Rīga starp Čehovu un Dalī

Man patīk šī rubrika — jautājuma nostādne ir dziļi pareiza: pats interesantākais cilvēciskai būtnei ir lasīt par sevi, mīļo, un nekāda bildīte pievilcības ziņā nespēs līdzināties spogulim. Pirmie iespaidi par Latviju ir skats no malas!

Baidos sarūgtināt, taču pats stiprākais iespaids — tas, ka blakus pierastajām brēcošajām vārnām, kuras jau sen vairs neievēro, sēž kaijas un kliedz tikpat nemelodiski — to neievērot nav iespējams; un arī uz vārnām nu skaties pavisam citām acīm. Vispār, kaijas pilsētā — tā ir atsevišķa tēma. Mirusi kaija pie ūdensnotekas caurules; vai uz mājas ar himērām, blakus akmens kormorānam, visnotaļ dzīva, īpaši liela kaija (varbūt to sauc citādi, piemēram, par albatrosu). Tā kā Čehovs, tā kā Dalī. Pilnīgi ireāli.

Iespaids, kas ir ne mazāk stiprs — jūras krastā, trīs metrus no ūdens, slēpotāju rinda, bet jūrā, un tas ainu padara vēl nereālāku, peld astoņi gulbji — trīs balti, pieci pelēki. Bet aizmugurējā plānā vēl arī kuģis. Un neviens pats nekniebj sev rokā, tauta mierīgi šļūc ar slēpēm gar ūdeni, it kā viss būtu normāli: nu, kas tur sevišķs — peld gulbji? Otrajā janvārī.

Tās ir satriecošas lietas; ir arī citas, kas mani pārsteidz ne mazāk, — vienkārši tādēļ, ka atšķiras no pierastajām. Jaunā pieredze — dabiski — tiek salīdzināta ar jau esošo. Manējā aprobežojas ar dzīvi padomijā, bet pēc tam — Krievijā un Ukrainā. Salīdzinot ar Krieviju un Ukrainu, pārsteidz attieksme pret braukšanas apmaksu sabiedriskajā transportā. Maksā burtiski visi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams un te nav pat vērts ne par ko runāt. Tai pašā laikā Krievijā pastāv simt divdesmit astoņi veidi, par atgriezt pie dzīvības izmantoto magnētisko metro karti, nerunājot nemaz par to, ka maksāt autobusā, trolejbusā un tramvajā vienkārši nav pieņemts. Tiem, kas grib maksāt, ir maršruta taksometri. Pensionāri nemaksā tādēļ, ka viņiem ir tiesības, mazapmaksātie tādēļ, ka nav naudas, uzkačājušies skūtgalvji tādēļ, ka viņiem ne no kā nav bail, viegli neformālie inteliģentie zēni un meičas tādēļ, ka viņiem tas ir sports un goda lieta. Ukrainā ir sava specifika. Tur atšķirībā no Maskavas un tāpat kā Latvijā ir konduktori; un, ja tu pērc pie konduktora vairāk par trim taloniem, tad, saskaņā ar nerakstītu likumu, vari tos nekompostrēt, taču ja tu esi ārzemnieks un nerakstītus likumus nezini, bet pats esi nopircis veselus desmit talonus, tad konduktore, no visas sirds pateikdamās, vēl piemetinās, intīmi čukstot: “Varat tak’ nesist!” Tā, it kā desmit talonu pirkumu viņa uztvertu kā labdarības akciju konkrēti sev. Bet kompostrēt vajag jau izmantotos — tā pieņemts. Nu, bet, parādoties kontrolierim, izvēršas ļoti izteiksmīgas ainiņas. Šeit — nekā tamlīdzīga. Nekādu hepeningu sabiedriskajā transportā. Šķiet, ka Latvijā šī sfēra nav vieta pašizpausmei, šejienes tauta pašizsakās citās, speciāli šim nolūkam ierīkotās vietās. Tas ir saprātīgi un ērti, taču apbrīnojami.

Dzīve šajā valstī vispār ir ērta. Var neuztraukties, ka ēdiena vietā tev iesmērēs kaut kādu riebeklību — produkts ir labs, kvalitatīvs un garšīgs ne vien dārgā veikalā, kur par to ņem naudu vēl papildus, bet visur. Arī it kā būtu tāds sīkums vien, tomēr patīkami — divu biešu pirkšana tautā nekādus uztraukumus neizsauc. Kad es, piemēram, Ukrainā vienreiz gribēju nopirkt divas bietes, tad nācās stipri ilgi precizēt, ka es runāju tieši par divām vienībām, bet nevis diviem kilogramiem vai diviem spaiņiem, un biešu tirgonis skatījās uz mani ar neuzticību, kas pārtapa žēlumā, un, atdevis bietes par simbolisko piecīti, skaļi un izteiksmīgi vērsās pret debesīm: “Cik tālu tautu noveduši, ko!”

Latvijā par dienišķo maizi var nedomāt — tā ir garšīga, dažāda un visur; uzdevumu var sašaurināt un do­māt vienīgi par to, kā šai pašai maizei nopelnīt. Naudas trūkums ir fatāls, taču tas, ak vai, nav nekāds specifisks Latvijas iespaids. Var arī konkrētāk — nodzīvojusi šajā valstī tikai trīs mēnešus, vēl nezinot valodu, ko gan es varētu cerēt ar savu specialitāti “krievu valoda un literatūra”? Skaidrs, ka uz kaut ko cerēt ir muļķīgi, jāmācās valoda un jātrenē prāts, meklējot vai radot sev ekoloģisku nišu. Taču runa nav par mani, — ar pārsteigumu uzzināju, ka docenta alga universitātē ir astoņdesmit latu, un tas spiež piestrādāt vēl arī vidusskolā, kur pilna slodze sastāda veselus četrdesmit piecus latus tīrā naudā, toties neatstāj nekādas cerības uzturēt sevi formā savā specialitātē. Lai gan, mani vēl padomijā iemācīja, ka dažās specialtiātēs darbs ir laime pats par sevi un maksāt par to nav obligāti.

Vēl dzīvei svarīgas, protams, ir arī “krievu—latviešu attiecības”. Par to es biju gan lasījusi, gan dzirdējusi, taču ikdienā kaut kā tās nav pamanāmas. Protams, ļoti gribas saprast abas valodas un atbildēt, kā to prasa pieklājības likumi, tajā valodā, kādā pie tevis vēršas, taču tam vēl vajadzīgs laiks. Un kamēr vajadzīgs, tikmēr ar mani laipni sarunājas krieviski un pat pacietīgi uzklausa manu šausminošo latviešu, kad man pietiek nekaunības papraktizēties, un pat maigi pielabo kļūdas, un neviens nesmejas, lai arī to es, bez šaubām, esmu pelnījusi. Pat uzliela — faktiski vienīgi tas netiešā veidā iezīmē problēmu: cik tālu gan jānoved cilvēki, lai viņi lielītu par kaut ko tādu! Kas viņiem ir krievi, ja pat neveiksmīgs mēģinājums runāt latviski izsauc tik kaislīgu apstiprinājumu!

No krievu valodas tulkojis U.T.