Ar pae-pae uz Raroiu

Cik daudz neglītu lietu ir mums apkārt! Kā arī tādu, kuras esam pieraduši uzskatīt par skaistām un apbrīnojamām. Kā lai tās, pirmās, iekļauj pasaules harmonijā? Akvīnas Toms jau 13. gadsimtā uzskatīja, ka tieši skaistuma trūkums padara lietas atbaidošas, neglītas – proti, tādas, kas nav glītas, jo tām trūkst trīs skaistuma kategoriju: skaidrības, veseluma un samēra.

Septiņus gadsimtus vēlāk tēlnieks Konstantins Simuns, kurš varbūt nekad nebija lasījis “Summa Theologiae”, ieraudzīja pasauli pilnīgi citādu.

Sarūsējuši mehānismi, plastmasas piena pakas, konservu bundžas, cauras automašīnu riepas – visas šīs nevajadzīgās, sabojātās, salauztās, bezjēdzīgās un tādēļ izmestās priekšmetu atliekas tika atrastas, pievāktas, attīrītas no putekļiem un netīrumiem un ienestas garāžā, kas viņam aizstāja darbnīcu. Un lūk, pēc vairāku stundu darba šī lūžņu kaudze gluži neizskaidrojamā kārtā pārvērtās par skulptūru: katra lieta atkal ieguva vārdu un, pēc Akvīnieša definīcijas, sāka “izstarot” skaistumu (resplendentia formae), kļuva par mākslu.

Un sv. Toms bija spiests atzīt neglītu lietu pastāvēšanu Kunga radītajā pēc kontrasta principa (“tāpat arī ļaunais dzīvo pasaulē, lai Labais spožāk mirdzētu uz tā fona”), turpretī tēlnieks Simuns bija brīvs no šādām dihotomiskām mocībām: viņa radītā pasaule bija skaista savā veselumā, jo no katras ceļmalā atrastas neglītās lietas viņš izlobīja dziļi apslēptu, vienaldzīgam skatienam nepieejamu tēlu.

Taču bija arī cits Simuns – monumentālists, “namdaris ar plēsēja acumēru”, galdnieks, akmeņkalis. Veidotājs, kurš visu mūžu stūrgalvīgi cīnījies ar akmens nepakļāvīgo miesu, ar kūpošu bronzu, radīdams izteiksmīgas, asas, nepārprotamas formas, kam līdz ar to piemitusi skaidrība (claritas), veselums (integritas) un aprišu samērs (proportio). Tā dominikāņu mūks ar Ļeņingradas tēlnieku nonāca pie kopsaucēja.

Pirms daudziem gadiem mūs iepazīstināja mans draugs, komponists Igors Tkačenko. Simuns bija viņa sievastēvs, abas ģimenes dzīvoja lielā divstāvu namā Bostonas vecajā daļā, netālu no Hārvarda Universitātes. Mēs uzreiz sadraudzējāmies, uzreiz pārgājām uz “tu”, Kostja bieži mēdza nokāpt pagrabā, kur Igors bija sev iekārtojis darbnīcu, un mēs mīlējām kopā pavadīt laiku, kopā strādāt vai vienkārši iedzert. Kostja mums labprāt piebiedrojās, bet tikai vakaros: rītus un visu dienu līdz saulrietam viņš veltīja darbam – cēlās ļoti agri un vēl mijkrēslī pirms saullēkta bija redzams dārzā starp lieliskajiem, daudzveidīgajiem “izejmateriāliem”, sākot ar krāsainu telefona kabeļu spolēm un beidzot ar neticami skaistu, elegantu veca kadiljaka korpusu bez riteņiem, kurš kaut kādā noslēpumainā veidā bija nokļuvis Kostjas teritorijā. Tur bija arī ierastas lietas – ģipsis, formas bronzas liešanai un daudz jau gatavu skulptūru, kas stāvēja dārzā, kurš gandrīz pārvērties par mežu, kur augt bija atļauts visam, kas vien vēlējās izaugt.

