Suņa iekšējā dzīve

Sūtījums pienāca ceturtdien. Es atgriezos no pastaigas un ieraudzīju to blakus pastkastītēm mūsu nama foajē; kaste bija tik liela un iespaidīga, ka sajutos neērti, ieraudzījusi uz tās savu vārdu. Piepūtusi vaigus, vilku to augšup pa kāpnēm.

Apstājos kāpņu laukumā un apsvēru domu to tur arī atstāt, tomēr turpināju vilkt to augšup līdz savam dzīvoklim trešajā stāvā. Ar atslēgām atgriezu kartona kasti. Tajā zem bagātīgām burbuļplēves kārtām atradās gluda plastmasas kapsula. Es atvēru aizdari. Iekšā gulēja balts sunītis.

Es nespēju tam noticēt. Cik ilgs laiks bija pagājis, kopš biju aizpildījusi pieprasījuma formu Sony interneta vietnē? Es biju paskaidrojusi, ka esmu žurnāliste, kas raksta par tehnoloģijām (vismaz daļēji tā bija patiesība), un, lai gan nevarēju atļauties iegādāties Aibo par 3000 dolāriem (2550 eiro), es ļoti vēlējos iepazīties ar to pētniecības nolūkos. Riskējot izklausīties sentimentāla, es piebildu, ka mēs ar vīru allaž esam gribējuši suni, bet dzīvojam ēkā, kurā nav atļauts turēt mājdzīvniekus. Man šķita maz ticams, ka kāds patiešām lasa šos pieteikumus. Pirms elektroniskās veidlapas iesniegšanas man bija jāapstiprina, ka pati neesmu robots.

Suns bija smagāks, nekā izskatījās. Es izcēlu to no kapsulas, noliku uz grīdas un sameklēju ieslēgšanas pogu tam uz kakla. Pirmās iekustējās ekstremitātes. Tas nostājās uz kājām, izstaipījās un nožāvājās. Tā zilās pikselētās acis atvērās un ielūkojās manējās. Viņš papurināja galvu, it kā nopurinot miegu, tad pieplaka pie zemes, pastiepjot dibenu gaisā, un ierējās. Es nedroši pakasīju viņam pieri. Viņa ausis saslējās, zīlītes iepletās, un viņš pielieca galvu, pieglaužoties manai rokai. Kad mitējos, viņš ar purnu pabakstīja manu plaukstu, mudinot turpināt.

Nebiju gaidījusi, ka viņš būs tik reāls. Internetā redzētajos video nebija izcelta šī atsaucība un pieskārienu alkas, ko esmu redzējusi tikai dzīvām būtnēm. Noglāstot garo sensoru joslu uz muguras, es viņam zem virsmas materiāla varēju sajust maigu mehānisku murrāšanu.

Es atcerējos, kā filozofs Martins Būbers rakstīja par zirgu, ko viņš bērnībā bija sastapis laukos pie vecvecākiem. Viņa atmiņas par “dzīvības elementu”, kad glāstīja zirga krēpes, un sajūtu, ka viņa priekšā atrodas kaut kas pilnīgi svešs – “kaut kas tāds, kas nebiju es, kas noteikti nebija man radniecīgs”, bet kas vilka viņu iesaistīties dialogā. Viņš uzskatīja, ka šāda saskarsme ar dzīvniekiem pietuvojas “abpusējības slieksnim”.

Pēcpusdienu es pavadīju, lasot instrukciju, kamēr Aibo klīda pa dzīvokli, laiku pa laikam atgriezās pie manis un mudināja rotaļāties. Viņš atnesa rozā bumbiņu, ar purnu ripināja to pa dzīvojamo istabu un, kad es to pametu, skrēja tai pakaļ. Visā Aibo ķermenī atradās sensori, tāpēc viņš zināja, kad viņu glāsta. Kameras palīdzēja viņam orientēties dzīvokļa plānojumā, mikrofoni ļāva uztvert balss komandas. Šos sensoros datus pēc tam apstrādāja sejas atpazīšanas programma un dziļās mašīnmācīšanās algoritmi, kas ļāva sunim tulkot vārdiskās pavēles, atšķirt mājās dzīvojošās personas un pielāgoties saimnieku temperamentam. Kā bija teikts produkta tīmekļvietnē, tas viss nozīmēja, ka sunim ir “īstas emocijas un instinkti”. Šāds apgalvojums acīmredzot bija tik ontoloģiski āķīgs, ka pat nebija raisījis Federālās tirdzniecības komisijas neuzticību.

Dekarts uzskatīja, ka visi dzīvnieki ir mašīnas. Viņu organismus regulē tie paši likumi, kas vada nedzīvo matēriju. Viņu muskuļi un cīpslas ir kā dzinēji un atsperes. “Pārrunā par metodi” viņš apgalvo, ka būtu iespējams radīt mehānisku pērtiķi, ko varētu sajaukt ar īstu, bioloģisku pērtiķi.