Samērīguma slavinājums

Saeimas deputāts Imants Parādnieks (VL–TB/LNNK) rosina likumā paredzēt aizliegumu grūtniecēm smēķēt. Pašlaik otrajā lasījumā atbalstītajā Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likumprojektā paredzēts aizliegums smēķēt bērnu klātbūtnē. Savukārt Parādnieks priekšlikumos uz trešo lasījumu rosina šo normu labot, nosakot, ka smēķēt aizliegts bērna un grūtnieces klātbūtnē, kā arī grūtniecēm. Deputāts skaidro, ka pašlaik no normas tvēruma pazūd arī nedzimuša bērna tiesiskā aizsardzība no kaitīgajiem tabakas dūmiem.  

Delfi.lv, 28. martā

1904. gada janvārī amerikāņu jurists un dzejnieks Vilburs Leremors uzstājās Ņujorkas pavalsts advokātu kolēģijas priekšā ar runu par pašnāvību un likumu. Viņš aizstāvēja ideju, ka cilvēku nedrīkst sodīt par pašnāvības izdarīšanu vai mēģinājumu to izdarīt, – norādot, ka Katonam Jaunākajam tieši pašnāvība kļuvusi par atbrīvošanos. Par spīti tam Lielbritānijā pašnāvības mēģinājums tika uzskatīts par noziegumu līdz 1961. gadam, Īrijā – līdz 1993. gadam, bet Indijā tikai tagad apspriež šāda nodarījuma izslēgšanu no krimināllikuma.

Latvijā pašnāvība nav noziedzīgs nodarījums. Bet šis piemērs diezgan spilgti ilustrē valsts vēlēšanos iejaukties cilvēka dzīvē arī tad, kad citu cilvēku intereses netiek skartas. Iegansts var būt jebkurš – valsts drošība, tikumība, “sabiedrības intereses”. Mēģinājumus iejaukties piedzīvojam katru dienu – te ir gan “drošības grozījumi” Krimināllikumā, gan aizliegums nēsāt seju aizsedzošu apģērbu, gan daži smēķēšanas ierobežojumi.

Pieņemsim, ka tabakas dūmu ieelpošana ietekmē apkārtējo cilvēku veselību. Taču diskusijās par jauno Tabakas aprites likumu saskatāma vēlme aizsargāt no dūmiem ne vien citus, bet arī pašu smēķētāju. Piemēram, viens no deputātiem piedāvāja aizliegt smēķēt grūtniecēm. Pat Ministru kabinets rosināja aizliegumu smēķēt transportlīdzekļu salonos – arī tad, ja smēķētājs tur brauc viens pats.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka tiesības uz privāto dzīvi ietver tiesības rīkoties arī tādā veidā, kuru var uztvert kā fiziski vai morāli kaitīgu vai bīstamu šim indivīdam. Tiesības uz īpašumu arī ļauj rīkoties ar to bez iejaukšanās no valsts puses, ja šāda iejaukšanās nav nepieciešama. No šī viedokļa raugoties, likumdevējam būtu diezgan gari un plaši jāpamato, kāpēc jaunie ierobežojumi ir formulēti tieši tā, kāpēc nav citu efektīvu līdzekļu, lai atrisinātu smēķēšanas problēmu, nerepresējot pašus smēķētājus. Bet bija jāiejaucas tiesībsargam un Saeimas Juridiskajam birojam, lai ideju par aizliegumu smēķēt automašīnās sāktu analizēt no cilvēktiesību viedokļa.

Jautājums par aizliegumu grūtniecēm ir vēl interesantāks. Šķiet, kāds uzskata, ka grūtnieces un vēl nedzimušā bērna veselība jau pieder visai sabiedrībai. Taču grūtniecība neatņem sievietei tiesības uz privāto dzīvi un tiesības izvēlēties dzīves stilu – viņai var tikai darīt zināmu, ka smēķēšana ir kaitīga, bet lēmums jāpieņem viņai pašai. Saeimas komisija to sapratusi, bet tai nebija pa spēkam pilnīgi atteikties no tēva lomas – tāpēc tika izgudrots aizliegums smēķēt grūtnieces klātbūtnē (bērnu klātbūtnē smēķēt jau ir aizliegts, citas personas klātbūtnē publiskā vietā arī – ja persona pati pret to iebilst). Faktiski grūtnieci pielīdzina bērnam: viņa vairs nespēj pati lemt – smēķēt vai nesmēķēt.

