Amata zvērests

Ričards Selzers (1928–2016) ir amerikāņu ķirurgs un rakstnieks. 1960. gadā viņš ieguva ķirurģijas profesora vietu Jeila Universitātē, kur nostrādāja līdz aiziešanai pensijā 1985. gadā. 70. gados viņš uzsāka paralēlu rakstnieka un publicista karjeru. No viņa sarakstītajām grāmatām, kas lielākoties balstītas viņa ilgajā mediķa pieredzē, jāizceļ tādi darbi kā “Nāvīgās mācības: piezīmes par ķirurģijas mākslu” (1976) un “Ārsta stāsti” (1998), kā arī romāns “Korejas skalpeļa dziesma” (2009) un “Vēstules vislabākajam draugam” (2009), ko veido viņa vēstules Pīteram Džosifam. Pīters Džosifs ir mākslinieks, dramaturgs, aktieris, režisors un dokumentālo filmu veidotājs, dzīvo Ņujorkā. Saruna notika 1989. gada ziemā.

Pīters Džosifs: “Zvēru pie Apollona-dziedinātāja.”¹ Ko īsti Apollons dziedināja?

Ričards Selzers: Pie viņa vērsās, lūdzot pēc brīnumainas dziedināšanas. Jāpids “Eneīdā”bija dziednieks. Viņš savulaik bija lūdzis Apollonu apmācīt viņu dziedināšanas mākslā, jo vēlējās glābt savu slimo tēvu, kurš bija pie miršanas. Visai slavenā ainā Jāpids tiek izsaukts uz kaujaslauku, jo Eneju ķērusi bulta. Nevarēdams izstumt laukā bultas uzgali, Jāpids apstrādā brūci ar dziedinošām zālītēm, tā pasargājot to no infekcijas. Vārds iatros, kas grieķu valodā nozīmē “ārsts”, aizvien vēl tiek lietots visā pasaulē. Slimības, ko izraisa ārsta rīcība, sauc par iatrogēnām slimībām.

Džosifs: Vai Apollons ārstēja arī dievus?

Selzers: Nē, dieviem ārsti nebija vajadzīgi. Patiesībā ārstniecības dievs bija Asklēpijs.

Džosifs: “Zvēru pie Apollona-dziedinātāja, pie Asklēpija.” Vai tas nav tas pats dievs, kuram Sokrats vēlēja ziedot gaili? Viņa pēdējie vārdi bija: “Kriton, mēs Asklēpijam esam parādā gaili.”

Selzers: Jā. Atceros, es reiz redzēju krāteru – tā sauc tos senos grieķu podus –, uz kura bija uzgleznots vīrs, kas sniedz Asklēpijam gaili. Grieķijā bija Asklēpijam veltīts templis, viens no skaistākajiem visā grieķu zemē, uz kuru plūda slimību piemeklētie no malu malām. Viņus apguldīja uz salmu maisiem plašā, noslēgtā telpā blakus templim, kuru sauca abaton. Pēc tam telpā ienāca priesteri, nesdami traukus ar uguni, un lika slimajiem gulēt. Tempļa teritorijā brīvi ložņāja čūskas – lielas, dzeltenīgas čūskas. Slimajiem tika teikts, ka miegā viņi redzēs sapni un sapnī viņiem parādīsies Asklēpijs čūskas izskatā. Lūk, šādā veidā viņi tika dziedināti: viņi tika dziedināti caur sapni.

Neraugoties uz zinātni, tehnoloģijām un visiem mūsu sasniegumiem medicīnas jomā, es domāju, ka tas bija pārāks – krietni pārāks – dziedināšanas veids par, teiksim, atvērtu sirds operāciju. Grieķi dziedēja sevi ar sapņu palīdzību!Tādus augstumus medicīna nekad vairs nav sasniegusi. Ir saglabājušās daudzu pacientu liecības, iekaltas akmens stēlās, kurās viņi savu atveseļošanos saista ar to, ka viņus sapnī aizskārušas čūskas.