Kad Konstantins Simuns runāja, vārdi atgādināja viņa skulptūras: sakopoti īsās, saturīgās frāzēs, tie skanēja citādi – skaudri, ironiski, vienmēr saprātīgi. Garās pauzēs viņš kļuva skumjš, skarbs: tādos brīžos viņš bija precīza Jeremijas kopija no Mikelandželo freskas Vatikānā – Bahs un Buonarroti vienmēr atradās blakus, viņš nekad no tiem nešķīrās.

“Dzīve ir dievišķa!” viņš mīlēja atkārtot mūsu saviesīgajās pasēdēšanās. Un tā tiešām bija: neraugoties uz viņam piešķirtās dzīves smagumu, iekšēji tā bija viegla un dievišķa, gluži tāpat kā tā neglītā pasaule, kurā tēlnieks Konstantins Simuns atdeva lietām jēgu un skaistumu.

Jakovs Jakulovs

Jeļena Simuna: Bet kā jūs esat noskaņoti – uz vīnu vai šņabi? Kam jūs dodat priekšroku?

Konstantins Simuns: Ir tāda anekdote...

Uldis Tīrons: …un alu arī.

Arnis Rītups: Un alu arī. (Visi smejas.) Jā, es domāju, šņabi un alu būtu vislabāk.

Konstantins: Alu, tak liecieties mierā! Mums ir viss labākais. Jūs taču zināt, kā intervijās notiek. Ir arī pa glāzītei viskija. Kā jums viskijs?

Rītups: Man ne pārāk. Šņabi...

Jeļena: Ja būs viskijs, tad intervija būs pavisam amizanta.

Rītups: Kāpēc?

Konstantins: Viņa ļoti raizējas, lai es labi izskatītos.

Rītups: Jūs, starp citu, izskatāties lieliski.

Konstantins: Jā. Es, starp citu...

Rītups: Es ceru, ka jums to saka katru dienu.

Konstantins: Ziniet, es šodien... Dažreiz gadās, ka es sekoju līdzi tam, ko runāju... Es šodien pateicu, ka man ir brīnišķīga dzīve. Kā no rīta pieceļos, tā uzreiz saņemu 15 aizrādījumus.

Rītups: (Smejas.) No kā?

Konstantins: No sievas, protams.

Rītups: Brīnišķīga dzīve.

Konstantins: Nuja, patiesībā jau viss ir brīnišķīgi. Brīnišķīgi. Bet vai pa šņabītim iedzersim?

Rītups: Es ceru. Atvērt?

Konstantins: Es varu atvērt.

Rītups: Ļaujiet man.

Konstantins: Ļenočka! Tūlīt. Manuprāt, es tajā pašā intervijā teicu, ka kopš bērna kājas esmu bijis ebrejs.

Tīrons: Jā. Kopš bērna kājas bijāt ebrejs, bet pēc tam stāvoklis mainījās.

Konstantins: Tādēļ, ka tas vairs nebija tik krasi... Agrāk visiem tas bija jāzina, bet tagad par to var pat nerunāt. Es mācījos Tallinā. Bet pats esmu dzimis Ļeņingradā. Mani nepieņēma mākslas akadēmijā.

Rītups: Ebrejiskās izcelsmes dēļ?

Konstantins: Jā. Bet vispār man Tallinā ļoti patika. Pirmkārt, tās bija ārzemes. Tas man ļoti patika. Es tur draudzējos ar vienu dāmu, viņai bija satriecošs vārds... Asta fon Pilarū.

Rītups: Oho!

Konstantins: Viņa dzīvoja Tallinā.

Tīrons: Baronese?

Konstantins: Nē, pa vīra līniju. Un, kad Džugašvili nolēma izsūtīt visus ebrejus uz Sibīriju, es tam nespēju noticēt. Tad viņa piedāvāja man padzīvot pie sevis zem gultas. Bet es jau biju pieradis dzīvot viņas gultā. (Smejas.) Man tas likās ļoti...

Rītups: Pazemojošs priekšlikums.

Konstantins: Jā. Tiesa, kad neviens neklauvēja, tad varēju līst ārā, tas gan.