Pat ja pārmērīgi ierobežojumi tiktu pieņemti, Satversmes tiesa tos acīmredzot atzītu par spēkā neesošiem. 2005. gadā tā atzina, ka, lai gan tabakas, alkohola, narkotisko un psihotropo vielu lietošana nopietni kaitē cilvēka veselībai, izvēle lietot vai nelietot šādas vielas pieder pie indivīda tiesībām uz privāto dzīvi. Taču tiesas uzdevums arī nav vienkāršs – ir jāpārbauda, vai likumdevēja norādītais ierobežojums ir vai nav samērīgs ar nosprausto mērķi. Piemēram, aizstāvot aizliegumu smēķēt vienatnē automašīnas salonā, Ministru kabinets norādīja, ka tiek apdraudēta satiksmes drošība, jo smēķēšana, tāpat kā runāšana pa mobilo telefonu, novērš uzmanību. To gan neizdevās pierādīt, turklāt izrādījās, ka autovadītāja uzmanību novērš arī daudzi citi faktori.

Jāatzīst, ka ne vienmēr pārliecināt spēj arī Satversmes tiesa. Rakstot par kriminālsodu par narkotisko un psihotropo vielu lietošanu bez ārsta nozīmējuma, tā norādīja, ka šo vielu lietošanas sekas ir daudz bīstamākas nekā tabakas un alkohola lietošanas sekas – piemēram, šādu vielu iegādei parasti nepieciešami lielāki materiālie līdzekļi nekā tabakas un alkohola iegādei un, cenšoties šos līdzekļus iegūt, cilvēki izdara noziegumus. Satversmes tiesa vienīgi nenorādīja, ka augsta cena bieži ir saistīta tikai ar tās vai citas narkotiskās vielas izņemšanu no likumīgas apgrozības, bet veselības risks var būt arī zemāks nekā tabakai un alkoholam.

Latvijā ar samērīguma pārbaudi teorētiski visam ir jābūt kārtībā. Samērīguma princips ir nostiprināts Satversmē; gan likumdevējam, gan tiesām jāpārbauda tā ievērošana, ja tiek mēģināts ierobežot cilvēktiesības. Satversmes tiesa pat nosprieda, ka arī situācijās, kad Saeima kaut ko strikti aizliedz, netipiskā gadījumā tiesa pēc samērīguma pārbaudes var nonākt pie pretējā rezultāta.

Tajā pašā laikā Tabakas aprites likuma pieņemšanas process demonstrēja, ka praksē par samērīgumu aizdomājas diezgan reti. Tas var būt saistīts ar pieredzes trūkumu cilvēktiesību jomā – reti kurš var uzreiz noticēt, ka kaitīgs ieradums ir privātās dzīves sastāvdaļa vai ka vārda brīvība aizsargā arī visnotaļ pretīgas idejas. Bet tas var būt arī daudz nopietnāks simptoms.

1994. gadā Dienvidāfrikas jurists Etjēns Mureiniks aprakstīja progresu mūsdienu tiesībās kā pāreju no autoritātes kultūras pie pamatojuma (justification) kultūras. Likuma pasludināšanai vairs nepietiek ar to, ka kādam ir vara vai pat demokrātiski apstiprināts mandāts. Valsts varai ir pilsoņa priekšā jāpamato katrs savs solis – īpaši tad, ja pilsoņa tiesības tiek ierobežotas. Arī Latvijas valsts varai būtu jāpierod pie šīs kultūras. Šobrīd gan biežāk var dzirdēt par lēmumu “izskaidrošanu”, nevis pamatošanu. Arī nesenajā pētījumā, analizējot Saeimas stenogrammas, Sergejs Kruks demonstrēja, ka, salīdzinot jēdzienu “tauta” un “sabiedrība” lietojumu, var pamanīt, ka politiķi sabiedrību uztver kā savtīgu un neorganizētu indivīdu masu, kas kārtības uzturēšanas labad prasa augstākās autoritātes iejaukšanos.

Ceļā uz pamatojuma kultūru Rietumeiropai nācās pārdzīvot 1968. gada notikumus, kad izrādījās, ka vecās autoritātes uz sabiedrību vairs neiedarbojas. Latvija toreiz atradās aiz Dzelzs priekškara. Pēc neatkarības atjaunošanas likās, ka Rietumeiropai raksturīgas sociālas pārmaiņas notiks pašas – pietiks iestāties Eiropas Savienībā un citās organizācijās. Tagad gan ir skaidrs, ka mums ir jāprasa varai pamatot savus lēmumus, atgādinot par samērīgumu katru dienu un pie katras iniciatīvas. Neviens mūsu vietā to nedarīs.

(Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.)