Ha, paklau, šis sauc Eliju

Par Aleksandru Manockovu (1972, Sanktpēterburga) reiz rakstīja, ka viņš varētu būt Stravinska teiktā iemiesojums: “Mūsdienu mūzika ir pati interesantākā no jebkad uzrakstītās mūzikas.” Neparasts mūziķis ar ekonomista, reliģijas pētnieka un etnologa, kā arī teātra izglītību, Manockovs, iespējams, ir viens no interesantākajiem sarunbiedriem, kādu vien kāds spētu iztēloties. Viņa skolotāji Abrams Jusfins un Vjačeslavs Gaivoronskis Manockovā izraisījuši gan interesi par mūzikas psiholoģiju un iedarbību, gan plaša diapazona improvizāciju, kas izvērsusies komponista darbā visdažādākajos mūzikas žanros, formās un stilos (no avangarda līdz baznīcas mūzikai), ieskaitot dažādu tautu folkloru un teātri. Varbūt vērts pieminēt, ka viņš ir, piemēram, Kirila Serebreņņikova filmas “Tēlojot upuri” mūzikas autors. Aleksandrs Manockovs pats spēlē dažādos džeza un jaunakadēmiskos mūzikas kolektīvos, tāpat arī labprāt dzied. Un galvenais: viņš pilnā mērā atbilst Aleksandra Pjatigorska sniegtajai “interesanta cilvēka” kā “metafiziska indivīda” definīcijai.

U. T.

Rīgas Laiks: Pjatigorskis sarunā ar Otaru Joseliani saka frāzi, kas kļuvusi par tādu kā mūsu žurnāla vadmotīvu: “Nekāda reāla domāšana nav iespējama bez domas par nāvi.”

Aleksandrs Manockovs: Protams.

RL: Vai jūs varētu to pašu teikt par mūziku? Ka nekāda reāla mūzika nav iespējama bez domas par nāvi?

Manockovs: Turklāt ne tikai bez domas par nāvi. Doma pat nav galvenais. Pat ja tu nedomā par nāvi, jebkura skaņdarba galvenais saturs ir nāve.

RL: Bet saturs – tas taču ir “par ko”?

Manockovs: Nav nekāda “par ko”. Tā saucamā forma un saturs profānajā valodā nozīmē tieši pretējas lietas. No profānās domāšanas pozīcijas katedrāles saturs ir akmeņi, no kuriem tā būvēta. Bet tā taču nav, pareizi? Akmeņi kaut kādā ziņā ir forma. Saturs ir tieši tas, ko mēs saucam par formu, taču mūzikā šī priekšstata nav, jo mūziku un literatūru bieži apgrūtina semēma. Semēma ir krava. Kad es rakstu partitūru, mana partitūra sākumā vienmēr izskatās tā: punkts, punkts un nogrieznis. Viss, jau ir; tā jau ir partitūra. Bet kam tas līdzinās, ja runājam par mimēzi pasaulē? Sākumam un beigām. Kāpēc man ir emocionālā piesaiste jau šim nogrieznim? Tāpēc, ka es pats esmu tāds nogrieznis. Kad virzos pa šo nogriezni, kur ir mans virzīšanās pārdzīvojums? Tas ir tas pats, kas ir pārdzīvojums par upurēšanu. Es redzu nāvi – pat ja tā ir dziesmiņa par kukainīti, kurš iet pastaigāties. Tā var būt par jebko. Galvenais “par ko” ir par to, ka viss ir sācies un beigsies. Tas ir, mirstīgums kaut kādā ziņā ir galvenais nosacījums laikā notiekošai mākslas formai vispār. Stīga, kas piestiprināta vienā galā, nevar skanēt; tai jābūt nostieptai starp diviem galiem. Cilvēks ir vibrācija, kas rodas dzimšanas un nāves rezultātā. Šādi raugoties, man ļoti problemātiska ir frāze no Atklāsmes grāmatas, ka nāves vairs nebūs. Tā ir daudzslāņaini problemātiska, jo tur runāts par laiku gramatiskā kategorijā “būs–nebūs”. Tas ir superparadokss. Kas īsti tad būs? Jo ir tikai laiks, nekā cita nav. Mēs sastāvam no laika. Cilvēks sastāv no laika. Vēl jo vairāk – es noskāršu, ka tā saucamo mākslīgo intelektu meklē ne tur, kur vajag. Mākslīgo intelektu meklē darbību statistiskā daudzuma palielināšanā – bet intelekts rodas tur, kur ir galīgs temporāls process. Jebkuram skaņdarbam piemīt apziņa. Cilvēkam piemīt apziņa tāpēc, ka viņam ir sākums un beigas.

RL: Vai jūs zināt, kas ir apziņa?

Manockovs: Nē.

RL: Tad jūs esat pateicis, ka cilvēkam piemīt tas, ko jūs nezināt. Vai jūs zināt beigas un sākumu?

