Aktieris nomet žaketi

“Es paspēju” – tāds bija nosaukums rakstam, kuru Sergejs Jurskis (1935–2019) bija iecerējis mūža piektajā vecumā. Pirmie divi vecumi bija vislaimīgākie. Jaunība nevis beidzās, bet uzplauka Ļeņingradas M. Gorkija Lielajā drāmas teātrī, kurā Jurski uzņēma 1957. gadā. Georgijs Tovstonogovs bija viņa Režisors, sešdesmitie – viņa Laiks. Iekšēji brīvais, tāpēc instinktīvi dumpnieciskais Jurska varonis iemiesoja to garu, kāds valdīja Hruščova atkusnī, kad no padomju cilvēka sejas bija noņemts spilvens un atļauts paelpot. Vēl pilnībā nerealizētas, tomēr jau tuvas brīvības sajūta, kas bija sākusi strāvot sabiedrībā, teātra aktierus un skatītājus padarīja par domubiedriem: pēdējie uz skatuves meklēja atbildes uz satraucošiem, ar laikmetu saskanīgiem jautājumiem, pirmie iejutās paaudzes skolotāju lomā. “Grēka cilāšana” – tā Jurskis dēvēja šo atklāto sarunu ar skatītājiem, saskatot tajā dramatiskā teātra mērķi: pievest cilvēku pie viņa paša dvēseles.

Jurskim šī brīvība beidzās 1968. gada augustā līdz ar padomju tanku ievešanu Čehoslovākijā. Varonis bija zaudējis un no dumpinieka kļuva par pacietēju; Jurskis uz 22 gadiem ieslīga grūtsirdībā. Ļeņingradas varas iestādes aizliedza aktierim parādīties visās sfērās, izņemot Lielo drāmas teātri. Iemeslu Jurskis tā arī neuzzināja. Tika uzskatīts, ka šo rīkojumu devis PSKP Ļeņingradas apgabala pirmais sekretārs Romanovs, kurš visus inteliģentus uzskatīja par neapmierinātajiem.

Teātrī brieda konflikts ar Tovstonogovu. Cilvēks, kurš kopā ar paaudzi bija piedzīvojis cerību krahu, vairs nespēja būt tās līderis. Stagnācijas laikmetā viņš tikai “turēja aizsardzību”. Savukārt par otro režisoru Lielajā drāmas teātrī nevarēja kļūt vispār neviens. Bet Jurskis gribēja iestudēt izrādes. Hemingveja “Fiestu” Tovstonogovs nepieņēma (1971. gadā Jurskis nofilmēja televīzijas izrādi ar Barišņikovu matadora Romero lomā), Šova “Likteņa izredzēto” neatbalstīja. Neiebilda pret “Moljēru”, bet Allas Sokolovas lugas “Farjatjeva fantāzijas” iestudējumu nosauca par estētiski svešatnīgu. Gaumes nesakritība kļuva nepārvarama. 1977. gadā, pēc 20 gadu kalpošanas Lielajam drāmas teātrim, Jurskis pārcēlās uz Maskavu, kur sākās viņa vientulīgā pastāvēšana.

Tā viņam bija raksturīga vienmēr. Viens lasījumu koncertos, individuāls ansamblī – viņš pats bija “cilvēks orķestris”. Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis Jurski nodēvējis par savu “aktiera ideālu”: “Viņa vieta krievu teātrī bija unikāla, kā aktieris viņš savā amplitūdā vienmēr apvienoja visdažādākās tradīcijas – no Čehova līdz Meierholdam, no Tairova līdz Vahtangovam. Vislabākie aktieri reti mēdz būt tik universāli.” Tā bija uz skatuves. Turpretī dzīvē Jurskis, kuram kalpošana teātrim nebija nodalāma no personisku dzīves nostāju paušanas, jutās arvien vientuļāks. Deviņdesmitie gadi cilvēkiem atnesa brīvību, arī no teātra kā garīgās izziņas instrumenta. Par to Jurskis 1991. gadā uzrakstīja savam skatītājam atklātā vēstulē laikrakstā Литературная газета: “Tik pamatīgi kā tagad mēs ar tevi pat stagnācijas laikā nebijām nošķirti. Toreiz aizliegumi radīja pretestību un pieauga abpusēja vēlēšanās tikties. Tagad tā it kā ir mūsu vara – tava un mana. Es daru, ko gribu, tu skaties, ko gribi. Tikai viss kaut kā buksē uz vietas: es daru arvien mazāk, bet tu arvien mazāk skaties.”

Pieradis būt dialogā ar laikmetu, Jurskis uz absurdu, kas Krievijā bija ievācies uz dzīvi neilgi pirms 2000. gada, atsaucās ar līdzīgu materiālu. Iestudējis Jonesko “Krēslus” un “Plikpauraino dziedoni”, viņš pats ķērās pie dramaturģijas. Līdz 2018. gadam viņš ar pseidonīmu Igors Vācietis (izdomāts žurnālists) bija sarakstījis četras lugas, kuras arī iestudēja Maskavas Padomes teātrī, kur kalpoja pēc pārcelšanās uz Maskavu. Tādā veidā viņš cīnījās ar vēlēšanos apklust, kas viņu atkal un atkal pārņēma, raugoties, kā 90. gadu atkusni Krievijā nomainījušas salnas, kā 60. gadu inteliģenti atkal atbīdīti maliņā, bet teātris no dzīves skolotāja skatītājam kļuvis par iztapīgu oficiantu.

Un tomēr Jurskis bija paspējis. Paspējis sastapt laikmetu, kad teātris Krievijā bija svarīgs sabiedriskās dzīves faktors un aktieri ar fantāzijas spēku un pārtapšanas mākām izrādes laikā panāca to, ka starp skatuvi un skatītāju zāli radās tiltiņš – vieta, kur, “ar teātra starpniecību aptverot patiesību”, abpusējos radošos pūliņos sastapās aktieri un skatītāji.

Arturs Jurkevičs

Rīgas Laiks: Sāksim ar nopietnu jautājumu, ja jums nekas nav pretim.

Sergejs Jurskis: Ja tikai es mācēšu būt gudrs.

RL: Gudrība un nopietnība ir divas dažādas lietas.

Jurskis: Jā.

RL: Ko jūs dzīvē esat sapratis?

Jurskis: Es teikšu, ka neatkarīgi no tā, vai dievs ir vai nav, vai tu viņu diendienā sajūti vai ne, kristīgās vērtības ir vissvarīgākais, ko esmu sapratis. Bet sapratu es to ilgā ceļā, un tajā nebija nekā fanātiska.

RL: Par kādām kristīgajām vērtībām ir runa?

Jurskis: Vispār man tā ir personības brīvība. Brīvība būt pašam – apzināties sevi un būt pašam. Tas nevienam neizdodas, man vēl jo vairāk. Taču tur nav nekā fanātiska. Fanātisms ir galējība, mēra sajūtas trūkums.

RL: Arī humora izjūtas trūkums?

Jurskis: Bez šaubām. Taču, ziniet, vajadzētu kaut kā definēt humoru. Kā es to saprotu, humors ir skats no malas, skats no augšas. Cilvēks pakāpjas augstāk par sevi pašu un redz sevi. Un nekas, izņemot humoru, tur nevar rasties.

RL: Ir pieņēmums, ka Jēzus nekad nav smējies.

Jurskis: Jā, es arī to pieļauju. Lai gan ļoti daudzas viņa sarunas, kas atstāstītas Jaunajā Derībā, var traktēt arī tā, ka viņš ar nopietnu seju piedāvā cilvēkam izkļūt no situācijas tādējādi, ka cilvēks samulst. Savukārt lasītājam vai tiem, kuri sacīto pārstāsta, tas šķiet jocīgi. Taču man tas ir jautājums par līdzsvaru. Līdzsvars cilvēkiem dod iespēju dzīvot tālāk un samierināt tādas nesamierināmas lietas kā humors un nopietnība, bagātība un nabadzība, vara un pakļaušanās varai. Tagad saka: dieva nav. Bet es saku: tas vēl nav zināms. Kāda dieva nav? Cilvēki, spriežot par šīm tēmām, ir ļoti sašķēlušies, arī mūsu pareizticīgajā baznīcā. No vienas puses, ir aiziešana no baznīcas pavisam, no otras, – fanātisms, visas tās rindas, lai pielūgtu dievmātes jostu, triju ķēniņu dāvanas, visa tā rāpošana uz ceļiem, tas ir kaut kas pilnīgi pretējs galvenajai domai, galvenajam mesidžam.

RL: Par ko jūs runājat, norādot uz līdzsvaru starp bagātību un nabadzību?

Jurskis: Par ideju. Prātiem. Stāvokli. Beigu beigās, par to, kas izraisa vispārēju aizkaitinājumu, manējo arī, – par toleranci. Mēs sapratīsim otru, cienīsim otru, mīlēsim otru tik ilgi, līdz aizmirsīsim, ko īsti paši pirms tam mīlējām. Mēs vienkārši mīlam otru un neko citu vairs nemīlam. (Smejas.)

RL: Vai tā jūsu uztverē ir problēma vai iespēja?

Jurskis: Tā ir absolūta problēma, turklāt, pēc visa spriežot, neatrisināma. 21. gadsimts, kurā mums ir palaimējies palikt uz šīs zemes, manuprāt, ļoti atšķiras no līdzšinējiem.

RL: Kur jūs šīs pārmaiņas saskatāt visspilgtāk?

