Viena vīra divas bēdas

Rakstā aplūkota grāmata

Sérotonine. Michel Houellebecq

Paris: Flammarion, 2019

Cik daudzas reizes mēs palikām klusumā un tikai raudzījāmies uz kādu saules atblāzmu pļavā, mākoņiem pelēkās debesīs, tvanojošiem pakalniem vai mēness staru drebēšanu, spoguļojoties upītes akmeņos, un nespējām viens otram pateikt neko citu kā vienīgi: “Skaista nakts.”

Balzaks

Tātad, Mišela Velbeka jaunākā grāmata. Šī gada janvārī Francijā esot iznācis nedaudz vairāk par 400 romāniem – 423 vai tamlīdzīgi. Žēl šo romānu un to autoru, jo viņu jaundarbiem uzmanību pievērsa tikai tie, kas izlēma Velbeka romānu uzsvērti neievērot. Izņemot literatūras kritiķus, kuriem lasīšana ir darbs, un neatalgotos mīlētājus, jaunie romāni mūsu dzīvē aizņem ļoti šauru un visumā klusu nišu. Šajā nišā noteikti ir klusāk un vientulīgāk nekā, piemēram, tajā, kurā nonāk jaunākās filmas vai pat teātra izrādes.

Brīdī, kad iznāks šis žurnāla numurs, Velbeks jau būs pārdevis vairāk nekā miljonu grāmatas eksemplāru. Kad es pēdējo reizi skatījos, The Economist bija sarēķinājis, ka pārdoti 800 000. Šie tūkstoši ietver jau izpārdoto pirmo 320 000 grāmatas lielo metienu franču valodā un digitālo izdevumu franciski. Tie neietver janvārī iznākušos tulkojumus itāļu, spāņu un vācu valodā, tāpēc kopējais pārdoto grāmatu skaits ir vēl lielāks. Tie ir milzīgi skaitļi. Romāna gaitas pie lasītājiem atvieglo franču dienišķajā plaša patēriņa presē (uzreiz pirms sporta ziņām) publicētās īsās recenzijas. Lielākajai daļai apskatnieku romāns patīk, daži to pat uzskata par šedevru. Sūdzības par romānu izteikuši tikai nedaudzi, kas pārmet Velbekam MeToo parādības neievērošanu, citas tautas aizskarošus vispārinājumus (par nīderlandiešu oportūnismu un japāņu rasismu), paļājošus izteikumus par “Briseles ierēdņiem”, nepieņemamus politiskus uzskatus, “ekonomikas zinātnes” nepārzināšanu un tamlīdzīgi.

Profesionālā literatūrkritika bija daudz atturīgāka un dažos gadījumos diezgan indīga. Radiostacija France Culture intervēja trīs vai četrus literatūras pasniedzējus, kas pateica daudz interesantu domu labā franču valodā, bet kopumā bija vienisprātis, ka romāns ir mēsls. Domāju, ka Velbeks lasa Huana Asensio blogu juanasensio.com un šobrīd droši vien ir ļoti sāpināts. Asensio, iespējams, ir labākais dzīvais franču 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta pirmās puses literatūras speciālists. Viņa erudīcija un tekstu lasīšanas pieredze ir apžilbinošas. Viņš saka, ka Velbeks vienkārši nodarbojas ar naudas pelnīšanu un katrs nākamais romāns tikai dziļāk atsedz reiz jau uzieto zelta dzīslu. Es šaubos, vai tā ir, un varbūt peļņai nav tik neapšaubāmi tiešs sakars ar sliktu rakstniecību. Trāpīgāk pateikts šķiet tas, ka Velbeks kā domātājs un noteiktas vīzijas radītājs ierakstās senā un varenā franču reakcionārās – tādā nozīmē kā antiliberālās – literatūras tradīcijā, taču nav literāri izsmalcināts šīs tradīcijas turpinātājs. Ar reakcionāro tradīciju ir domāti lielie 19. gadsimta tikumu pagrimuma, industrializācijas un urbanizācijas veicinātā cilvēku savtīguma kritiskie vērotāji, kā Balzaks, un šaurākā nozīmē transcendentā un sakrālā meklētāji materiālisma netīrākajās vietās, kā Leons Bluā, Žoržs Bernanoss vai Žoriss Karls Ismanss. Pēc Asensio domām, par Velbeku kā rakstnieku sajūsminās lasītāji, kas slikti pārzina literatūras vēsturi. Ja viņi to pārzinātu, viņi redzētu, ka Velbeks tikai pārstrādā, lielākoties vienkāršojot un piezemējot, daudz augstākus un skaistākus modeļus.

