Sapņi par Obamu

Otrdiena, 26. februāra rīts. Novietojuši automašīnu gandrīz jūdzi no Ohaio Štata universitātes Sv Džona basketbola arēnas, mēs stāvam universitātes autobusa pieturā. Laimīgā kārtā jāsalst nebija ilgi - todien bija krietni mīnusos, kurus vēl skarbākus padarīja svilinošais vējš. Universitātes teritorijā (un tā ir liela, te mācās apmēram 50 tūkstoši studentu) kursē bezmaksas autobusi, un tā nu mēs braucam, visi, šķiet, uz vienu mērķi - basketbola arēnu, kur plkst. 10.30 jāuzstājas Barakam Obamam.

Mēs - tas ir mans vīrs M., mūsu jaunības draugs S., (visi esam savulaik te mācījušies), un es. Visi trīs jūtamies nedaudz neveikli - ne tikai tāpēc, ka ar saviem plus mīnus piecdesmit esam vismaz divreiz vecāki par jebkuru šī autobusa pasažieri, bet arī tāpēc, ka neviens no mums nekādos politiķu atbalsta mītiņos nekad nav piedalījies. Taču šoreiz nez kāpēc šķita, ka jāiet - aiz savādās apziņas, ka notiek kas ārkārtējs, vēsturiski unikāls, tāpēc jāizmanto izdevība to pavērot tuvumā, nu, un, protams, aiz ziņkārības. Melnais pieteicis savu kandidatūru Amerikas prezidenta amatam, virzās uz to ārkārtīgi pārliecinoši, turklāt par savas partijas nomināciju sacenšas ar sievieti! Viņa ādas krāsai nav nozīmes tajā ziņā, ka viņš atkal un atkal parāda, ka ir “prezidentu materiāls”, taču, ņemot vērā Amerikas vēsturi, ir gan. Pietiek tikai atcerēties, ka 1961. gadā, kad Obama piedzima, 16 štatos vēl bija aizliegtas jauktās laulības, kādā dzimis viņš pats, ka tikai tajā gadā beidzot tika aizliegta rasu segregācija starpštatu transportā un vēl gadam bija jāpaiet, lai Misisipi Universitātē tiktu uzņemts - un to nodrošināja ar federālā karaspēka palīdzību - pirmais melnais students Džeimss Meredits. 1968. gadā tika noslepkavots melnais mācītājs Mārtins Luters Kings, kura runa “Man ir sapnis”, šķiet, ir viena no visbiežāk citētajām. Dienvidu štatos pēdējā laikā prezidenta vēlēšanās parasti ir triumfējuši republikāņi, taču demokrātu partija tur vēsturiski bijusi ļoti spēcīga, lai arī sociāli konservatīvāka nekā valstī kopumā. Līdz ar to diezgan iespaidīgi ir tas, ka priekšvēlēšanu kampaņā Obama apsteidzis sniegbalto Hillariju Klintoni veselā virknē dienvidu štatu: Alabamā, Dienvidkarolīnā, Džordžijā,

Luiziānā, Merilendā, Virdžīnijā...

Ohaio, protams, nav nekāds dienvidu štats - no Kanādas to šķir tikai viens no Lielajiem ezeriem - Ēri. Vēlēšanās tam mēdz būt izšķiroša nozīme tāpēc, ka ar saviem turpat 11, 5 miljoniem tas ir septītais lielākais ASV štats, kurš iedzīvotāju etniskās un rases izcelsmes un sociālās piederības ziņā ir tāds kā valsts spogulis. Mēdz teikt, ka tas, kurš neuzvar Ohaio, nevar uzvarēt valstī kopumā. Liberāļi un konservatīvie te ir aptuvenā līdzsvarā, līdz ar to abām lielajām partijām ir lietderīgi ieguldīt līdzekļus priekšvēlēšanu kampaņā, lai pārliecinātu svārstīgos vēlētājus vai vismaz pierunātu tos iet balsot. Mana vīramāte, reģistrējusies kā demokrāte, nedēļas laikā saņēma vairākus zvanus no abu demokrātu partijas sāncenšu birojiem ar piedāvājumiem sagādāt viņai transportu, lai viņa 4. martā bez grūtībām nokļūtu demokrātu partijas kandidātu izvirzīšanas vēlēšanu iecirknī. Kaut arī viens no zvanītājiem bija pats Ohaio gubernators Teds Striklends, bet otrs - Kolumbusas mērs Maikls Koulmens (pirmais - Hillarijas Klintones, otrais - Obamas atbalstītājs), vīramāte no piedāvājumiem atteicās: pirmkārt, viņa radusi ar visu tikt galā saviem spēkiem, bet, otrkārt, lai izvairītos no tādām rindām, kādas Kolumbusā bija pēdējo prezidenta vēlēšanu laikā 2004. gadā (tolaik tieši tur - nieka divu punktu dēļ - par labu Bušam izšķīrās vēlēšanu iznākums), bija jau pasteigusies nobalsot priekšlaikus. Par ko? Par Obamu!

