Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Neilgi pirms iebrukuma sākuma Ukrainā Kremlis uzsāka pēdējo, pašu iznīcinošāko uzbrukumu tiem nedaudzajiem neatkarīgajiem medijiem, kas Krievijā vēl bija palikuši. Toreiz, 2021. gada pavasarī un vasarā, kad redakcijas citu pēc citas, tāpat arī atsevišķus cilvēkus pasludināja par “nevēlamām organizācijām” un “ārzemju aģentiem”, to saistīja ar drīzajām Valsts Domes vēlēšanām.
Vēlēšanas pagāja, taču katru piektdienu Federālā komunikācijas uzraudzības dienesta Roskomnadzor saraksti papildinājās. Un tikai 2022. gada 24. februārī kļuva skaidrs, kāds bija šo uzbrukumu mērķis un kam gatavojās Krievijas vara.
To nedaudzo vidū, kurus represiju vilnis nebija aizslaucījis, izcēlās divi mediji, orientēti uz liberālo auditoriju: Эхо Москвы un Новая газета. Profesionālā vide lieliski saprata, kādēļ. Šo izdevumu aizsardzību nodrošināja to galveno redaktoru spēja atrast ar varu sarežģītus kompromisus. Новая газета turpināja darbu pat pēc tam, kad redakcijai uzbruka, izmantojot ķīmisku indējošu vielu, bet visi kameru ieraksti bija izdzisuši.
Nekas neizmainījās, kad par kārtējo iespējamo indes “Novičok” upuri – par laimi, izdzīvojušo – kļuva Новая газета autors Dmitrijs Bikovs. Nekas neizmainījās, kad Čečenijas vadonis Ramzans Kadirovs Новая газета žurnālisti Jeļenu Milašinu nosauca par teroristi.
Nevajag aizmirst, cik izcila bija Новая газета ar savu komandu un kādus tas prasīja žurnālistu upurus. Taču nevajag arī aizmirst, kā no avīzes interneta lapas pazuda jaunumi un teksti, nevajag aizmirst, kāds iespaids uz redakciju ir tuvam Putina draugam Sergejam Čemezovam un ka patiešām iespaidīgi žurnālistiskie pētījumi par “Krievijas mazgājamo mašīnu” vai par geju vajāšanu un slepkavībām Čečenijā tiek publicēti blakus moralizējoši paniskajiem “Zilajiem vaļiem” un Jūlijas Latiņinas konspiroloģiskajām slejām.
Čečenijas karu laikā Новая газета bija viens no pārdrošākajiem medijiem, kas atkāpās vistālāk no oficiālās līnijas. Tā centās būt tāda pati Ukrainas iebrukuma sākumā: zili dzeltena pirmā sleja, gigantisks virsraksts “Krievija bombardē Ukrainu”. Taču likums, kas Krievijā faktiski ieviesis kara cenzūru, atgrieza avīzi atpakaļ pie kompromisiem.
Radio Эхо Москвы galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs – tāds pats kompromisu piekritējs kā Dmitrijs Muratovs – vienmēr apgalvoja, ka viņa galvenais mērķis ir glābt radiostaciju. Pirmajā kara nedēļā Эхо Москвы slēdza, bet tās arhīvi internetā vairs nav sasniedzami. Lai radiostaciju “likvidētu”, “neitralizētu” vai “iztīrītu” – var izmantot jebkuru terminu no varas ešelona jaunās valodas –, “direktoru padomei” vajadzēja 15 minūtes.
Šī teksta rakstīšanas brīdī Новая газета jau saņēmusi uzraudzības dienesta brīdinājumu saistībā ar formālu pārkāpumu; otra līdzīga vēstule būs jau pēdējā. Pasta nodaļās Новая газета lasītājiem vairs neizsniedz drukātos avīzes numurus, un Krievijas Pasts vairs nepieņem parakstīšanos uz izdevumu.
Kara laikā, kā šķiet, kompromisi kļuvuši pavisam vienpusēji.
