Dabiska māte

Kādā 2018. gada maija svētdienas rītā es biju atnākusi līdzi Vivijai Vamplerei uz lielveikalu Čiko pilsētā Kalifornijā, kurp viņa bieži devās vērot citas ģimenes. Turēdama vienā rokā kolu un otrā – Subway sviestmaizi, viņa ļāva skatienam slīdēt pāri ēstuves zālei. Viņa cerēja ieraudzīt gražojamies kādu zīdaini, lai uzzinātu, kā vecāki reaģē. Taču diena bija neparasti klusa.

Vivija nopūtās:

– Nezinu, kāpēc, bet tomāti ir lieliski, – viņa sacīja.

Līdzās ratiņos sēdēja Emma. Vivija paņēma viņu rokās un maigi paberzēja muguru. Viņa vienmēr bija gribējusi būt māte, un Emmas aprūpe viņai padevās dabiski. Viņa ielika pudelīti Emmai starp lūpām, pāris reižu sašķieba un atkal ķērās pie sviestmaizes.

No augļu kokteiļu letes atskanēja sievietes balss.

– Atvainojiet, vai tas bērns ir īsts vai nav? – viņa vaicāja. – Ak dievs! Nav īsts.

– Es tikai mācos, – sacīja Vivija, kļaudama Emmu pie krūtīm.

Kad Vivija bija divus gadus veca, viņa pakrita un sasita galvu pret kāpnēm. Māte Konija Lakroja aizveda viņu pie ārsta Sautleiktaho, kur viņas tolaik dzīvoja. Viviju izmeklēja un drīz palaida mājās, taču pēc dažiem mēnešiem Konija ievēroja, ka meitas skatiens neseko priekšmeta kustībai. Arī runas attīstība šķita aizkavējusies. Beigās ārsti konstatēja, ka viņai ir neatgriezenisks smadzeņu bojājums.

Pamatskolā Vivija bija ārkārtīgi kautrīga. Viņa gandrīz nerunāja, neskatījās acīs un vairījās no pieskārieniem. Kad garajā starpbrīdī bērni viņu apcēla, viņa paslēpās pagalma krūmos. Par viņas labākajiem draugiem kļuva augi. Paaugusies viņa sāka rūpēties par ģimenes mājdzīvniekiem. Mamma viņu veda ceļojumos uz Meksiku, kur, kā viņa sacīja, pret Viviju biežāk izturējās kā pret veselu cilvēku. Pēc vidusskolas Vivija sāka pavadīt vairāk laika bērnu attīstības centrā Kalifornijā, kur bija strādājusi jau pusaudzes vecumā. Viņa bija intuitīva skolotāja ar platu smaidu un tieksmi uz batikošanu.

Tomēr neiederības sajūta saglabājās arī pēc pilngadības sasniegšanas. Viņai bija grūti uztvert sociālos signālus un sarunāties. Viņa mēdza izplūst monologos par tematiem, kas viņu interesē, piemēram, par bērnu aprūpi, bet bieži aizmirsa uzdot jautājumus sarunbiedram. Pat ģimenē viņa neiesaistījās sarunās, bet gaidīja pauzi, kad varēs ielēkt ar savu sakāmo. “Reizēm mēs runājam, piemēram, par politiku, bet viņa mēģina iespraukties ar stāstu par braucienu autobusā,” sacīja viņas krustmāte Bekija Milāni. Ja Vivija nevarēja piedalīties sarunā, viņa kļuva nervoza. Viņa juta sociālo trauksmi, kas izpaudās klepus un gremošanas problēmu veidā. Bieži vien viņa agri pameta ģimenes saietus, sakot, ka viņai jāmazgā veļa, vai neapmeklēja tos vispār.

Cenšoties iegūt draugus, viņa reizēm sarunājās ar svešiniekiem, piemēram, ar sievieti bankā, kura, kā viņa uzzināja, tieši tobrīd gāja cauri laulības šķiršanas drāmai. Bet pēc tam viņa sāka jaunos draugus bombardēt ar īsziņām, tādējādi viņus apgrūtinot. Parasti viss beidzās ar viņas atstumšanu.

Bekija sāpīgi pārdzīvoja, ka Vivija šķita neiederamies ne garīgi atpalikušo, ne normālo vidē. Pat Vivijas māsa Ašlija Lakroja sacīja, ka saskarsme ar Viviju bijusi smaga un pēdējos gados viņu attiecības kļuvušas saspringtas. Ašliju kaitināja viņu sarunu vienpusējība un nepainteresēšanās, kā viņai klājas. Garīgi atpalikušu pieaugušo vientulība ir labi izpētīta un dokumentēta. Pārskatā ar nosaukumu “Intelektuāli atpalikušu personu neaizsargātība pret vientulību” psiholoģes Linda Gilmora un Monika Kaskelija raksta, ka “daudzās liecības izgaismojušas grūtības, ar kādām sastopas intelektuāli atpalikušas personas, sākot, veidojot un uzturot draudzību”.

