Ilmārs Blumbergs pateica skaidri un gaiši: “Es nemiršu.” Šis leitmotīvs viņa daiļradē parādījās krietni pirms neaizmirstamās ekspozīcijas ar tādu pašu nosaukumu. Kāds draugs reiz stāstīja: esot pavadījis nakti galerijā, iekārtojot mākslinieka nelaiķa mātei veltītu fotoizstādi. Pret rītu Blumbergs ar asarām acīs nonācis pie slēdziena, ka mākslinieks tā vienkārši nemaz nevarot nomirt. Un, lai to apliecinātu, ieskrāpējis vārdus “Es nemiršu” vienā no izstādes darbiem.

Protams, ja uz nāvi raugās tikai kā uz neizbēgamu fizioloģisku faktu, Blumberga apņemšanās “nemirt” saglabā jēgu vienīgi kā māksliniecisks žests. Taču jau pats fakts, ka šādi žesti gluži dabiski atrod vietu mākslā, liek domāt, ka saikne starp mākslu un mirstīguma apziņu sniedzas daudz tālāk par dzejas valodu un psiholoģiskiem aizsardzības mehānismiem. Komponists Aleksandrs Manockovs intervijā Uldim Tīronam saka: “Mirstīgums kaut kādā ziņā ir galvenais nosacījums laikā notiekošai mākslas formai vispār. Stīga, kas piestiprināta vienā galā, nevar skanēt; tai jābūt nostieptai starp diviem galiem. Cilvēks ir vibrācija, kas rodas dzimšanas un nāves rezultātā.”

Daudz tiešāku nozīmi vārdiem “Es nemiršu” piešķir amerikāņu transhumānists Zoltāns Ištvāns intervijā Dāvim Sīmanim. Viens no galvenajiem transhumānisma kustības mērķiem ir ķermeņa novecošanas un līdz ar to arī nāves pārvarēšana ar nākotnes tehnoloģiju palīdzību. Viena no šādām tehnoloģijām ir cilvēka dzīvās apziņas saplūdināšana ar mākslīgo intelektu un, ja tā var teikt, atbrīvošana no mirstīgās miesas. “Mani patiešām fascinē ideja savienot smadzenes ar mākslīgo intelektu un saprast, cik gudrs es varu kļūt,” viņš stāsta. “Būs brīnišķīgi, ja manas domas spēs aptvert kosmosu.”

Turpretī Manockovs par apziņas nesēju uzskata pašu mākslu un pieļauj, ka “tā saucamo mākslīgo intelektu meklē ne tur, kur vajag. Mākslīgo intelektu meklē darbību statistiskā daudzuma palielināšanā – bet intelekts rodas tur, kur ir galīgs temporāls process. Jebkuram skaņdarbam piemīt apziņa. Cilvēkam piemīt apziņa tāpēc, ka viņam ir sākums un beigas”.

Šobrīd, protams, nekādas nākotnē vērstas domas par attiecību saraušanu ar nāvi nav iespējamas bez domām par frontes līniju. Olga Medvedkova esejā “Незалежність jeb Zelenska stils”, analizējot Ukrainas prezidenta oratora mākslu, raksta: “Gan uzstājoties ar garākām runām starptautiskās auditorijas priekšā, gan īsākos sociālo tīklu vēstījumos, ar kuriem viņš jau gandrīz septiņus mēnešus katru vakaru vēršas pie visiem ukraiņiem, Zelenskis spilgti demonstrē gandrīz piemirstu politisko uzrunu stilu: tie ir vārdi, kam piemīt teju demiurģisks spēks un potenciāls. Mēs noticam, ka šāds vārds var tapt miesa, līdzīgi kā par miesu kļuva de Golla “brīvā Francija”.” Un, tā kā Ukrainā, Zelenska vārdiem izsakoties, brīvība ir dzīvības priekšnosacījums, tad viņa aktiermeistarība un runas māksla šobrīd vistiešākajā veidā palīdz īstenoties dzīvību apliecinošam apziņas spēkam.

Vēl skaidrāk par mākslas un fiziskas dzīvības saistību izsakās vācu kinorežisors Frics Langs 1964. gadā sarunā ar Žanu Liku Godāru (tās tulkojums arī lasāms šajā RL numurā): “Māksla ir veids, kā nezaudēt saikni ar jaunību.” Un katram gadījumam piebilst: “Filmas jātaisa vienkārši tāpēc, ka tas ir romantiski.”