Rītups: Ieliesim.

Konstantins: Jā. Man tur patika dzīvot. Starp citu, tur – proti, mūsu kopmītnēs – dzīvoja arī puisis no Rīgas.

Jeļena: Iedot tev atsevišķu šķīvīti?

Konstantins: Viņš bija stikla meistars. Zīmēja visādus tādus... Es pat nezinu, kam lai ķeras klāt. Kaut kam...

Jeļena: Atvainojiet, bet man šķiet, ka man nevajadzētu piedalīties intervijā.

Konstantins: Kāpēc ne?

Jeļena: Tāpēc, ka es to visu esmu dzirdējusi miljoniem reižu.

Rītups: Tad nevajag.

Jeļena: Tas pirmkārt. Un otrkārt – iepriekšējā intervētāja mani ielika tekstā. Kaut gan domāju, ka tas interviju zināmā mērā izdaiļoja.

Rītups: Nu tad par iepazīšanos.

Konstantins: Tūlīt, vienu mirklīti...

Tīrons: Man ne, es pie stūres un baidos no policijas.

Konstantins: Tādā gadījumā par jums.

Tīrons: Paldies.

Rītups: Vai tā ir jūsu skulpturālā kompozīcija – šis dārzs?

Konstantins: Jā. A kas...? Varu izstāstīt. Pienāk policists un saka: “Aizvāc savus atkritumus.” Es saku: “Kādus atkritumus? Šī taču ir skulptūra!” – “Liecies mierā, es vakar, kad atbrauca miskastes mašīna, tādus izmetu ārā.”

Tīrons: To policists teica?

Konstantins: Jā. Tad atbrauca televīzija. Es veselu nedēļu biju slavenākais mākslinieks Bostonā. Viņi man uzlika sodu, pielīmēja cedelīti pie durvīm. Parasti tā ir sarkana, bet šī bija zaļa. Bet es tomēr uzvarēju.

Rītups: Tādā ziņā, ka nesamaksājāt?

Konstantins: Jā.

Rītups: Un vai policisti jums atvainojās par šo netaisnību?

Konstantins: Kura gan valsts atvainotos? Nu, varbūt Indija.

Rītups: Cienīga valsts atvainotos.

Konstantins: Senā Indija. (Tīrons smejas.) Nav nekā uzkožama. Mums ir desa.

Rītups: Nē, nē, neko nevajag. Ja nu vienīgi jums pašam.

Konstantins: Nē, man arī nevajag.

Tīrons: Bet sakiet, vai jūs ir iespaidojis tas, ka jūs piedzimāt Pravdas ielā?

Konstantins: Tas ir interesants jautājums. Es domāju, ka jā. Bet ne jau pravdas kā patiesības dēļ. Skanējuma dēļ. Улица Правды,galu galā. Vispār es tieši nesen par to aizdomājos. Varbūt vēl pa vienai?

Rītups: Jā.

Konstantins: Jūs taču pie stūres neesat?

Rītups: Nē. Tikai pie savas dzīves stūres.

Konstantins: Jūs esat no Rīgas?

Tīrons: Jā. Kaut gan nē, esmu piedzimis nelielā pilsētā, apmēram 100 kilometrus uz Pleskavas pusi.

Konstantins: Tajā, ko Pētera Pirmā laikā sauca par Daugavpili?

Tīrons: Uz citu pusi. Pētera laikā, visticamāk, bija Dvinska.

Konstantins: Skaidrs. Viņš tur savu krustmeitu izprecināja. Un vīru piedzirdīja tā, ka tas nomira. (Rītups smejas.)

Tīrons: Nu pareizi, nav tur ko.

Rītups: Bet mēs neiesim šādu ceļu.

Konstantins: Mēs iesim pa citu, kā teiktu Ļeņins. Jā. Kā es kaut kur dzirdēju, galvenais, lai nebūtu garlaicīgi.

Rītups: Tas labi saskan ar Aleksandra Moisejeviča ideju – galvenais, lai būtu interesanti.

Konstantins: Vispār jā.