Cenšoties iesaistīties sabiedrībā, Vivija bija nolēmusi atrast darbu, kurā var nopelnīt. Vislabprātāk viņa būtu gribējusi strādāt par bērnaukli, bet bija grūti pārliecināt bērnu vecākus, ka viņa to spēj. Pirms pāris gadiem viņa autobusā iepazinās ar vientuļo tēvu, kurš pieņēma viņas piedāvājumu pieskatīt viņa trīs gadus veco dēlu Līlandu. Otru darbu viņa atrada, vienkārši ieejot pamatskolā un apjautājoties, vai viņiem ir vajadzīgs kāds darbinieks. Skola piekrita viņu pieņemt brīvprātīgajā darbā un atrada bezpeļņas organizāciju, kas bija ar mieru apmaksāt viņas darbam veltīto laiku.

Diemžēl pamatskolā Vivijai darba bija maz. Viņai ļāva strādāt tik daudz dienu un stundu, cik viņai pašai gribas, un viņa nekad netika saukta pie atbildības par neierašanos. Klasē viņa turējās nomaļus, gaidot iespēju būt noderīgai. Ja kādam bērnam nokrita Ziploc maisiņš, viņa steidzās to pacelt, vēl pirms tas bija noplanējis uz grīdas. Skolā viņa reti juta, ka ir vajadzīga, bet viņa gribēja šo sajūtu, gribēja just atbildības nastu.

Viņā brieda vēlēšanās pēc bērna. Viņa sāka domāt, kā padarīt savu dzīvokli drošu bērniem. Viņa skatījās video jūtūbā, lai sagatavotos dzemdību sajūtām. Ap trīsdesmito dzimšanas dienu Vivija paziņoja mammai un māsai, ka ir gatava dzemdēt bērnu.

Es lūdzu Ašliju raksturot viņas reakciju, kad Vivija nāca klajā ar šo paziņojumu.

– Apmēram “va velns!” – viņa smiedamās atbildēja. – Ak dievs! Tagad vēl šis. Es gribētu respektēt viņas vēlmi… bet, manuprāt, tas būtu drausmīgi.

Ašlija nosauca iemeslus, kāpēc, viņasprāt, Vivija nebija nobriedusi bērna audzināšanai: slikts uzturs (pamatā kesadilja un saldie dzērieni), ilgi guļ (vismaz deviņas stundas naktī), nav nopietna partnera, ātri zaudē pacietību – un kā viņa palīdzēs bērnam izpildīt mājasdarbus? Nebija pierādāms, ka Vivija būs bezatbildīga māte, bet ģimene vienprātīgi atzina to par sliktu domu. Viņa varētu nepamanīt agrīnas bērna slimības pazīmes vai atstāt uz galda asu priekšmetu.

– Viņai būtu vajadzīgs milzīgs atbalsts, – rezumēja Konija. – Bērns pārspētu viņu prāta spējās.

Runājot par partneri, Vivijai ir draugs, vīrietis mazliet pāri četrdesmit, vārdā Kodijs, ar kuru viņa iepazinās pieaugušo invalīdu organizācijā Arka Čiko. Viņi jau gadiem viens otru sauc par mīļoto, bet tiekas tikai reizi mēnesī un nav seksuāli aktīvi. Es pavaicāju Vivijai, vai viņa uzskata Kodiju par sava bērna iespējamo tēvu; viņa atbildēja, ka Kodijs diez vai būšot labs tēvs – viņa invaliditātes dēļ. Tad es sapratu, ka Vivija sevi neuzskata par invalīdi un uz galvas traumu raugās kā uz pagātnes epizodi, kas viņu neietekmē tagadnē.

– Kādā mūsu sarunā par vecāku pienākumiem un kāpēc es domāju, ka viņai nevajadzētu bērnu, mans pamatojums bija “tavas invaliditātes dēļ”, – stāstīja Ašlija. – Un viņa atbildēja: “Es neesmu nekāda invalīde.”

Vivijas mamma vienmēr bija teikusi, ka viņa var darīt visu to pašu, ko citi cilvēki, un ka “ikvienam ir kāda nespēja”, taču pirmo reizi Vivijas dzīvē tā vairs nešķita patiesība.

Ģimene bija veltījusi Vivijai tik daudz laika un gādības, lai palīdzētu viņai nostāties uz savām kājām, ka palīdzība bērna audzināšanā šķita kā visa sākšana no gala. Neviens ģimenē nebija gatavs sniegt to atbalstu, kas viņai kā mātei būtu vajadzīgs, taču bija grūti to paskaidrot Vivijai, nenorādot uz viņas atpalicību. Gan viņas mamma, gan māsa bija vientuļās mātes, un viņu argumenti, ka Vivijai vajadzīgs atbalsts, izklausījās liekulīgi.

Nesaskaņas pārauga skaļās vārdu apmaiņās, un dažkārt Vivija nedēļām nesarunājās ar māsu. Viņa pat nobloķēja māsu sociālā tīkla vietnē. Vivija sāka interesēties par adopciju, bet izmaksas bija pārāk lielas. Viņa dzīvoja zem nabadzības sliekšņa, un, lai būtu tiesīga adoptēt, viņai bija vajadzīga autovadītāja apliecība. Vivija sadabūja grāmatu un sāka gatavoties, bet mācības padevās grūti. Pēc dažām nedēļām viņa nometa autoskolas teorijas grāmatu dzīvokļa stūrī un kopš tā laika vairs nav to atvērusi.