Rīgas Laika pēdējo numuru redaktora un izdevēja slejās notikusi negaidīta, lai arī visnotaļ saprotama pievēršanās žurnālam pašam, tā izdošanas grūtībām (cerams, pārejošām) un iznākšanas jēgai. Tas rosina arī mani sev no jauna pārjautāt: kāpēc es mīlu Rīgas Laiku? Viena no manām atbildēm būtu: Tīrona un Rītupa intervijās uzdoto jautājumu dēļ. Jo, sakiet godīgi, kurā izdevumā vēl jūs atradīsiet tādus jautājumus kā, piemēram: “Kā var zināt, ka pastāv augstāka patiesība?” (sarunā ar Pjatigorski septembra numurā) vai: “Kā labad, jūsuprāt, pastāv mūzika?” (sarunā ar komponistu Jakovu Jakulovu šajā numurā). Šādus jautājumus varbūt varētu atrast kādā pirmsskolas vecuma bērnu žurnālā (ja bērni veidotu žurnālus), taču pieaugušie (vismaz skaidrā prātā) neko tādu nejautā. Pieaugušie dzīvo savā lietu pierastības, pašsaprotamības un nopietno problēmu pasaulē, kur šādi jautājumi vienkārši nav iedomājami.
Ja reiz par bērniem, tad savā bērnībā, skaidri atceros, es ar lielām aizdomām izturējos pret pasaules aprakstu, kādu to pasniedza pieaugušie. Es nudien biju pārliecināts, ka koki un dzīvnieki runā, tikai cilvēki viņus nesaprot un ka pasaule īstenībā ir pavisam citāda, nekā tā mums rādās. Ja tajā tālajā laikā mūsu sētā būtu ieklīdis kāds budists, viņš, nav šaubu, būtu apstiprinājis manas aizdomas, tāpat kā to Arnim Rītupam apstiprina tibetologs Glenns Malins šajā RL numurā. Vietām visai ezoteriskajā sarunā Malins pamanās ne reizi nelietot vārdu “ciešanas” un daudz smejas, taču tie ir smiekli, kas piestāv augstākās jogas tantrā iniciētajam tibetologam. Galu galā, kā viņš pats paskaidro, no tantras viedokļa pareizākais ir pret šo dīvaino pasauli, kas ir pavisam citāda, nekā mums rādās, attiekties kā pret rotaļīgu ilūziju teātri. Citiem vārdiem (ja drīkstu iespraukties ar savu interpretāciju), dzīve ir tāda kā karnevāla riņķa deja, kurā aiz katras pāvesta, ielasmeitas, bendes maskas slēpjas tāds pats cilvēks kā tu vai es. Malins saka, tas vismaz palīdzot izvairīties “no visāda bulšita”.
Piekrītot par bulšitu, ir grūti iedomāties, kā šādu prāta attieksmi varētu praktizēt tantrā neiesvaidīts cilvēks, atrodoties, piemēram, koncentrācijas nometnē (skat. anonīmā Dr. X dokumentālo liecību šī numura 22. lpp.). Tomēr tas noteikti nav viegli arī pavisam normālos apstākļos – varbūt pat vēl grūtāk, jo bulšits mūsu dzīvē šķiet pieaugam tieši proporcionāli labklājības, laimes un visādiem citiem indeksiem. Tādēļ jo apbrīnojamāk, ka dažiem tas izdodas tāpat, bez kādas tantras. Komponists Jakovs Jakulovs, kura dzīslās rit armēņu un čigānu asinis, ir viens no šādiem talantiem, par ko varēsiet paši pārliecināties, izlasot sarunu. Tai varētu dot arī nosaukumu “Jakova Jakulova dzīve un uzskati” – aiz cieņas pret Lorensu Stērnu, kura radītais Tristrams Šendijs, šķiet, varētu būt attāls cienījamā komponista radinieks. Čigāni tic, saka Jakulovs, ka viņi iesākumā bijuši putni; lasot sarunu, nepamet sajūta, ka arī savu dzīvi viņš skata it kā no putna lidojuma – distancēti, bez jūtelības, bet ar apburošu humoru, kā uz rotaļīgu ilūziju teātri.
Nu jau pirms laba laika cits šāds putns ar neputnisko vārdu Rvīns Varde ielidoja Rīgas Laikā un nupat arī latviešu literatūrā. Viņa pirmo grāmatu “Kas te notiek” meklējiet labākajās Latvijas grāmatnīcās.
