Vai protat uzvesties? Tiešām?

Tas, kā mēs tiekamies ar paziņām un ejam uz randiņiem, dodamies uz darbu un strādājam, gandrīz neatpazīstami mainījies pēdējo trīs gadu laikā. Mēs esam pieredzējuši globālu pandēmiju, neslēptu darba devēju karu ar darba ņēmējiem, sīvas kaujas uzreiz vairākās kultūras frontēs un dažādus sociālus nemierus, gan lielus, gan mazus. Vecās paražas ir aizmirstas (sāksim ar to, ka vārdu “vēzis” mēs vairs neizrunājam čukstus, bet sievietes nepalaižam pa priekšu, ejot ārā no lifta). Daudzās un dažādās vietas, kurās mums ir iespēja ar blīkšķi izgāzties (grupu tērzētavas, iepazīšanās lietotnes, publiskas un privātas virtuālās darba telpas), arvien vairojas,
un katrā no tām ir savi uzvedības noteikumi. Labā toņa un pieklājīgas uzvedības jomā kopumā mēs visi esam mazliet ierūsējuši. Mūsu sociālās manieres ir atrofējušās.

Mums gribējās palīdzēt. Tā nu mēs sākām ar to, ka sastādījām problēmu sarakstu – izlaižot, protams, pilnīgi pašsaprotamas lietas, teiksim, vai ir pieņemami braukt metro ar mugursomu plecos vai restorānā runāt pa telefonu skaļruņa režīmā (jūs jau zināt, kāda ir atbilde). Nē, mēs cilvēkiem vaicājām, kādas konkrētas kontaktēšanās formas vai situācijas vieš viņos bažas, liek just bailes, nedrošību vai kaunu. Un, vadoties pēc šī saraksta, izstrādājām stingrus, taču ne kategoriskus noteikumus.

Un tad izmēģinājām visu paši uz savas ādas – ieviesām šos noteikumus savā profesionālajā un personīgajā dzīvē. Daži izrādījās nepārprotami neveiksmīgi. (Frāze “bija jauki patērzēt” nenostrādāja, kad mēģinājām to izmantot kā iespēju tikt prom no garlaicīgas sarunas svētku ballītē.) Citi acumirklī kļuva gandrīz vai par labu manieru kanonu (piemēram, mēs vienojāmies, ka amnestija par idiotiskām īsziņām stājas spēkā pēc 72 stundām). Mēs precizējām un svītrojām. Mēs runājām ar draugiem, viesu uzņemšanas ekspertiem un apkalpojošās sfēras darbiniekiem. Mēs izprovocējām ķīviņus birojos, savārījām ziepes un pēdīgi nonācām pie šādas rokasgrāmatas cerībā, ka tā izrādīsies noderīga vismaz uz kādu laiciņu, līdz nākamajam lielajam aizraujošajam sociālajam satricinājumam.

Draugi un mīļotie

1. Nav jāizlasa viss, ko kāds sarakstījis.

Dzīve nav bezgalīga. Nevar prasīt, lai mēs visu brīvo laiku pavadām, pārstrādājot savu draugu vai draugu draugu saražotos tekstus vai vizuālos materiālus. Taču, ja jūs sastopat kādu, kurš nesen palaidis pasaulē kādu radošu projektu, un jums nav dūšas atzīties, ka pagaidām nav iznācis tam pievērsties, veltiet kādu vārdu tam, cik iespaidīgs ir pats fakts, ka šis cilvēks kaut ko tādu paveicis. Vienmēr labi nostrādās “Iespaidīgi!” (to derētu pavadīt ar iepriecinātu žestu). (“Iespaidīgi!” labi der arī situācijā, kad esat noskatījušies/apskatījuši paziņas izrādi vai izstādi un redzētais jums nav gājis pie sirds.)

2. Gandrīz jebkuru norunāto tikšanos drīkst atcelt līdz plkst. 14.00.

Divos pēcpusdienā jūsu draugam vai draudzenei būs palicis pietiekami laika, lai, ja rastos šāda vēlēšanās, parakņātos telefonā un sameklētu plānotajām vakariņām citu galdabiedru. Ja tas notiks trijos, tad gan šim cilvēkam gandrīz droši draud vakars vienatnē. (Šis noteikums neattiecas uz vakariņām, ko jums būtu kāds gatavojis pats; tādā gadījumā par plānu maiņu jābrīdina iepriekšējā vakarā.)

3. Neizmantojiet draugus savai priekšspēlei.

Ja jūs kā pāris sākat strīdu draugu klātbūtnē, jums var sākt likties, ka šie cilvēki minētajā konfliktā būs jūsu sabiedrotie. Pārvariet šādu impulsu. Necentieties nodrošināties ar draugu atbalstu. Nejautājiet viņiem, vai tiesa, ka jums “taču neapšaubāmi ir taisnība”. Ja citādi nevarat, turpiniet domu apmaiņu ar savu otro pusīti, taču neiesaistiet tajā pārējos. Ne jau visiem ķīviņi šķiet seksīgi.

4. Nekad tīšuprāt nemodiniet savu otro pusīti – nekādā gadījumā.

Un neieslēdziet gaismu, kad viņš vai viņa guļ. Jums pēc ceļojuma nojukuši diennakts ritmi un jūs gribētu patērzēt? Nevajag. Jums liekas, ka mājā kāds ielavījies, lai jūs nogalinātu? Tieciet galā pats.

5. Ja jūs randiņā jūtat, ka daudz runājat, pavaicājiet sev: kad es pēdējo reizi kaut ko pajautāju?

Nav nekādas vajadzības skaitīt līdzi vai apmainīties ar jautājumiem kā ar servēm tenisa mačā, bet tik daudz jau nu var kā pasekot, cik ilgi vārds bijis jums, un ļaut kaut ko pasacīt arī otram cilvēkam.

6. Ir pilnīgi pieņemami sastāstīt jebkādus melus, lai tiktu prom no randiņa bārā.

Ja saruna ir tik mokoša, ka esat gatavs sapūst pīlītes par slimu dzīvnieku, kas gaida mājās, domājams, ka otra iesaistītā puse jutīsies tikai atvieglota.

7. Ja kāds sāk jums stāstīt gadījumu, par kuru jau esat dzirdējis, jums ir divas sekundes laika, lai darītu to zināmu.

Iespraucieties stāstījumā ar tādām piezīmēm kā “mīļais dievs, tas tiešām bija komiski” vai “vienkārši briesmīgi”, vai “neticami – es atceros, kā tu man to stāstīji”. Taču, ja jūs to neizdarāt atvēlētajā laikā, nāksies vien klausīties visu stāstu vēlreiz. Un, ja kompānija ir lielāka par jums diviem, būs vien jāklausās – nekas neatliks.