Pirms pāris dienām ar paziņojumu, ka arī viņš balsotu par Obamu, mūs pārsteidza arī mans vīratēvs. Nē, nē, prezidenta vēlēšanās viņš, protams, balsotu par konservatīvo republikāni Hakabī, bet, lūk, demokrātu priekšvēlēšanās - par Obamu. Žēltikai, ka viņš esot reģistrējies kā republikānis - mainīt “krāsu” nemaz neesot tik vienkārši: saskaņā ar Ohaio likumu, nedeklarējušies vēlētāji var piedalīties jebkuras partijas priekšvēlēšanu balsojumā, turpretim tiem, kas reģistrējušies kā vienas vai otras partijas atbalstītāji, piedaloties līdzšinējo sāncenšu rīkotajā balsošanā, jāparaksta solījums ievērot šīs partijas principus. Ja vēlētājs šādu solījumu atsakās parakstīt, viņa biļetens jāuzskata par “provizorisku” un tā autentiskums desmit dienu laikā jāizvērtē vēlēšanu komisijai. Kā provizoriskus var klasificēt arī tādus biļetenus, par kuru atbilstību vēlētāja sirdsapziņai šaubās vairākums vēlēšanu iecirkņa darbinieku. Taču šķiet, ka ne jau procedūras sarežģītība attur manu vīratēvu no balsošanas, bet gan godaprāts. Vakar, iedarbinot no viņa palienētā kadiljaka motoru, automātiski ieslēdzās arī radio, un mēs beidzot sapratām, no kurienes viņam radusies neraksturīgā ideja balsot par izteikti liberālu demokrātu: uz to aicina viena no viņa iecienītajām “radiopersonībām”, argumentējot, ka tad, ja demokrāti par savu kandidātu izvirzīšot Obamu, viņš, būdams vājš un nepieredzējis, noteikti zaudēšot republikāņu pretendentam Džonam Makkeinam. Tiesa gan, vairums konservatīvo komentētāju par vājāku uzskata Hillariju Klintoni un kūda savus piekritējus izlikties par viņas atbalstītājiem.

Basketbola arēnā esot vietas 13 tūkstošiem skatītāju - tā mani informē S. Ap 9.00, kad, drošības dienestam uzrādījuši somu saturu un izgājuši cauri metāldetektoram, tur nonākam mēs, aizpildīta mazliet vairāk par trešdaļu, taču cilvēki turpina plūst. Tie, kam ir biļetes, tiek virzīti uz vietām tuvāk arēnai, kuras vidū atrodas platforma, savukārt tādi kā mēs kāpj uz attālākiem sektoriem. Vēl mēs to nezinām, taču pavadīsim šais vietās nākamās trīs stundas, divarpus no tām - garlaikoti pētot zāli, jo Obama kavējas otrā lielākajā Ohaio pilsētā Klīvlendā, kur vakar vakarā piedalījās televīzijas debatēs ar Klintoni - tās bija divdesmitās pēc kārtas un par to novērtējumu liecina elektroniskais tablo, kur parasti parādās basketbola spēles rezultāti “Barack 20 : 0”. Neesmu, protams, redzējusi visas iepriekšējās, taču vakar vakarā viņš neapšaubāmi guvis pārliecinošu uzvaru. Nav runa par nostādnēm, jo patiesībā jau tās viņiem abiem ir visai tuvas, turklāt - nebūsim naivi - detaļās mainīsies gan kampaņas laikā, gan pēc iespējamās ievēlēšanas prezidenta amatā. Atšķirīga ir galvenokārt maniere. Par spīti krāšņajam grimam, kas biezā kārtā klāja Klintones seju, emocijas viņai diez ko neizdevās nomaskēt - tās ik pa brīdim lika sakniebties spīguļojošajām lūpām un padarīja spalgi griezīgu viņas trenēti savaldīgo balss toni.

