Stasika gambīts

Lai arī cik neveikla, pirmā reize tomēr paliek atmiņā uz mūžu. Man tā gadījās nejauši un diezgan agri. Šķiet, vēl pirmsskolas vecumā es ieklīdu mūždien piesmēķētajā fotolaboratorijā. Tā vieta jau no sākta gala bija mani vilinājusi ar saviem biezajiem dūmiem un skābajiem ķimikāliju aromātiem. Es zināju, ka tādās vietās parasti notiek kaut kas svarīgs. Man patika vērot, kā mammas kolēģi tur spēlē ģitāras un šahu, dzer un smejas, sūcas pa kaktiem un strīdas par mākslu dramatiski sarkanajā gaismā. Un es, protams, tik ļoti vēlējos būt “starp lielajiem”, tik ļoti strīdējos līdzi, un beidzot kāds no kolēģiem, stipri ieķēris vecās skolas grafiķis, joka pēc iedalīja man baltās figūras un izstāstīja, kā kura iet un sit. Gluži nejauši es nospēlēju Vīnes gambītu un uzvarēju. Saprotams, nekāds Kapablanka no manis nebūtu sanācis, taču arī uz bērnu matiem es lielākoties neķēros un vakara gaitā apspēlēju vēl dažus mākslas pedagogus, kamēr tie vēl turējās nomodā.

Mājās izcēlu no plaukta vecu finiera šaha dēli. Izliku figūras. Nabokova romānā “Lužina aizsardzība” ir epizode, kurā jaunais, sevī noslēgtais (kā tagad saka, “no spektra”) lielmeistars skatās uz tukšu spēles laukumu. Viņš ir aizmirsies, izbārstījis figūras pa viesnīcas grīdu, bet viņam tās vairs nav vajadzīgas, jo turpat uz melnbaltajiem lauciņiem viņš redz figūru dvēseles, tādus kā mazus, dzirksteļojošus dzīvības mezglus, kuri var piedalīties spēlē arī bez taustāmiem apvalkiem. Es redzēju ko līdzīgu. Virpotie koka gabali vairs nebija tikai koka gabali. Katram no tiem bija savs raksturs, sava iedaba. Viss, kas notika uz spēles laukuma, notika saskaņā ar īpašiem likumiem. Es bīdīju figūras pa dēli, risināju iespējamas un neiespējamas pozīcijas un jūsmoju par to, cik šī mākslīgā pasaule ir dzīva, loģiska un bezgala sarežģīta un cik patīkami smaržo salokāmā dēļa iekšas.

Bija tikai viena nelaime. Man nebija ar ko spēlēt. Ģimenē šaha tradīcijas kaut kā nebija iesakņojušās. Bērniem pagalmā un vēlāk arī skolā bija citas prioritātes – skraidīt, klaigāt, mētāt ķieģeļus un tirgot no kafejnīcas letes nozagtas košļenes. Tā nu es stumdīju figūriņas savā nodabā. Nebija jau slikti, vienā brīdī pat iemācījos pats sevi pārsteigt ar visādiem negaidītiem manevriem, kurus dažkārt pavadīju ar klasisko izsaucienu: “А мы вот так!”¹ Bet tomēr nebija gluži tas. Vientuļajām partijām trūka dinamikas. Es ilgojos pēc tā azarta, ko biju jutis, spēlējot pret stipri iereibušiem senioriem fotolaboratorijas pustumsā.