Apziņas straume ilūziju teātrī

Glenns H. Malins (dz. 1949) teic, ka sasniedzis vecumu, kad sācis just vēlēšanos dalīties zināšanās par Tibetas budismu un tantriskās prakses pieredzē, mācot citus. Malins lielākoties uzturas Dienvidkorejā un Ziemeļamerikā, un visur viņa cienītāji uzrunā viņu par lamu Glennu. Malins, kurš piecreiz precējies un ir vismaz septiņu bērnu tēvs, mūka dzīvesveidu nav izmēģinājis, tomēr jebkuru skeptiķi apklusinātu viņa paveiktā darba apjoms: līdztekus daudzajiem tulkojumiem no tibetiešu valodas klajā nākuši arī viņa paša darbi un komentāri nozīmīgiem tibetiešu tekstiem; savāktas arī daudzas tantriskās iniciācijas. Savos pētījumos Malins pievērsies dažādām tēmām - no dalailamu biogrāfijām līdz mistiskajām zinībām un jogas tradīcijām. Viņa sarakstītās grāmatas par šiem jautājumiem ieņēmušas visnotaļ cienījamu vietu daudzu akadēmiķu grāmatplauktos.

Ieradies Dharamsalā 20 gadu vecumā, Malins, pēc paša vārdiem, satuvinājās ne tikai ar 14. Dalailamu, bet arī ar Viņa Svētības garīgo audzinātāju Kjabdži Lingu Rinpoči. Precizitātes labad jānorāda, ka nekad neesmu dzirdējis Glennu atsaucamies uz savu galveno skolotāju kā uz Viņa Svētību. Tas noteikti nav cieņas trūkuma dēļ, bet, visticamāk, saistīts ar viņa personīgo attieksmi pret jebkādu autoritātes iedibinājumu. Glenns Malins ir un paliek brīva dvēsele, un tas ir jūtams katrā viņa solī. Diez vai ir daudz tādu Dalailamas mācekļu, kuri pieklājīgi atteikušies dot solījumu nelietot alkoholu. Taču tieši tā rīkojās Glenns, atsaucoties uz senu tibetiešu tradīciju, kas ļauj šāda veida ierobežojumus ievērot tikai daļēji. Tagad viņš vairs nedzer ne vīnu, ne alu, paturot tiesības baudīt viskiju un rumu.

Arnis Rītups jau intervējis vairākus budistu lamas, ieskaitot Tenzinu Gjaco (kā viņam patīk saukt 14. Dalailamu). Glenns Malins lieliski iekļaujas šajā sarakstā. Pēc ikgadējā ceļojuma uz Tibetu viņš bija ieradies Viļņā, lai būtu klāt grāmatas “Četrpadsmit dalailamas: svētais reinkarnācijas mantojums” lietuviešu tulkojuma klajā nākšanas pasākumā, un tur satika Rītupu. Saruna viesnīcas bārā ilga trīs stundas un, šķiet, abiem bija ārkārtīgi patīkama. Glenns visādā ziņā ir īstais cilvēks, ko izvaicāt par tantrisko mīlēšanos, kontemplāciju par nāvi un citām reliģiski ezoteriskām metodēm, kā tuvoties apgaismībai. Viņš var noderēt arī kā iedvesmojošs piemērs tiem, kuri vēlas mērot ceļu uz augstāku reinkarnāciju tradicionāli apzinīgā, taču līksmi asprātīgā garā.

Igns Staškevičs

Glenns Malins: Tibetiešiem ir tāds apzīmējums mi lus rinpoče, dārgakmenim līdzīgs cilvēks jeb cēlcilvēks. Atšķirība starp parastu cilvēku un dārgakmenim līdzīgu cilvēku ir tāda, ka šis cēlcilvēks ir kā dārgakmens, kas piepilda visas vēlmes. Tas nozīmē, ka gandrīz viss, ko viņi dara, dod labumu viņiem pašiem un arī citiem. Tibetas budistu apmācībā viena no pirmajām kontemplācijām, ko skolnieki iemācās, ir par to, kā būt vai kā sevī saskatīt šo vēlmes piepildošo dārgakmenim līdzīgo dabu. Ir četras lietas, kas izslēdz iespēju kļūt par cēlcilvēku. Pirmā ir pārāk daudz dusmu, varmācības, naida cilvēka dzīvē. Mēs šos cilvēkus pielīdzinām elles radībām: viņi gan izskatās pēc cilvēciskām būtnēm, taču ir elles iemītnieki. Un tomēr viņiem jāvelta līdzcietība; nevajag par viņiem domāt sliktu. Taču, ja cilvēks ir vardarbīgs, lielākā daļa no tā, ko viņš dara, nenāk par labu ne pašam, ne arī citiem. Otrkārt, ir būtnes, kuras ir kā rēgi – vienmēr satrauktas, vienmēr kaut ko kārojošas, vienmēr neapmierinātas.