Jau dienu iepriekš mītiņā Ohaio trešajā pilsētā Sinsinati viņa bija pārsteigusi dažu labu ar savu “Kauns, Barak Obama!”, dodot gluži nepārprotamus - bet ar pierādījumiem sevišķi nenoslogotus - mājienus, ka, par spīti savai “Obambi” reputācijai (atsauce uz lielacaino, labsirdīgo stirnēnu, ko latviski saucam par Bembiju; to populāru padarījusi New York Times asprātīgā komentētāja Morīna Dauda), viņš ir liekulis un melo ne sliktāk par Džordžu Bušu. Klintone, šķiet, iezīmēja jaunu, nesaudzīgu etapu priekšvēlēšanu cīņā un padziļināja iespaidu, ka viņai svarīgi uzvarēt, lai tur lūst vai plīst, ka viņa to vienkārši ir pelnījusi, bet Obama šos uzbrukumus atvairīja gluži mierīgi, ne mirkli neļaudams izsist sevi no sliedēm, ikreiz atbildēdams kodolīgi un pēc būtības, skatītājā radīdams pārliecību, ka viņam svarīgi principi, taču viņš nenolaidīsies līdz sīkiem apvainojumiem, lai tos aizstāvētu. Ka viņš ir drošs par savu uzvaru, taču, ja kāda iemesla dēļ tā izpaliks, tad tas nenozīmēs viņa dzīves vai pat tikai politiskās karjeras bezcerīgu sabrukumu. Ka, tiesa, viņam šobrīd veicas (Kolumbusas mītiņa dienā viņš tikko bija uzvarējis 11 štatos pēc kārtas), taču Klintone, protams, ir cienījama konkurente un viņš ir pagodināts ar viņu sacensties. Ne mirkli viņa seja nebija saspringta vai norūpējusies - it kā viņš piedalītos kādā omulīgā brokastlaika raidījumā, nevis politiski nozīmīgās debatēs.

Pašā arēnā, platformas priekšā ir pusaplī izkārtotu sētiņu nožogojums, aiz kura pacietīgi stāv laikam taču visaktīvākie atbalstītāji - varbūt pāris simti. Daudziem rokās vienādi plakāti ar Obamas vārdu. Tribīņu publika ir trokšņaina, to vēl uzmundrina kādas vietējās vidusskolas pūtēju orķestris - lustīgs un kustīgs, kā arī azartiski noskaņoti, varbūt sporta sacīkstēs uztrenējušies studenti, kuri ik pa brīdim, uzsāk, piemēram, šādu saucienu: “O-H (ou-eič)”, kam pūlis piebalso: “I-O (ai-ou)”; “BAMA’, turpina aizsācējs - “O” (ou), atsaucas pūlis, un tad visi kopā: “YES, WE CAN!”, bet tie, aiz nožogojuma, tikai klusiņām mīņājas. Nez, vai tie būs partijas vietējie aktīvisti un starp viņiem arī fanātiķi, par kuriem stāstīja mūsu draugs žurnālists B., kurš līdz ar citiem preses pārstāvjiem pavada Obamu (un dažkārt Hillariju) kampaņas braucienos? Viņš sacīja, ka šajās vēlēšanās demokrātu partijai beidzot esot sava, pašorganizējusies atbalsta “armija”, līdzīga kristiešu draudžu tīklam, kas 2004. gadā atkārtoti iešūpoja amatā Bušu - arī diemžēl tikpat mazizglītota un primitīvās kategorijās domājoša, toties sparīga. Par spīti Hārvardas izglītībai un - dažu ieskatā pārlieku spilgtajai - tendencei būt paškritiskam, izprast citu viedokļus, samierināt galējas pozīcijas, vārdu sakot - “lietas sarežģīt” - Obamu pārsvarā nemēdz uztvert kā intelektuāli, kuram bail pienākt par tuvu, bet drīzāk kā rokzvaigzni. Viņš piesaista pūļus (26. februāra mītiņā galu galā piedalījās ap 8000 cilvēku; kad pirms 8 gadiem šai pašā arēnā uzstājās senators Džons Makkeins no Arizonas, prese rakstīja, ka viņu sagaidījusi “milzīga” 1500 cilvēku liela auditorija), viņu pielūdz un par viņu aizlūdz - zināmas kristiešu grupas ik dienas noturot aizlūgumus ne tikai par viņa ievēlēšanu prezidenta amatā, bet arī fizisko drošību. Pulksten 11.20, ilgi pēc tam, kad Mis Ohaio nebūt ne slikti nodziedājusi himnu, runu teicis atraktīvais mērs, bet pēc tam arī vietējā futbola zvaigzne Edijs Džordžs, kurš nesen Kolumbusā atvēris restorānu un izveidojis savu internetradio šovu “By George”, drošībnieki aicina aiz nožogojuma stāvošos novākt uz sētiņām sakārtos mēteļus. Uz platformas tiek uznesta katedra. Katrā platformas stūrī tagad stāv pa uzvalkā (protams, pelēkā!) tērptam vīram, kuri uzmanīgi vēro pūli. Vispirms aiz priviliģētā, pie platformas stāvošā bariņa pa vienam vien parādās pelēcīgi, pārguruši preses korpusa dalībnieki, stiepdami koferus, mēteļus un klēpjdatorus - viņi nometas tāpat zemē arēnas viņā galā. Un tad beidzot enerģiskā solī, svaigs kā tikko no atvaļinājuma, parādās pats Obama.

