Man bija septiņpadsmit, kad es pievērsos svarcelšanai, – tajā pašā vecumā, kad sāku apgūt cīņas mākslu. Aptuveni gadu vai divus vēlāk es jau biju gandrīz pilnīgi pametis kunfu nodarbības, toties pievērsies vinjāsa jogai; gadu pēc tam mani uzņēma koledžas airēšanas komandā. Kopš tā laika kaut kāda veida fiziski treniņi ir nemainīga manas dzīves daļa. Esmu devies uz trenažieru zāli Ziemassvētku rītā pirms dāvanu atvēršanas; esmu gājis skriet 37 grādu karstumā un arī pa tikko uzsnigušu sniegu. Arī ar vieglu drudzi, pēc negulētas nakts, ar smadzeņu satricinājumu laikā, kad veseļojos pēc negadījuma, kurā mani notrieca auto un kurā būtu varējis arī iet bojā. Ar gadiem esmu kļuvis iecietīgāks pret dažādiem ierobežojumiem, tomēr reti ļauju sev pilnībā atteikties no fiziskas slodzes. Agrajos pusaudža gados man likās, ka mans ķermenis ir nepilnvērtīgs: atceros, cik neērti savā pusaudzībā Floridā jutos visādās baseina ballītēs – kautrējos par savu augumu, kuslo krūšukurvi, tievajām rokām. Nolēmu, ka fiziska pilnveidošanās, nevainojamu ķermeņa valodas zināšanu izkopšana ir veids, kā attaisnot savu eksistenci.
Vēlāk, rokoties cauri bibliotēku krājumiem un angļu literatūras studiju programmām, es nesastapu daudz rakstnieku, kurus šajā ziņā varētu uzskatīt par saviem gara radiniekiem. Varbūt pareizāk būtu sacīt: ķermeņa radiniekiem. Modernie intelektuāļi tagad bieži runā nevis par mocītiem, ekspluatētiem un nogalinātiem cilvēkiem, bet gan par ķermeņiem. Neraugoties uz tādu retoriku, šajās aprindās saglabājusies dziļa nepatika pret fizisko kultūru. Ik reizi, kad iznāk runa par fiziskām nodarbībām, es sastopos ar neizpratnes, skepses un pat nicinājuma pilniem skatieniem – it kā stingri bicepsi būtu tukšpaurības pazīme, it kā ķermeņa attīstīšana un izkopšana būtu ekscentrisks, nedaudz šaubīgs vaļasprieks, kaut kas līdzīgs taksidermijai.
Atklāju, ka vienam autoram mana kaislība tomēr nav bijusi sveša – tas ir japāņu rakstnieks Jukio Misima, un visnepārprotamāk tas parādās viņa grāmatā “Saule un tērauds”. Šajā garajā esejā Misima atzīstas, ka savulaik juties atsvešināts no sava ķermeņa, lepojas, ka izdevies ar to izlīgt, un lielos vilcienos izklāsta estētikas filozofiju, ko iemieso viņa fiziskās pilnveidošanās programma.
Uz mana vecā Grove Press izdevuma vāka rakstnieks pozē karotāja veidolā: līdz jostasvietai kails, apsējis ap pieri hačimaki, viņš veras manī caur pieri, no biezo uzacu apakšas. Viņa aizēnotais skatiens ir apņēmīgs un biedējošs. Gaisma krīt uz viņa kreiso vaiga kaulu un spēcīgo virsdeguni. (Ir kāda nianse, kas šo tēlu padara mazliet cilvēciskāku: ausis ir mazliet par daudz atļukušas.) Uzvalkā šis cilvēks varētu likties visnotaļ ikdienišķs, labākajā gadījumā – vīrietis ar vidusmēra miesasbūvi, taču bez krekla viņš ir kā pantera, kas gatava lēcienam. Apakšdelmi ir japānim neparasti spalvaini; iekritušo vēderu šķērso melna apmatojuma svītra. Tricepsi atgādina saulē sasilušu marmoru. Šo koncentrēta spēka pilno portretu daļēji pārklāj sarkana mērķa koncentriskie loki – it kā pār Misimu tūlīt grasītos nolīt bultu lietus, caururbjot viņu kā svēto Sebastjanu, kura “baltais neatkārtojamais kailums” uzbudina Misimas romāna “Maskas grēksūdze” trauslo stāstītāju līdz pirmajai ejakulācijai viņa mūžā. Misimas stingrā mute veido mērķa viduci, bet tā ārējie gredzeni gulstas uz pleciem un krūšu muskuļiem kā asiņu mantija. Labā roka patlaban velk ārā no maksts samuraja zobena kailo asmeni, ceļot to augšup – ievirzot kadrā.