Tā tas, iespējams, arī ir. Bet problēma ar šo seno, skaisto literatūru ir tāda, ka lielākā daļa mūsdienu lasītāju to nespēj un nespēs baudīt. Tā ir piesūcināta ar nepazīstamām reālijām, vairs nesaprastām institūcijām, atšķirīgu izteiksmes veidu un cilvēku saskarsmes paražām. Velbeks raksta par savu laikmetu un savam laikam. Tas var būt labāk vai sliktāk atkarībā no romāna, bet ir jomas, kurās viņam faktiski nav konkurentu. Viņš tiešām ir reakcionārs šī vārda sākotnējā nozīmē un varbūt pat vizionārs. Viņš atrodas opozīcijā gan “kreisajiem” tradicionālā izpratnē (sociāli liberāliem, ekonomiski antiliberāliem), gan arī “labējiem” tradicionālā izpratnē (sociāli konservatīviem, ekonomiski liberāliem). Katrā viņa grāmatā ir kaut kas nepatīkams – vismaz viena doma, par kuru ir neērti un bailīgi domāt. Viņš kaut kādā veidā spēj pārliecināt, ka ir svarīgi par to domāt. Droši vien palīdz viņa pilnīgais pretenciozitātes trūkums – tas, ka viņš raksta kā zaudētājs, nevis uzvarētājs. Lai cik savādi tas būtu, viņš arī septītajā reizē nav pievīlis.

Varētu sacīt, ka viņa jaunais romāns turpina uzturēt patīkamu līdzsvaru starp atgriešanos pierastā teritorijā, pie labi pazīstama galvenā varoņa, vienmēr viena un tā paša, un savādu spēju rakstīt pagātnes izteiksmē par notikumiem, kas rakstīšanas brīdī vēl nav notikuši. Pirmais romāns “Cīņas lauka paplašināšana” aprakstīja seksuāli neapmierinātu, neprecētu vīriešu ieslīgšanu atriebīgā vardarbībā un naidā pret sievietēm, diezgan precīzi paredzot tā dēvēto incelu (nebrīvprātīgā celibātā dzīvojošu vīriešu) krīzi 25 gadus vēlāk; romāns “Platforma”, kas beidzas ar terora aktu kādā Indonēzijas kūrortā, iznāca nedēļu pirms 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV; “Pakļaušanās” par Francijas islamizāciju iznāca tieši tajā dienā, kad nošāva Charlie Hebdo karikatūristus, kas Velbeka portretu bija uzlikuši uz žurnāla vāka; “Serotonīns”, kas cita starpā apraksta franču zemnieku sacelšanos pret globalizēto kapitālismu un pasaules šībrīža ekonomisko politiku, iznāca pusotru mēnesi pēc “dzelteno vestu” manifestāciju sākšanās 2018. gada novembrī. “Dzeltenās vestes”, kā zināms, pieprasa Francijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Taču apskatnieki, kas ziņoja, ka grāmata esot par “dzelteno vestu” protestiem, nedaudz pārspīlē, jo iedzīvotāju nemieri un sadursmes ar policiju ir tikai viena no tēmām, kas grāmatā apskatītas. Teksts nav par to – tas drīzāk ir par cēloņiem, kas šos nemierus izraisa, un arī tad tikai daļēji.