Viņš runā apmēram pusstundu - tekoši, bez pierakstiem, pastaigājoties pa platformu un pagriežoties te pret vienām, te citām tribīnēm, kurās sēž visai raiba publika - studenti un viņu profesori, melnie un baltie, meitenes sari un musulmaņu lakatos. Salīdzinot ar vakardienas debatēm, runā nav nekā īpaši jauna. Atšķirībā no Hillarijas, kura detalizēti sagatavojoties katrai sarunai ar vēlētājiem, viņš iezīmē tikai galvenos savas programmas punktus. Jādomā, ka nu jau tie visiem zināmi - izbeigt karu Irākā, bet cīnīties ar teroristiem.

Novērst darba aizplūšanu uz citām valstīm. Veicināt biznesu, vienlaikus atceroties arī par vienkāršo strādnieku. Beidzot reformēt veselības un izglītības sistēmu, lai iegūtu ne vien daži turīgie, bet visi. Uzlabot Amerikas tēlu pasaulē, uzsākot jaunu diplomātijas ēru. Nodrošināt kodolieroču neizplatīšanu. Veidot tālredzīgu enerģētikas politiku. Uzturēt spēcīgu armiju, taču izmantot to saprātīgi. “Es gribu politiku, kas nav tikai izskaistinājumi un PR, bet gan godīgums un atklāta runa.”

Vai viņš to visu spēs paveikt, nezina neviens. Taču man patīk, ka viņš ir ideālists un sapņotājs. Patīk, ka brīdina: “Es būšu prezidents, kas saka ne tikai to, ko visi grib dzirdēt, bet arī to, ko visiem vajag dzirdēt.” Patīk, ka viņā nav kareivīga melnā dusmu, bet viņš šīs dusmas saprot. Tāpat kā saprot zemākās vidusšķiras baltā niknumu par, viņaprāt, netaisnajām privilēģijām minoritātēm. Ka viņš, kurš nav ne melns, ne balts, tomēr ir reizē gan viens, gan otrs, aicina piedot abiem šiem dusmīgajiem. Man patīk, ka viņš spēj pabeigt runu, domu, teikumu, turklāt neielaižot tajā gramatikas kļūdas. Un vēl - ka viņš neuzskata sevi par nekļūdīgu. Man patīk, ka marihuānas cigareti (un - iedomājieties! arī kokaīnu) viņš agrā jaunībā esot ne tikai turējis rokā, bet arī dažreiz ievilcis no tās dūmu. Patiesībā mani pat iepriecina, ka viņa otrais vārds ir Huseins.

Es nudien ceru, ka notiks pavērsiens, ko prese nodēvējusi par “Obamas revolūciju”, un viņš iekļūs Baltajā namā. Tad arī manas zemes politiķiem būtu jārēķinās ar “Bembija” faktoru, kas izrādījies uzvarošs.

PS. 4. martā uzvaru Ohaio un arī Teksasā guva Hillarija Klintone, kuras kandidatūras liktenis šķita jau izlemts. Taču tas nozīmē tikai to, ka būs interesanti līdz pat vasaras beigām, kad notiks Demokrātu nacionālais kongress.