Manockovs: Zināt, kur ir problēma? Jūsuprāt, kad saku “es nezinu”, man problemātisks ir vārds “zināt”. Taču patiesībā man problemātisks ir vārds “es”. Es nezinu, kurš to zina. Man noliegums ir nevis vārdam “zināt”, bet vārdam “es”, jo es nezinu, kas ir tas, par kuru ir runa.

RL: Jā, bet tādu zināšanu mēs varam tikai ielikt pēdiņās – jo visi šie jautājumi par “es” ir bezjēdzīgi. Mēs taču neuzdodam šos jautājumus reāli, tie tiek uzdoti tikai kaut kādā pārdomu vai abstrakcijas pakāpē, un tie ir ļoti nekonkrēti. “Es” ir kaut kas ļoti nekonkrēts.

Manockovs: Es par to pašu runāju, jā.

RL: Bet, kad jūs ar tik vieglu roku lietojāt šo vārdu, es nodomāju: nu kas tad tas tāds – domāšana?

Manockovs: Es nezinu, kas ir domāšana.

RL: Es arī ne.

Manockovs: Man ir tāda problēma... Daudzus gadus par to interesējos, tad noskaidroju... Nezinu, cik ļoti uz to var paļauties, bet man jaunībā bija tāds smieklīgs atgadījums. Vienā grupā, kurā es mācījos mūziku, bija tāds gadījums. Bija ataicināts cilvēks, kurš esot kaut kāds, nu, tā kā sertificēts dzenbudists. Viņam bija mūs jāmāca meditēt. Un viņam pirmais uzdevums bija apturēt iekšējo monologu... un viņš toreiz ļoti apjuka, jo uzdūrās man – tādam, kuram nav iekšējā monologa. Tas atklājās tieši tajā reizē. Es pirms tam pat nebiju domājis, ka... Viņš teica, lai es nenākot uz viņa nodarbībām, jo to, ko vajadzēja aizvākt, viņš manī neatrada. Viņš nesaprata, kas tad viņam jādara. Arī es nesapratu. Un pēc tam atklājās, ka, izrādās, 17% cilvēku uz Zemes nedomā vārdos. Tātad šī pati Sapīra–Vorfa hipotēze, ka domāšana norisinās valodas formās, viņu gadījumā nav spēkā. Šie 17%, tāpat kā es, nespēj iztēloties, ka cilvēkam galvā var būt vārdi. Savukārt tie, kam galvā ir vārdi, nespēj iztēloties, kā vārdu var nebūt. Nu, mēdz taču būt, ka cilvēkam ir krāsu aklums, daltonisms. Vai cilvēks nejūt garšu. Es tāpat nespēju iztēloties, ka cilvēkam iekšā var būt vārdi. Kad es runāju, runa man tiek ielikta uzreiz šeit. Tā ir it kā ārpus manis. Man iekšā nekādu vārdu nav. Un nevajag arī.

RL: Bet kas iekšā ir?

Manockovs: Nekā nav.

RL: Tukšums?

Manockovs: Es nezinu, kas šajā gadījumā ir “iekšā”. Tomēr par to es negribētu runāt, tas drīzāk ir saistīts ar emocionālo sfēru, ar domāšanu noteikti nav. Kad man ar kaut ko jādarbojas, tas vienmēr ir ārpusē un man vajag to pārtulkot pamatvalodā. Tas ir, es nevis intelektuāli izspriežu, bet apliecinu. Man parasti vienkārši ir kaut kas redzams.

RL: Starp citu. Atcerējos, Platonam dialogā “Faidrs” pašā sākumā ir teksts par cikādēm. Viss notiek Atēnās, ir ļoti silti, viņi sēž zem platānas, un šīs cikādes sisina. Un Sokrats saka: agrāk cikādes bija cilvēki. Kad radās mūzas, cilvēki izdzirdēja viņu dziedāšanu, un viņiem tā tik ļoti iepatikās, ka viņi vairs neēda un vispār vairs neko nedarīja, un nomira, un kļuva par cikādēm. Šīs cikādes atrodas it kā starp dievu pasauli un cilvēku pasauli. Tās mūs vēro un kalpo savai mūzai – un ziņo par mums dieviem. Tāds brīnišķīgs stāsts. Bet mans jautājums būtu: kā no cikāžu dziedāšanas dzimst mūzika, kurā brīdī?

Manockovs: Tajā brīdī, kad sāk piešķirt šim absolūti viendabīgajam audeklam, kurā nav itin nekādu iekšēju dalījumu, muzikālas īpašības. Kad apziņa vairs nejaudā izturēt šo bezveidību un sāk – pati sāk – aust mūziku no šī audekla, izvietojot tajā akcentus. Dzirdot cikāžu mūziku, jūs dzirdat savu mūziku.