Jurskis: Manuprāt, sabrucis tas, kam es tik daudzus gadus esmu kalpojis, – sabrucis teātris.

RL: Kādā ziņā sabrucis?

Jurskis: Tas teātris, kāds tas bija, kad es tajā ienācu. Tas bija daļa no kultūras, daļa no sabiedriskās apziņas, sabiedriskās dzīves. Mēs, protams, mēdzām ieslīgt pašapmierinātībā, visai nopietni, arī mans dižais teātris, Ļeņingradas Lielais drāmas teātris – Tovstonogova teātris, Gorkija vārdā nosauktais teātris. Bet tas tik tiešām ietekmēja savu paaudzi.

RL: Kāda teātrim ir loma?

Jurskis: Veidot apziņu, attīstību. Cilvēki gāja uz teātri, lasīja grāmatas – darīja to tāpēc, lai izzinātu sevi, lai kļūtu labāki. Par to nedomāja tā: nu, iešu sevi izzināt. Taču saistība ar notiekošo ļāva teātrim būt par cilvēka pasaules spoguli. Krievijā tas skāra visu provinci. Grūti tam noticēt, taču pilsētiņa, no kuras nācis mans tēvs, mazītiņa, tolaik, 20. gadsimta sākumā, caurcaurēm provincializējusies līdz nemanāmībai... Kāpēc tēvs kļuva par Jurski? Kāpēc labu uzvārdu pārtaisīja par diezgan nesaprotamu? Atdarinot ukraiņu aktierus. Jo pilsētā nebija teātra – bet pilsētai gribējās, lai tai būtu savs teātris. Es tur esmu pabijis tikai vienu reizi, un novadpētnieki man uz papīra rādīja tālaika pašdarbības teātrus, kuri atdarināja galvaspilsētu. Viņi spēlēja visu galvaspilsētas teātru repertuāru – klasiku, Ostrovski, visu pārējo. Viņi spēlēja Ibsenu! Spēlēja jaunāko, svaigāko. Tā bija īpaša pasaule. Un tā ir izgaisusi.

RL: Jums šķiet, ka toreiz citu apziņas veidošanas iespēju nebija?

Jurskis: Nu, padomju laikā baznīcas nebija. Mēs bijām ateisti, kuri dzīvo šaubās par ateismu. Taču teātris lielā mērā to aizstāja. Krievijā, kur brīvība un ticība bija aizgājušas katra savu ceļu, inteliģence vienmēr bija šaubu pārņemta vai ateistiska. Arī tagad notiek tas pats. Baznīca mēģina vēl savienoties ar kultūru, taču tas ir absolūts tabu.

RL: Kur, jūsuprāt, slēpjas problēma teātra un baznīcas savstarpējās attiecībās?

Jurskis: Teātris nepakļaujas nekam, pat ārēji. Tas pats liek par sevi zināt. Teātris – tādā izpratnē, kādā tas bija šeit, – bija kaut vai relatīvas, tomēr brīvības zona.

RL: Un baznīcā brīvības nav?

Jurskis: Baznīcā tomēr ir pazemība vārda burtiskajā nozīmē. Es uzskatu, ka kristietība pazemību paredz sarežģītākā veidā, nevis vārda burtiskajā nozīmē – kā ir, tā arī būs. Pats galvenais – viss jau ir pateikts, “skaties atpakaļ”, “lasi”. “Bet vislabāk – nelasi un klausies, ko es tagad teikšu...” Viss ir pateikts.

RL: Taču Sergejs Jurskis neuzskata, ka viss jau ir pateikts?

Jurskis: Nē!

RL: Kas vēl nav pateikts?

Jurskis: Tas, kas tiks pateikts. Manuprāt, mēs dzīvojam laikā, kad viss ir absolūti jauns un nezināms. Mēs esam sākuma liecinieki. Bet sākumi mēdz būt simpātiski, mēdz būt uzrunājoši. Šī laika sākums mani diez ko neuzrunā. Es varu jūsmot par tā lielumu, apjomu, tomēr par tā virzienu jūsmot man diez ko neizdodas. Taču ne jau mans viedoklis nosaka to, kas notiek (smejas).

RL: Vai jūs, lūdzu, varētu pastāstīt, kā jūs no šaubu pārņemta ateista esat kļuvis par cilvēku, kurš sevi sauc par pareizticīgu kristieti?

Jurskis: Konkrēti tas bija brauciens uz tēva dzimteni, uz Starodubu, jo viņa tēvs, mans vecaistēvs, bija priesteris, bet tēvs visu mūžu to slēpa, arī no manis. Tāpēc, ka 1936. gadā uzvārda dēļ viņu vispirms uz neilgu laiku ietupināja, bet pēc tam izsūtīja. Viņa uzvārds bija Žiharevs – tas ir muižnieku uzvārds, kura dēļ viņam visas durvis uzreiz bija ciet, taču viņš jau bija diezgan labi zināms cilvēks teātrī, estrādes, cirka mākslā. Kā vadītājs, kā režisors.