Dmitrijs Treščaņins
Intervija tapusi sadarbībā ar festivālu Artdocfest Riga
Rīgas Laiks: Protams, grūti šādos apstākļos runāt, jo salīdzinājumā ar karu viss liekas niecīgs. Piemēram, Ruslana Fedotova dokumentālā filma “Kurp mēs braucam?”, ko rādīja Artdocfest, pēc 24. februāra izskatās pavisam citādi nekā pirms. Tagad, skatoties uz cilvēku sejām un uzvedību Maskavas metro, it kā cenšos uzminēt, kā tas ir saistīts ar to, kas notiek Ukrainā. Kā jūs domājat, vai iespējams novērot šo saikni tajā, kas notika Krievijā pirms 2022. gada 24. februāra un pēc tā – ja skatās ikdienišķā līmenī?1
Dmitrijs Muratovs: Kad mēs ar Vitāliju Manski nācām šurp, viņš man uzdeva līdzīgu jautājumu: vai pirmskara filmas – довоенные, kā viņš izteicās, – nav novecojušas? Mēs vienojāmies, ka tās ir pirmskara filmas, jo daudzās no tām patiešām ir sajūta, es pat teiktu, iespējamās vardarbības priekšnojauta. Pievērsiet uzmanību abām baltkrievu lentēm, “Māra” un “Kad ziedi neklusē”. Kad policistu priekšā stāv sievietes, kuras dzemdējušas tos, kas viņas tūlīt piekaus. Lūk, šī šķelšanās, šī sajūta, ka likuma vairs nav un palicis tikai spēks, ir daudzās filmās. Festivāla pirmizrādes filma “Šis lietus nekad nebeigsies” ir Šekspīra līmeņa traģēdija, kad ģimene zaudē bērnus, bet cilvēks gados, sīrietis, viens no dzimtas pamatiem, vecumdienās sēž pie galda mazā vācu skolā un mācās svešus vārdus vācu valodā.
RL: Der Krieg.
Muratovs: Jā! Tā arī ir tā sajūta, ka kaut kas jau noticis un kaut kas nenovēršami tuvojas. Tas ir jūtams filmā “Sala”, kas jānoskatās pilnīgi visiem. Izveidojusies plaisa starp cilvēkiem un valsti. Starp valsts bagātību un cilvēku nabadzību. Man ļoti patīk, fantastiski patīk filma “Ivannas dzīve”, kuras darbība norisinās Taimirā. Kur mūsu acu priekšā veidojas vienkārši apbrīnojams raksturs, ko nesalauž kadrā nepārprotami redzamais trūkums. Neviens no tā nekaunas. Gluži otrādi, mums to ļoti izaicinoši parāda. Ja esat redzējis filmu “Sievu zeme”, kur mazā Kostromas apgabala pilsētiņā sievietes taisa velteņus, tad jūs zināt to sajūtu, ka cilvēki... Viņas līksmo, viņas dzied, viņas dažkārt ļoti smieklīgi izsakās, viņas smagi strādā ar kaut kādiem pirmskara – iepriekšējā kara – darbgaldiem, bet ir nepārprotama sajūta, ka bērnus viņas uzturēs vienas, ka pasaule, vīri un valsts, no viņām ir novērsusies. Viena saka: “Nu, mēs nesagaidīsim princi, kurš, pakaviem klaudzot, atjās mums pakaļ uz zirga, bet bērnus mēs izaudzināsim saviem spēkiem.” Un šī vispārējā noskaņa, ka esam pamesti un aizmirsti, manī izraisa milzīgu, fantastisku trauksmes sajūtu.
RL: Jūs savā Nobela runā teicāt, ka – es tagad citēšu aptuveni, lai gan man ir pierakstīts...
Muratovs: No galvas vēl neesat iemācījies?
RL: No galvas es iemācījos Sergeja Lavrova dzejoli, vēlāk jums mazliet nocitēšu. Nu lūk, bet jūs teicāt, ka tautai vajagot uzticēties. Es vispār sliecos domāt, ka socioloģija tomēr ir zinātne un ka pētnieki nemelo, apgalvodami, ka 70% Krievijas iedzīvotāju atbalsta karu Ukrainā. Bet šīs filmas, uz kurām jūs atsaucaties, vismaz estētiskā ziņā tīksminās par cilvēkiem, kas, visticamāk, atbalsta karu. Jo pārsvarā jau tādas filmas taisa maskavieši, kas aizbraukuši uz kādu ļoti nabadzīgu provinci, kur galvenais notikums pēc Padomju Savienības sabrukuma ir tas, ka viens no ciema aizgājis bojā nogrimušajā zemūdenē Kursk – kā tas ir filmā “164880”. Redziet, es pat esmu iemācījies no galvas tās vietas pasta indeksu, bet ciema nosaukumu aizmirsu. Nu lūk, kad skatos uz šiem cilvēkiem, kas miera laikā ir tik brīnišķīgi, es domāju, cik lielā mērā viņi ir saistīti ar to karu, kas pašlaik notiek?
Muratovs: Tas ir ļoti trāpīgs un sarežģīts jautājums. Taču filozofijā jautājumu par tautas kolektīvo atbildību apspriež ne vienu gadsimtu vien.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies