Trauku mazgātāju slepenā dzīve

Šis ir stāsts par man vistuvāko cilvēku. Ne par to, kuram es uzticos visvairāk. Un arī ne par kādu, ar kuru kopā dzīvoju vai guļu vai kuru mīlu. Ne par māti, ne tēvu, ne brāli, ne par manu mīļāko vai manu labāko draugu. Es runāju par cilvēku, kas ir man fiziski vistuvāk lielāko daļu laika, ko pavadu, strādājot par šefpavāru kādā Parīzes restorānā.

Šī cilvēka lomu virtuvē apraksta ar dažādiem amata nosaukumiem, un neviens no tiem nav daiļš. Scullion, lavapiatti, plongeur, sguattero; politkorekti viņu varētu dēvēt arī par “plaša profila palīgstrādnieku”. Taču vairums cilvēku sauc viņu – un parasti tas ir viņš, reti kad viņa – par trauku mazgātāju.

Blēzs Paskāls reiz teica, ka visgrūtākais cilvēkam ir palikt vienam slēgtā telpā, kurā nav neviena, ar ko aprunāties, un nekā, ko darīt. Varu derēt, ka viņam nekad nebija gadījies pastrādāt restorāna virtuvē. Šefpavāri, pavāri un trauku mazgātāji alkst vientulības un klusuma. Par nelaimi visiem citiem virtuves darbiniekiem, šefpavāra pilnvaras ļauj viņam būt nervozam, īgnam un dažkārt arī viegli aizkaitināmam. Dažkārt arī man ir tāda kaite, taču visam ir savas robežas, un es zinu: ja būšu pārāk negants pret citiem pavāriem, viņi aizies prom. Un tā nu biežāk, nekā nāktos, trauku mazgātājs kļūst par zibensnovedēju manu dusmu lēkmju epicentrā.

Lūk, kur ir trauku mazgātāja problēma: es zinu, ka tev ir jāpārvietojas uz citu vietu, es zinu, ka tev ir jāatver šī atvilktne, jo tev vajag kartupeļu mizojamo nazi un tev to vajag tūlīt pat; es zinu, ka tev tas ir jādara, pat ja katru reizi, kad to atver, tu trāpi man pa lielu, un, kad tu trāpi man pa lielu, es nolādu gan tos dievus, kam tici tu, gan to, ar kuru uzaugu es.

Tu pārvieto nestabilās netīro šķīvju grēdas, piekrāmētas ar dīvainām dakšiņām, omāru čaulām un jēra kauliem. Es zinu, ka tām ļoti bieži ir tieksme šķiebties un krist, saceļot milzu troksni, es to zinu. Tā nav tava vaina, ja tās krīt, taču tas izsit mani no svētā šefpavāra līdzsvara, un man kāds ir jāvaino. Esmu diezgan drošs, ka paradīze ir vieta, kur šķīvji nekad nekrīt un glāzes plīst bez skaņas.

Nav nekā traucējošāka par kādu, kurš par visām varēm cenšas izvairīties no tevis traucēšanas. Kādēļ gan viņi vienmēr ir tik nevīžīgi un kaitinoši? Tādēļ, ka viņi ir pārbijušies. Tādēļ, ka gadu pēc gada šefpavārs pēc šefpavāra viņiem pārmetis to, ka viņi vispār eksistē.

Subroto ir no Bangladešas ziemeļiem, viņam ir grāds finansēs un sapnis kļūt par šveicaru pieczvaigžņu viesnīcā. Viņš divreiz pieteicās, taču netika pieņemts, jo viņa angļu valoda nav pietiekami laba. Gan angļu, gan franču vārdu krājums viņam patiesībā ir krietni liels, taču, kad viņš mēģina salikt vārdus gramatiski pareizos teikumos, sanāk pilnīga putra kā vienā, tā otrā valodā. Nu, bet vismaz virtuvē mēs varam papļāpāt.

Viņš ir maigs, jūtīgs, bieži lieto lūpu spīdumu un mazliet skropstu tušas. Ar saviem platajiem, vecajiem baltajiem krekliem un priekšautiem viņš neapšaubāmi ir viselegantākais restorāna darbinieks, ieskaitot viesmīļus un šefpavāru. Trauku mazgāšanu viņš uzskata par spīdzināšanu.

Mūsdienās, šķiet, ir tik daudz stāstu par pavāriem, restorāniem un šefpavāriem. Taču tajos nav ne miņas no citiem darbiniekiem – ne viesmīļu, ne piegādātāju, nedz arī, protams, trauku mazgātāju.

20. gadu beigās Džordžs Orvels bija Subroto, Gopals un Dulals šikā viesnīcā Rivoli ielā Parīzē. “Lai cik vērtīgi vai nevērtīgi tie būtu, es vēlos paust savus uzskatus par Parīzes virtuves strādnieka dzīvi,” viņš vēlāk rakstīja romānā “Posts Parīzē un Londonā”. “Ir dīvaini, ka lielā, modernā pilsētā tūkstošiem cilvēku savas nomoda stundas pavada, pazemē beržot traukus. Gribu jautāt: kāpēc tāda dzīve turpinās, kādam mērķim kalpo, kas vēlas, lai tā turpinās, un kāpēc?”¹

Apsverot trauku mazgātāja dzīves sociālo vērtību, viņš secināja: “Domāju, iesākumā vajadzētu sacīt, ka virtuves strādnieks ir viens no modernās pasaules vergiem.”