Ukrainas jaunā normalitāte

Kijivas Medūzu muzeju es apmeklēju 8. augustā. Manu iepriekšējo pilsētas apmeklējumu laikā tas bija slēgts kara dēļ. Tagad muzejs no jauna atvērts. Fantastiskie radījumi lēni slīdēja pa akvārijiem; pustumsā, priecīgi vērojot medūzas, klīda pārīši, draugu pulciņi un ģimenes. Tāpat Harkivā – Austrumukrainā, netālu no Krievijas robežas – nesen no jauna atvērusies kafejnīca Half an Hour, kur es pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gada 24. februārī pavadīju pāris dienas rakstot.

20. augustā man piezvanīja kāds ārzemju televīzijas ziņu kanāls, lai parunātu par iepriekšējā dienā notikušo krievu raķešu uzbrukumu Čerņihivai, kurā bojā gāja septiņi cilvēki, ieskaitot sešgadīgu bērnu. Tobrīd es biju Užhorodā, Rietumukrainā, un vakarā aizgāju uz festivāla “Kaimiņu kino” seansu. Īsfilmā ar nosaukumu “Harkivas mūzikas festivāls notika” (scenārija autors un režisors ir 25 gadus vecais Vjačeslavs Turjanicja, un darbība notiek Užhorodā) māte saka savam dēlam Serjožam: “Tu šodien dzirdēji sirēnu?” Viņš atbild: “Mammu, neviens vairs uz sirēnām neklausās.” Pastaigājoties skaistajā koku apēnotajā Užhorodas krastmalā, es redzēju vīriešus, kuri bija zaudējuši roku vai kāju vai, dažādā mērā sadziedējuši savus ievainojumus, vēl sēdēja ratiņkrēslos. Daži mazi bērni ubagoja, bet citi, izgājuši pastaigā ar ģimeni, baroja ar maizi pīles vai gulbjus. Indiešu studenti, kuri pēc iebrukuma sākuma aizbrauca mājās, bija atgriezušies un staigāja gar upes krastu.

Par kara sākuma laiku bija viegli rakstīt. Kad ik uz soļa ir tik daudz notikumu, kad miljoni bēg no savām mājām, kad sākas pirmie raķešu uzbrukumi, reportāža uzrakstās pati, kā mīl teikt žurnālisti. Taču tagad ir citādi. Šai kara stadijā pašsaprotami stāsti vairs neeksplodē acu priekšā, izgaismojot visu žilbinošā skaidrībā.

Jūnija sākumā ukraiņu spēki sāka pretuzbrukumu krievu karaspēkam valsts austrumos un dienvidos. Pagājuši gandrīz trīs mēneši, un dienvidos tie lēni pavirzījušies uz priekšu, savukārt austrumos krievi mēģina atgūt zaudēto teritoriju. Tikmēr es prātoju, kurš – neskaitot cilvēkus, kuri par to tiešām nopietni interesējas, – vispār vēl seko šiem notikumiem vai pievērš uzmanību, kad analītiķi jeb “dīvāna eksperti”, kā nicinoši mēdz teikt Ukrainā, atzīmē, ka viena vai otra puse pēdējo 24 stundu laikā tādā un tādā ciematā, “iespējams”, ieguvusi “taktisku pārsvaru”. Un tad vēl ir arī tādi, kas notikumiem seko iztālēm un zvana man, lai pateiktu, ka lasījuši par cilvēkiem, kuri Kijivā rīko ballītes; viņi man jautā: “Kāpēc šie vīrieši neatrodas frontē?” Nemaz nerunājot par faktu, ka armija vienkārši nespēj uzņemt miljoniem cilvēku, 17 mēnešus pēc iebrukuma sākuma ikviens ukrainis un ikviena vieta Ukrainā pielāgojusies pilnīgi jaunai normalitātei, kura visur, izņemot tuvāko frontes apkārtni, var vismaz virspusīgi izskatīties ļoti līdzīga vecajai. Tas ir mānīgi.

Petro Jacenko ir rakstnieks, kuram izdotas 10 grāmatas. Mēs iepazināmies, kad viņš man izrādīja krievu karagūstekņu nometni. Viņa karalaika pienākums ir pārstāvēt Ukrainas valdības aģentūru, kura risina jautājumus, kas saistīti ar krievu karagūstekņiem Ukrainā un ukraiņu karagūstekņiem Krievijā. Vēlāk Petro man pastāstīja, kā karš pārvērtis viņa dzīvi, taču runa nebija par darbu. Tas ir stāsts, kas kļuvis samērā slavens Ukrainas inteliģences aprindās. Jacenko jau krietnu laiku nebija vienaldzīgs pret Anastasiju Levkovu, arī rakstnieci, viņa un sievas kopīgo draudzeni. Kad sākās iebrukums, Petro sieva, pazīstama bērnu grāmatu autore, aizbrauca uz Poliju. Laulātā pāra attiecības tobrīd jau bija diezgan saspīlētas. Viņi ar Levkovu apsēdās parkā uz soliņa; “Mēs vēl nebijām pat skūpstījušies,” viņa sacīja. Viņi tolaik bijuši “garīgā ziņā kopā”, bet reālu attiecību viņiem vēl nebija bijis. Viņi runāja par iespējamu kopīgu nākotni. Jacenko tad jau bija ieminējies, ka gribētu bērnu. Viņš sacīja, ka droši vien tiks iesaukts armijā un kas zina, vai no kara izdosies atgriezties. Tādā gadījumā, atbildēja viņa, “mums jāieņem bērns!” Bija skaidrs, ka “tagad vai nekad”, Petro stāstīja. Viņu meitai tagad ir seši mēneši.