Rīgas Laiks: Un alkatīgas.

Malins: Jā, alkatīgas, bet vēl nomācošāka par alkatību ir nespēja remdēt kaut kādas dziļas, dziļas alkas. Tādiem cilvēkiem mūžam kaut kā trūkst. Teiksim, man Amerikā ir draugs, kurš ir miljardieris. Kādu dienu es pie viņa ciemojos, un viņš ārkārtīgi pārdzīvoja, ka tikko zaudējis pusi savas naudas. Es viņam teicu: “Paskaties uz to no gaišās puses. Tev vēl joprojām palikuši seši miljardi.” (Smejas.) Nav svarīgi, cik tādam cilvēkam jau ir, viņš vienmēr alkst vairāk, un, kad viņš ir kāda sabiedrībā, vienmēr notiek kaut kāda enerģijas vai resursu nosūkšana vai kaut kas no tā otra ir vajadzīgs. Attiecības tad kļūst par veidu, kā aizpildīt šo alku radīto tukšumu. Un trešais, kas neļauj būt pilnā mērā cilvēkam, ir dzīve bez īpašas sevis apzināšanās – kā autopilotā. Tas ir tāds dzīvesveids, kad cilvēks skatās uz visu ko, bet nekad neielūkojas sevī. Varētu teikt, viņam trūkst pašsapratnes vai kaut kā tamlīdzīga.

RL: Kas var piemist vai nepiemist dažādā mērā.

Malins: Jā. Un ceturtkārt – narcisms, tāda egocentriska drāma, kurā cilvēks sevi neredz kā daļu no pasaules un pasauli kā neatņemamu savas dzīves daļu. Lūk, šīs ir četras negatīvas lietas, kas neļauj būt pilnā mērā cilvēkam.

RL: Neatceros, kas tā bija par sūtru, bet ir tāda līdzība: okeānā peld riņķis, un reizi tūkstoš gados no ūdens dzīlēm virspusē izpeld bruņurupucis. Piedzimt par cilvēku ir tikpat reta un dārga iespēja kā bruņurupucim uznirstot trāpīt ar galvu riņķī.

Malins: Tā ir slavena līdzība, kas izmantota daudzos budisma avotos. Indijā tā kļuva populāra, pateicoties dižā Nāgārdžunas darbiem. Tas bija 2. gadsimta skolotājs, kura sarakstīto tagad studē visās mahājānas skolās Tibetā, Ķīnā, Japānā, Korejā, Vjetnamā.

RL: Un kāpēc tāds uzsvars uz to, ka cilvēka dzīve ir tik dārga un reta?

Malins: Runa nav tik daudz par to, vai tu esi cilvēks, cik par to, vai tu esi šāds dārgakmenim līdzīgs cilvēks. Citiem vārdiem, svarīgi nav būt divkājim... (Smejas.)

RL: Jā, divkājim bez spalvām. (Smejas.)

Malins: …vai primātam, bet gan primātam, kuram piemīt tādas īpašības kā atbrīvots prāts, mīlošs prāts, nepiesaistīts prāts, atvērts prāts. Tā iekšējā dzīve nosaka to, kas notiek ar ķermeni, un savukārt tas, ko tu dari ar savu ķermeni, nosaka to, kas notiek pasaulē tev apkārt. Lūk, ko nozīmē būt cēlcilvēkam. Pirmīt jūs minējāt, cik cilvēku varētu pieskaitīt pie šādu cilvēku kategorijas. Protams, iespējams, ka pie šīs kategorijas pieder pilnīgi visi, izņemot tevi; to jau neviens nevar zināt. Varbūt visa pārējā pasaule to vien dara kā gaida, kad tu beidzot kļūsi par dārgakmenim līdzīgu cilvēku. (Smejas.)