Atgriezties pie griķiem

Māris Mičerevskis: Nu tad paņemam tapiņas, jā, visas?

Andris Tihomirovs: Nu jā, visas tapas paņemam.

Mičerevskis: Pa divi.

Tihomirovs: Pa divi.

Mičerevskis: Lai nav jādalās.

Tihomirovs: Mhm.

Mičerevskis: Nē, nu laikam pat, ka nē, es ņemšu jūras veltes.

Tihomirovs: Es tā kā mājās – sviestmaizes, nu, tās viņi sauc par tapām, jā, un makaronus, es jau neko citu taisīt nemāku. Un gaļu. Tā kaut kā.

Mičerevskis: Jā, steiku, tam es neuzticos. Pīle.

Tihomirovs: Kurš tad pīli ēd vispār?

Mičerevskis: Nu visur ir pīle. Varēja īstenībā nemaz netaisīt restorānos šitās te ēdienkartes, tāpēc ka visur jau ir vienādas.

Tihomirovs: Liellopa gaļas burgers. Zandarts. Cepta laša fileja.

Mičerevskis: Par desertiņu pēc tam gan jau jāpadomā, ne?

Tihomirovs: Varbūt jāņem, kamēr ir? Piektdiena.

Mičerevskis: Skaidrs.

Tihomirovs: Tur jau izpirks tie...

Mičerevskis: Ā, tu domā, no tāda viedokļa?

Tihomirovs: ...tūristi.

Mičerevskis: Es domāju no tāda, zini, ka pēc tam liksies, ka nevajag.

Tihomirovs: Starp citu, visus ēdienus viņi gatavos. Deserts ir gatavs, to var ēst uzreiz.

Mičerevskis: Tā kā pirmo?

Tihomirovs: Nuja, kā stārters.

Mičerevskis: Domā, tās tapas arī viņi gatavo?

Tihomirovs: Nuja, protams.

Mičerevskis: Koliņa arī jāpaņem.

Tihomirovs: Cik tad sanāks tās tapas? Oi, tur daudz ir. Domā, vajag visas? Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit.

Mičerevskis: Veģetārās neņemam.

Tihomirovs: Nu, tās ne, kurš tad tās ēd, tās veģetārās.

Mičerevskis: Mičulis vienīgi.

Tihomirovs: Nu, Mičulim varam paņemt.

Mičerevskis: Viņš jau šitās arī neēstu, reku te ir kaza izmantota. Sēnes vispār arī droši vien skaitās pie dzīvniekiem.

Tihomirovs: Ņemam tad visas neveģetārās.

Mičerevskis: A te tā marcipāna kūka.

Tihomirovs: Nu tad jāņem marcipāna kūciņa.

Mičerevskis: Bet varbūt viņai vēl klāt tā sorbetiņu izlasīte jāpaņem.

Tihomirovs: Vai vienkārši puskilo plombīra. Tā, lai...

Mičerevskis: Tā, lai ir?

Tihomirovs: Koliņas tev jāņem. Vispār marcipāna kūka ar mērci skan labi. Visur nav marcipāna kūkas.

Mičerevskis: Būs labi, es domāju.

Tihomirovs: Nu, kaut kā tā. Varbūt viņiem napoleons arī garšīgs.

Mičerevskis: Nu jā, tās dienas kūkas. Mums te arī runāt kaut ko vajadzēja, vai mēs varam tikai... (Abi smejas.)

Tihomirovs: Varam tikai paēst.

Mičerevskis: Zin kā, mēs jau pazīstam viens otru, cik... nu ko mēs varam runāt.

Tihomirovs: Ko mēs vairāk varam norunāt.

Mičerevskis: Cik mēs esam pazīstami, sanāk divdesmit piecus?

Tihomirovs: Divdesmit gadus, jā. Deviņpadsmit.

Mičerevskis: Var tikai atcerēties kaut ko, neko citu jau nevar. Mēs laikam izdomājām arī, ko mēs ēdīsim. Mēs ņemsim visas tapas pa divi, izņemot veģetārās.

Viesmīlis: Jap.

Mičerevskis: Tās nevajag vispār.

Tihomirovs: Un tad es ņemšu to, ko es māku pagatavot, šito pasta carbonara.

Mičerevskis: Un man vēl būs tā ar jūras veltēm pasta. Tad to saldo arī?

Tihomirovs: Nu jā. Ir napoleons?

Viesmīlis: Ir napoleons, jā.

Tihomirovs: Nu tad to.

Mičerevskis: Man marcipāna kūku.

Tihomirovs: Tas būs viss.

Mičerevskis: Ā, un kokakolu vēl.

Viesmīlis: Kokakolu. Labi.

Mičerevskis: Tā ka ko tur daudz var parunāt? Vēl var, protams...

Viesmīlis: Tātad bija tapas, pasta carbonara, napoleons, marcipāna kūka, un tev bija otrā kārtā...?