Pētot šo portretu, kļūst saprotams, kāpēc zināma tipa studentiem Misima bija tāda autoritāte, kāpēc šie jaunekļi iestājās viņa mūža nogalē izveidotajā armijā un bija gatavi doties uz Fudzi kalna nogāzēm, lai trenētos kopā ar viņu, kāpēc dažiem neapmierinātiem jauniem cilvēkiem, kurus saviļņoja Misimas romantiskie un impēriskie ideāli, viņa muskuļotais ķermenis varēja kalpot par antīkā Apollona torsu un sludināt: “Tev jāmaina sava dzīve!”
Pašam Misimam piemita apbrīnojama spēja mainīties. Romānu autors, esejists, dramaturgs, dzejnieks, polemisks publicists un, visbeidzot, arī nelielas privātas armijas vadonis – šis biseksuālais estēts visu mūžu dzīvoja nebeidzamās pārvērtībās. Eksistence viņam bija tikai “acumirkļa ēna”, kam iesākumā spēku deva vārdi, bet vēlāk – muskuļi. Kāds viņa vienaudzis raksta, ka Misima jau no agras jaunības “bija pārliecināts, ka var kļūt, par ko vien vēlas, – par Japānas imperatoru, literatūras ģēniju, pat skaistuma kamikadzi. Viņš uzskatīja, ka viņa spējām nav robežu”.
Pie visa vainīgas Tokijas olimpiskās spēles. Šī starptautiskā jezga, visi šie sportisti, kas skrēja, lēca un peldēja, šķeļot gaisu un ūdeni ar saviem ķermeņiem kā zobenu asmeņiem, tik pilnīgi un fantastiski apdzīvojot savu miesisko veidolu, – tas viss atkal pievērsa manas domas Misimam, starptautiskākajam un vienlaikus arī nacionālistiskākajam no izcilajiem 20. gadsimta japāņu rakstniekiem. Konkrētāk – es aizdomājos par “Sauli un tēraudu”, noteikti intelektuālāko tekstu, kas jebkad sarakstīts par kultūrismu. 1968. gadā pabeigtais darbs angļu valodā nāca klajā 1970. gadā – Misimas nāves, viņa rituālās pašnāvības, gadā. Man ir aizdomas, ka šo eseju, vienlaikus grēksūdzi un manifestu, viņam ļāva sarakstīt vienīgi arvien spēcīgākās priekšnojautas par savu pāragro aiziešanu – šo mīklu, kuras atminējums meklējams “Saulē un tēraudā”.
Valoda Misimam bija pirmā. Viņš mums stāsta, ka vārdi pie viņa atnākuši pirms lietām – pretēji parastajai bērna attīstības gaitai. Šāda identificēšanās ar vārdiem noveda pie tā, ka zēns uzaugot atsvešinājās no fiziskās realitātes. No savas iekšējās pasaules dzīlēm Misima tikai ar piepūli atcerējās, ka viņam ir arī ķermenis – nožēlojams, izmantots, mocīts, pastāvīgi tirdīts, vazāts apkārt pēc iegribu un darba pienākumu uzspiestajiem noteikumiem. Viņu interesēja tikai tā iekšējā telpa, pa kuru kā komētas šaudās domas un atmiņas un kur iztēli un pieredzi var likt lietā, lai izgreznotu identitāti, kas bez mitas nododas savas esamības ģenerālmēģinājumiem. Pirmos 30 Misimas dzīves gadus viņa ķermeņa nepateicīgais uzdevums bija nēsāt sevī šo mūžam modro apziņu. Jau krietni brieduma gados un ilgi pēc pirmās literāta slavas atnākšanas Misimas miesas “augļu dārzs” vēl aizvien palika neaprūpēts un pamazām sāka brukt, lai arī prozā viņš tikmēr tiecās imitēt fizisku skaistumu. Slavenais rakstnieks bija cilvēks, kurš pats sevī sašķēlies divās karojošās daļās.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies