Vilkaša Tīsa nopratināšanas protokols

[Dorpatas (Tartu) galma tiesas lietvedības atzīme:] Ienācis 1692. gada 31. oktobrī

Vendenes (Cēsu) apriņķa Karaliskās tiesas protokols, 1691. g. 28. aprīlī Jirgensburgā (Zaubē).

No augstāk norādītās iestādes, no fiskālās sūdzības pret Jirgensburgas baznīcas zagli Pirzenu Teni, tālāk – pret Kaltenbrunnas (Kniediņu) iedzīvotāju, sauktu par veco Tīsu (Thiess).

Par likantropiju un citiem aizliegtiem un nekrietniem nodarījumiem.

Klātesošie tiesneši:

Asesors Bengts Johans Akerstafa kungs kā apriņķa tiesneša aizvietotājs

Asesors Gabriels Bergera kungs

[1] Kad Kaltenbrunnas krodzinieks Pēteris, nozvērināts kā liecinieks, pasmaidīja, viņam tika noprasīts, kādēļ viņš tā darot.

A.: Tādēļ, ka viņš redzot, ka viņa rentniekam, vecajam Tīsam, arī esot jāzvēr.

J.: Kādēļ tad lai šis nevarētu tāpat tikt nozvērināts par savu tagadējo liecību pret baznīcas zagli?

A.: Katrs taču zinot, ka viņš saejoties ar velnu un esot vilkatis; kā viņš varot zvērēt, ja pats to nenoliedzot un ilgus gadus esot to piekopis.

[2] Tādēļ tas tika pārmests vecajam Tīsam, kad viņš pēc pārējo liecinieku noklausīšanās iznāca priekšā tāpat sniegt liecību, un viņš pavisam brīvi atzina: viņš pirmāk bijis vilkatis, tomēr pēc laika no tā atteicies, proti, jau pirms apmēram 10 gadiem. Tālāk viņš ziņoja, ka šajā sakarā jau esot stājies priekšā Nītavā (Nītaurē), kad tiesneši vēl bija barons Kronšterna kungs, Rozentāla kungs un Kaulihs, toreiz, kad Šķeistāns (Skeistan), Lemburgas (Mālpils) zemnieks, kurš nu jau miris, viņam pušu pārsitis degunu par to, ka runātājs atnesis no elles atpakaļ labības ziedus, kurus Šķeistāns tur bijis iemēzis, lai tā atņemtu labībai rasmību (den wachstum); taču augšminētie toreizējie tiesnešu kungi šajā sakarā viņam neko nedarījuši, tikai par to pasmējušies un, tā kā Šķeistāns nebija nācis priekšā, ļāvuši viņam atkal staigāt brīvā.

[3] Pēc tam un pirms turpmākas viņa pratināšanas tika aptaujāts, vai Tīss allaž bijis pie skaidras apziņas un vesela saprāta un nav, piemēram, bijis vai joprojām ir galvā traks, un līdzās citiem klātesošajiem, kuri Tīsu labi pazina, apriņķa tiesneša aizvietotājs Bengts Johans Akerstafa kungs, kura muižā viņš agrākos laikos arī bija vairākus gadus nodzīvojis un nostrādājis, uz to paziņoja, ka veselā saprāta viņam nekad neesot trūcis un viņš šādu savu būšanu arī nekad neesot noliedzis un, pēc tam kad tie augšminētie tiesneši viņam šajā sakarā neko neesot darījuši, to piekopis vēl jo brīvāk un zemnieki viņu iecēluši gluži dievekļa kārtā.

[4] Viņam tika uzdoti šādi jautājumi: kurā vietā Šķeistāns viņam toreiz iesitis un ar ko?

A.: Ellē ar slotaskātu, pie kura piesiets žūksnis zirga astu.

Tiesas priekšsēdētājakungs apliecināja, ka Tīss toreiz savainots degunā.

[5] J.: Kā runātājs nonācis ellē, un kur tā atrodoties?

A.: Vilkaši uz turieni ejot kājām vilka izskatā, tā vieta bijusi ezera, kas saucas Puer Esser (Purva ezers), galā, dumbrājā netālu no Lemburgas, apmēram pusjūdzi no priekšsēdētāja aizvietotāja kunga muižas Klingenbergas (Akenstakas). Tur bijušas greznas istabas un norīkoti durvju sargi, kas cieši dzenot prom tādus, kuri gribējuši atkal iznest ārā burvju turp aiznestos labības ziedus un pašu labību. Ziedi glabājoties atsevišķā klētī, un labība citā klētī.

[6] J.: Kādu tad izskatu viņi dabūjot, kad pārvēršoties par vilkiem?

A.: Viņiem esot vilka āda, kuru viņi tik uzvelkot, un viņam tādu atvedis viens Marienburgas (Alūksnes) zemnieks, kas ieradies no Rīgas, un viņš pirms dažiem gadiem to atdevis tālāk vienam Allažu zemniekam. Iztaujāts viņš tomēr abu vārdus nevēlējās nosaukt un, īpaši pratināts (specialius inquiriret), mainīja savu liecībuun teica, ka viņi tikai ieejot krūmos un nometot savas parastās drēbes, tā viņi uzreiz kļūstot par vilkiem. Un tad viņi skrejot apkārt kā vilki un saplēšot tos zirgus un lopus, kas gadoties ceļā, taču nevienu lielu lopu runātājs neesot saplēsis, tikai jērus, kazas, sivēnus un tamlīdzīgus. Bet Zēgevoldē (Siguldā) gan bijis viens vīrišķis, kurš tagad arī jau esot miris, Tīrumu saimē (in Tirummees gesinde), kurš bijis tiešām varens. Runātājs pret viņu nebijis nekas, jo vienam no viņiem velns devis lielāku varu nekā otram, un tas no sētām ņēmis prom, kas nu viņam trāpījies, liellopus, arī nobarotas cūkas, un tad ar savu sabiedrību mielojies, jo viņi bieži gājuši kopā 20 līdz 30, kas lērumu aprij, un tajos ceļos tad savu mielastu rīkojuši un izcepuši.

[7] J.: Kā viņi tādai vajadzībai dabūjuši uguni un rīkus?

A.: Uguni viņi ņēmuši no sētām un iesmus uztaisījuši no koka. Katlu viņi ņēmuši no sētām un spalvas nosvilinājuši, jēlu neko neesot ēduši.

[8] J.: Vai runātājs bieži atradies tādos mielastos un dzīrēs?

A.: Jā, kā tad.

J.: Kur palikuši tie sīklopi, kurus viņš paņēmis?

A.: Arī tos viņi apēduši.

[9] J.: Ja reiz viņi pārvērtušies par vilkiem, kāpēc tad gaļu neesot ēduši jēlu, kā vilki?

A.: Tā nebijis ierasts, viņi ēduši ceptu, kā cilvēki.

[10] J.: Kā viņi var tikt galā, ja reiz, kā viņš izteicies, viņiem ir vilku galvas un ķepas, ar ko nevar ne noturēt nazi, ne pagatavot ēdienu, ne veikt citu tam vajadzīgu darbu?

A.: Nažus viņi tam neizmantojuši; viņi saplosījuši ar zobiem un ar ķepām uzdūruši kumosus uz iesmiem, kādus vien atraduši, un, to ēzdami, viņi jau atkal bijuši kā cilvēki, taču maizi klāt nepieēduši; sāli viņi, ārā ejot, paņēmuši līdzi no sētām.

[11] J.: Vai viņi pieēdušies līdz sātam, un vai velns ēdot kopā ar viņiem?

A.: Pirmo apstiprina, otro noliedz. Burvji gan ēdot kopā ar velnu ellē, bet vilkaši tur klāt netiekot pielaisti, tomēr viņi šad un tad veikli ieskrienot un kaut ko paķerot un ar to tad atkal kā bēgdami izskrejot ārā. Tad, kad viņus pieķerot, tie velna nozīmētie sargi nikni sitot viņus ar garu dzelzs pīcku, ko viņi saucot par stibu, un dzenot ārā kā suņus, jo velns viņus, kā saka latvieši (pro idiomate Lettico), “neieredz” (ne eretz) jeb nevarot ciest.

[12] J.: Ja reiz velns viņus nevarot ciest, tad kāpēc viņi kļūst par vilkašiem un skrej uz elli?

A.: Tas notiekot tāda iemesla pēc, ka viņi vēloties iznest no elles to, ko burvji tur ienesuši, lopus, graudus un citu rasmību. Un, tā kā viņš līdz ar citiem pērnajā gadā nokavējies un laikus neieradies ellē, kamēr vārti vēl bijuši vaļā, un tātad nevarējis iznest ārā burvju turp aizgādātos ziedus un graudus, mums arī bijis slikts graudu gads. Šogad gan viņš līdz ar citiem bijis tur laikus un viņi savu izdarījuši krietni. Runātājs pats atgādājis no elles tik daudz miežu, auzu un rudzu, cik vien varējis panest, tādēļ mums šogad būšot pilns visvisādas labības, auzu gan vairāk nekā miežu.