Miera laiku bēgšana

Dzimis aristokrātiskā krievu ģimenē, kņazs Pjotrs Kropotkins (1842–1921) jau 26 gadu vecumā tika ievēlēts par Krievijas Ģeogrāfijas biedrības locekli un Fiziskās ģeogrāfijas nodaļas sekretāru. Tas varēja būt daudzsološs sākums žilbinošai zinātnieka karjerai, ja vien Kropotkins nebūtu nonācis radikālu sociālpolitisko ideju varā. 1874. gada 21. martā viņš Ģeogrāfijas biedrībā nolasīja sensacionālu referātu par to, ka ledus laikmets bijis krietni nesenāks, nekā līdz tam tika uzskatīts, bet jau nākamajā dienā viņu arestēja par piederību pie slepena revolucionāru pulciņa un ieslodzīja Pētera un Pāvila cietoksnī Pēterburgā. Cietumā viņš turpināja rakstīt zinātniskus darbus un uzturēt sevi fiziskā formā – cilāja tabureti un soļoja šurpu turpu pa kameru, dienā nostaigāja septiņas verstis. Taču otrās cietumā pavadītās ziemas beigās viņa veselības stāvoklis pasliktinājās, un 1876. gada pavasarī viņš ar cingas pazīmēm tika pārvests uz Nikolaja kara hospitāļa arestantu nodaļu. No turienes viņš 30. jūlijā veica savu slaveno bēgšanu, ko vēlāk aprakstīja autobiogrāfiskajās “Revolucionāra piezīmēs” (1902).

V. Ā.

Pētera un Pāvila cietoksnī kāds, kurš vienubrīd bija sēdējis hospitāļa cietumā, pateica, ka no turienes man nebūs grūti aizbēgt. Es, protams, draugiem paziņoju, kur atrodos; darīju zināmas arī savas cerības. Tomēr bēgšana izrādījās daudz grūtāka, nekā man centās iestāstīt. Mani rūpīgi pieskatīja – daudz vairāk nekā līdz tam. Pie manām durvīm norīkoja sargu, un man nekad neļāva iziet gaitenī. Hospitāļa kareivji un apsardzes virsnieki, kas reizēm ienāca pie manis, acīmredzami baidījās palikt kopā ar mani ilgāk par pāris minūtēm.

Mani draugi sastādīja vairākus atbrīvošanas plānus, tai skaitā arī visai aizraujošus. Saskaņā ar vienu no tiem man, piemēram, vajadzētu aizzāģēt loga restes. Tika paredzēts, ka kādā lietainā naktī sargs iesnaudīsies savā būdiņā un tad divi mani biedri piezagsies no aizmugures un būdiņu apgāzīs. Tādā veidā kareivis netiks ievainots, bet vienkārši noķerts kā pele slazdā. Tajā brīdī man vajadzēs izlēkt pa logu… Bet negaidīti uzradās labāks risinājums.

– Prasieties uz pastaigu! – man reiz pačukstēja kāds kareivis.

Es tā arī izdarīju. Dakteris mani atbalstīja, un man atļāva katru dienu pulksten četros doties stundu garā pastaigā pa cietuma pagalmu. Man bija jānēsā slimnīcas zaļais flaneļa halāts, tomēr man izsniedza arī manus zābakus, apakšbikses un vesti.

Nekad neaizmirsīšu savu pirmo pastaigu. Kad mani izveda ārā un es ieraudzīju ar zāli aizaugušo pagalmu krietnus 300 soļus dziļumā un vismaz 200 platumā, es vienkārši pamiru. Vārti bija vaļā, un tiem cauri es varēju saskatīt ielu, milzīgo hospitāli pāri pretī un pat garāmgājējus… Es apstājos uz cietuma lievenīša un, ieraudzījis pagalmu un vārtus, uz mirkli sastingu. Pie vienas sienas bija cietums – šaura ēka pusotra simta soļu garumā ar sarga būdiņu katrā galā. Abi sargkareivji soļoja turp atpakaļ gar ēkas sienu un tādā veidā zālē jau bija iestaigājuši taciņu. Pa šo taciņu man arī pavēlēja staigāt, bet sargi turpināja soļot uz priekšu un atpakaļ, tā ka viens no viņiem vienmēr bija no manis ne vairāk kā 10 vai 15 soļu attālumā. Milzīgo pagalmu apjoza augsta biezu dēļu sēta, pagalma pretējā galā vairāki zemnieki no vezumiem meta ārā malku un krāmēja to gar sienu grēdās. Vārti bija vaļā, lai ielaistu vezumus.

