Vai gudrais piedzersies?

Piedāvāju apspriest jautājumu, kurš savulaik ieinteresējis pat tik cienījamu morālistu kā Platons (ap 428.–347. g. p.m.ē.), bet vēlāk piesaistījis arī citu hellēnisko skolu pārstāvju uzmanību; diemžēl nav zināms, cik nopietni viņi tam pievērsušies, taču jautājums, bez šaubām, ir svarīgs. Un tas ir: vai gudram cilvēkam vajadzētu aizrauties ar vīna dzeršanu?

Sarunas gaitā mēs aplūkosim divus dažādus tekstus – vienu no Platona “Likumiem” un otru no ebreju filozofa platoniķa Aleksandrijas Filona (ap 15. g. p.m.ē.–m.ē. 50. g.), kura darbi gan šajā, gan daudzos citos gadījumos kalpojuši par tādu hellēnisma perioda avotu krātuvi, kas citādi būtu zuduši uz visiem laikiem. Otrais teksts ir traktāts “Par Noas zemkopja darbu”, kurā, komentēdams 1. Mozusgrāmatas 9:20–21 (“Noa sāka kopt zemi un iestādīja vīna dārzu. Un Noa dzēra vīnu, un viņš piedzērās un gulēja kails savā teltī.”), autors apsola sniegt ieskatu agrākajās filozofu diskusijās par to, vai gudrais piedzersies (εἰ μεθυσθήσεται ὁ σοφός).

Pirmajā tekstā atspoguļoti Platona uzskati par to, cik lietderīgi ir simpoziji (saviesīgas vakara iedzeršanas) un vīns, savukārt otrais teksts ir pārspriedums, kuru saglabājis Filons, bet kura autors, visticamāk, ir kāds nezināms stoiķu filozofs. Tas iztirzā, kā viedajam (stoiķim vai citam) pareizi baudīt vīnu un, protams, apstāties, pirms iestājies dzēruma trakums. Abos gadījumos autoru viedokļi šķiet pārsteidzoši brīvdomīgi, taču, kā drīzumā redzēsim, katrā no tiem ir savs āķis.

Platona pēdējā dialoga “Likumi” sākumā (636e8–637b6), apspriežot, kādu mērķi likumdevējam vajadzētu turēt prātā saistībā ar valsti, spartietis Megils ar droši vien populāru spartiešu zobgalību vēršas pret atēnieti, kurš kritizē Spartu par tās pārmērīgo aizraušanos ar militāro spēku un par diezgan vienaldzīgo attieksmi pret pārējiem tikumiem:

Spartas likums attiecībā uz baudām ir labākais, kādu vien var atrast. Tas ir pilnībā izskaudis no mūsu valsts to, kas visvairāk liek cilvēkiem nodoties skurbinošākajām baudām, kļūt nevaldāmiem un padarīt sevi par muļķiem visos iespējamajos veidos: saviesīgas iedzeršanas, kas tik stipri kūda uz visām baudām, Spartā nav sastopamas nedz uz laukiem, nedz tai pakļautajās pilsētās. Neviens no mums, sastapis dzērāju jestrā prātā, nevilcinātos tūdaļ uzlikt tam vissmagāko sodu; viņš to nepalaistu pat tad, ja tas aizbildinātos ar Dionīsa svētkiem. Reiz es jūsu valstī redzēju cilvēkus šādā stāvoklī braukājam ratos, un Tarantā pie mūsu pašu izceļotājiem es redzēju visu pilsētu piedzērušos Dionīsa svētkos. Pie mums nekas tamlīdzīgs nenotiek.

Iespējams, citos gadījumos Platons būtu piekritis spartietim, kurš kritizē atēniešu demokrātisko vaļību. Taču šeit tas liek atēnietim (kurš, kā pieņemts domāt, pārstāv autora uzskatus) pāriet pretuzbrukumā. Asi norādījis uz Spartas sieviešu vaļīgo uzvedību, viņš paceļ dzeršanas tēmu vispārīgākā līmenī (637d–e):

Par dzeršanu mums ir vēl daudz kas sakāms; tā nav nesvarīga paraža, un neprasmīgam likumdevējam to nesaprast. Es nerunāju par to, vai vīnu vispār dzert vai nedzert, bet par pašu dzērumu (methē, μέθη): vai pret to attiekties tā, kā attiecas skiti un persieši, kā arī kartāgieši, ķelti, ibērieši un trāķieši – kareivīgas tautas visas kā viena –, vai arī kā jūs? Proti, jūs, kā tu saki, pilnīgi atturaties, turpretī skiti un trāķieši (kā sievietes, tā arī paši) dzer neatšķaidītu vīnu un aplej ar to savas drēbes; viņi uzskata, ka tādā veidā godina brīnišķīgu un veiksmīgu paražu. Un persieši milzīgos apmēros (kaut gan kārtīgāk nekā šie) nododas šai un citām baudām, kuras jūs noraidāt.