Mičerevskis: Tā jūras velšu.

Viesmīlis: Jūras velšu.

Tihomirovs: Tās tapas, izņemot veģetārās. Tas ir galvenais. Nu jā. Par ko mēs varam parunāt?

Mičerevskis: Nu, vēl, man liekas, var runāt par to, kas notiek. Un vēl var aprunāt cilvēkus, protams.

Tihomirovs: Ā, aprunāšana ir laba.

Mičerevskis: Ko mēs varētu aprunāt? Mums jau vairs nav daudz kopīgu draugu. Mums vispār vairāk nav draugu.

Tihomirovs: Kur viņi visi palikuši?

Mičerevskis: Nu, kaut kur jau viņi eksistē feisbukā, bet nu zin’ – tā...

Tihomirovs: Tas jau tā. Arvien retāk.

Mičerevskis: Mēs tieši ar topošo sievu runājām par šito te, par klasesbiedriem. Un viņa brīnījās, ka es viņiem atceros vārdus un uzvārdus.

Tihomirovs: Mani te nesen uzaicināja, nu, ik pa laikam aicina uz visādiem salidojumiem, dažādu formātu, tur skolas, vidusskolas, pamatskolas, augstskolas – visādi mums notiek salidojumi. Bet tas tā scary, iet uz tādu pasākumu.

Mičerevskis: Būtībā tas pats, kas kapusvētki.

Tihomirovs: A tur visi tādi augšāmcēlušies. Bet tev tie cilvēki jau ir miruši.

Mičerevskis: Jā, jā, es neatceros, kas to teica, nav arī baigi svarīgi, bet man ļoti patika tāds teiciens, ka 30 gadu vecumā liela daļa, iespējams, pat lielākā daļa, cilvēku it kā ir dzīvi, bet patiesībā ir jau miruši. Un šeit jau ir kaut kas līdzīgs.

Tihomirovs: Jā, nu viņi tur, protams, fiziski vairs neattīstās, un garīgi viņi vispār ir iestagnējuši kaut kādās vidusskolas zināšanās.

Mičerevskis: Jā. Tieši tā. Un patiesībā tas ir tas pats, kas aizbraukt pie tantes Broņas uz kapiem, jo tur arī kaut kas jauns – vai nu tur puķītes nomīdītas, vai novītušas.

Tihomirovs: Blakus kāds apglabāts.

Mičerevskis: Kas jauns noticis.

Tihomirovs: Saruna jau, starp citu, arī bieži vien ir tāda pati kā kapos. Tu atnāc, nobārsti savu runājamo, un īstenībā vienalga, vai viņš kaut ko teica vai neteica.

Mičerevskis: Var arī atcerēties, ko jūs kopā esat darījuši. Piemēram, atceries, kā jūs tur kopā dzērāt.

Tihomirovs: To pašu jau jūs runāsiet, kad satiksieties, jūs taču nerunāsiet kaut ko, kas pa vidu notika. “Atceries, kā mēs Ivonnas somu pienaglojām pie grīdas.”

Mičerevskis: Tās būs tikai atmiņas.

Tihomirovs: Jā, tās būs atmiņas.

Mičerevskis: Vienīgais, par ko vēl runāt, ir laikapstākļi. Un kaut kādas tādas lielas lietas, kā, piemēram, koronavīruss. Vai... Kas bija pirms koronavīrusa Latvijā? Bija vēl kaut kas baigi labais, bet es aizmirsu.

Tihomirovs: Ziemassvētki?

Mičerevskis: Pēc Ziemassvētkiem.

Tihomirovs: Saeimas atlaišana? Vai tā bija iepriekš?

Mičerevskis: Neatlaida jau... Domes atlaišana.

Tihomirovs: Nē, nu Saeimai tos parakstus vāca.

Mičerevskis: Ā, paraksti bija. Nē, bija kaut kas tāds... Eirovīzija varbūt. Nē, nu nav svarīgi, nu, kaut kas tāds vēl notiek, par ko, protams, var parunāt. Bet to tikpat labi var apcerēt arī pie tantes Broņas kapa, man liekas...

Tihomirovs: Mierīgi. Vēl mums bija tāda doma par sarunu kartēm. Zini, kad tās kritiskās situācijas, izdala norādījumus cilvēkiem, ko darīt, ko nedarīt, nu tur, vīrusa sakarā, piemēram, neskarties klāt mutei. Tā varētu arī šiem dot tās tēmas, par ko runāt. Nu, tu atnāc uz salidojumu, un tev tādas kartītes.

Mičerevskis: Ā, un tu paņem, bet tur rakstīts: “Vai tu zināji, ka Amerikā no koronavīrusa jau ir nomiruši 13 cilvēki?”

Tihomirovs: Jā, 14 jau. Es kad rakstīju no rīta tviterī, bija 12, tagad jau ir 14.