Šie vaļējie vārti uz mani atstāja valdzinošu iespaidu. “Nevajag uz tiem skatīties,” es pats sev teicu un tomēr visu laiku skatījos uz to pusi. Tikko mani ieveda atpakaļ istabā, es tūdaļ uzrakstīju draugiem, lai paziņotu labo vēsti. Es gandrīz nespēju šifrēt, rakstīju ar trīcošu roku, ciparu vietā velkot nesaprotamus ķeburus. “No šī brīvības tuvuma es drebu kā drudzī. Šodien viņi mani izveda pagalmā. Vārti ir vaļā, un pie tiem nav sargkareivja. Pa šiem vārtiem es aizbēgšu. Sargi mani nenoķers.” Un es uzmetu bēgšanas plānu. “Pie hospitāļa vārtiem piebrauc dāma vaļējā ekipāžā. Viņa izkāpj, bet ekipāža gaida viņu uz ielas 15 soļu attālumā no maniem vārtiem. Kad mani četros izvedīs pastaigā, kādu laiku es turēšu rokās cepuri; ar to es došu signālu tam, kurš paies garām vārtiem, ka cietumā viss kārtībā. Jums vajag man atbildēt ar signālu “iela brīva”. Bez tā es nekustēšos ne no vietas. Negribu, lai mani notver uz ielas. Signalizēt var tikai ar skaņu vai gaismu. Kučieris var to izdarīt, ar laķēto cilindru raidot saules zaķīti uz slimnīcas galvenās ēkas sienas; vēl labāk, ja kāds dziedātu, kamēr iela ir brīva; nu, un, ja jums izdotos noīrēt pelēko vasaras namiņu, kuru es redzu no pagalma, tad varētu dot signālu no tā loga. Sargs man skries pakaļ kā suns zaķim, metot lokus, bet es skriešu pa taisno. Tādā veidā es būšu viņam kādus 5–6 soļus priekšā. Uz ielas es ielēkšu ekipāžā, un mēs aiztrauksimies pilnā jaudā. Ja sargam ienāks prātā šaut, tur nu nekā nevar darīt. To mēs nevaram paredzēt. Bet, ja ņem vērā, ka cietumā mani neizbēgami gaida nāve, ir vērts riskēt.”

Bija arī daži citi ieteikumi, tomēr galu galā manu plānu pieņēma. Mūsu pulciņš ķērās pie darba. Cilvēki, kas nekad mani nebija pazinuši, piedalījās, it kā būtu runa par viņu dārgo brāli. Mūs gaidīja daudz grūtību, bet laiks skrēja pārsteidzoši ātri. Es ļoti daudz strādāju un rakstīju līdz vēlai naktij; par spīti tam, mana veselība uzlabojās tādā ātrumā, ka tas izraisīja šausmas. Kad mani pirmoreiz izveda pagalmā, es spēju tikai vilkties pa taciņu kā bruņurupucis. Tagad es jau biju tiktāl atlabis, ka varētu pat paskriet. Tiesa, es joprojām turpināju lēni čāpot, citādi manas pastaigas tiktu pārtrauktas, taču mans dabiskais dzīvīgums jebkurā mirklī varēja mani nodot. Bet maniem biedriem pa šo laiku vajadzēja sameklēt kādus divdesmit cilvēkus, sagādāt piemērotu zirgu un pieredzējušu kučieri un novērst vēl simt neparedzamu sīkumu, kas tādā sazvērestībā nenovēršami rodas.