RL: Kad jūs uz turieni aizbraucāt?

Jurskis: Astoņdesmitajos gados. Kopā ar brālēniem. Un, kad es tur nonācu, gandrīz vai nomales baznīcā, kādreiz ievērojamā pilsētiņā... Cilvēku izturēšanās... Tas, ka viņi visi kaut kā zina, kas jādara, manī izraisīja vienkāršu, es teiktu, skaudību. Viņi zina, kāpēc viņi ir šeit. Turpretī man bija radošas krīzes periods. Es nezināju, ko darīt. Es domāju: “Cik vienkāršas kustības, cik vienkāršas attiecības starp cilvēkiem!” Un pēc tam notika manas kristības. Turklāt mājās. Bībeles lasīšana diendienā man atgādināja par līdzsvaru, kļūstot vispirms par pienākumu, pēc tam – par paradumu, bet pēc tam arī līdzsvarojot visas tās svaru bumbas, kuras man bija sakārusi virsū biogrāfija.

RL: Starp citu, kā tas gadījās, ka jūs ierunājāt ierakstam Aleksandra Meņa “Cilvēka Dēlu”?

Jurskis: Es strādāju radio, strādāju ar visādiem daiļliteratūras gabaliem, sākot ar Voltēra “Kandidu”, beidzot ar O. Henriju un Gogoli. Vienmēr man ir šķitis pievilcīgi vienam pašam radio norunāt visu “Revidentu”. Taču Aleksandra Meņa teksts “Pestītājs” bija iniciatīva, kas nāca no viņa dēla, kurš tajā laikā bija Ivanovas apgabala gubernators.

RL: Vai jūs tēvu Meņu pazināt?

Jurskis: Lai cik tas būtu dīvaini, pazinu. Taču tas viss ir dzīves nejaušības un krustceles. Mans vistuvākais un ilgākais draugs bija Simons Markišs. Simons dzīvoja Maskavā. Viņa Maskavas dzīves periodā tas dzīvoklītis, pieticīgs, – viņš dzīvoja kopā ar vecmāmiņu – bija patiešām lielisku cilvēku pievilkšanās centrs. Viņš, Markišs, mani izglītoja. Pirmās piecas “Meistara un Margaritas” nodaļas, pārrakstītas ar rakstāmmašīnu, es dabūju no Simona. Pie viņa sastapos ar tēvu Aleksandru, kurš tur sēdēja un dzēra tēju. Viņi ēda kaut kādu siļķi, bija decembris neilgi pirms Ziemassvētkiem, un es, dabīgi, galīgi nebiju baznīcas cilvēks, un man bija ļoti interesanti: paskat, garīdznieks sēž, dzer tēju.

RL: Šņabi viņi nedzēra?

Jurskis: Dzēra. Mēs vispār vienmēr dzērām šņabi. (Abi smejas.)Viņš pirmais mani ieveda baznīcā. Un tā bija nevis pareizticīgo baznīca, bet luterāņu. Tāpēc, ka viņiem bija Ziemassvētki, un viņš teica: “Es eju.” Es saku: “Bet jūs taču esat pareizticīgie?” Viņš atbild: “Bet viņi taču ir kristieši.” Un es gāju viņam līdzi. Es jautāju: “Kāpēc jūs ejat?” Viņš atbild: “Kā – kāpēc? Es viņus apsveikšu ar lielajiem Kristus Piedzimšanas svētkiem. Un 6. janvārī viņi droši vien atnāks pie mums un apsveiks mūs.” Un, kad mēs iegājām baznīcā – tas bija Maskavā –, es tur ieraudzīju tūkstoti, pusotru tūkstoti cilvēku! Es vispār biju domājis, ka tur būs kādi 20 cilvēki. Mani tas satrieca. Tad sākās lasījums. “Viņi atnāca uz Betlēmes pilsētu, uz tautas skaitīšanu.” Es pirmo reizi izdzirdēju, ka viņi atnāca tāpēc, ka bija pavēlēts ierasties uz tautas skaitīšanu. Uz miliciju. Un atskanēja žilbinoša frāze krieviski: “Un nebija viņiem vietas viesnīcā.” Es tai brīdī domāju: “Nevar būt, viņi to tā pavisam vienkārši pasaka!” Un tad es pirmoreiz no Simkas, no tā paša Markiša, paņēmu Bībeli, lasu: “Un nebija viņiem vietas viesnīcā.” Lūk, to es saprotu. Un tas bija Aleksandrs Meņs, tagad tas izklausās gandrīz apokrifiski.