Cīņa ar iekšējo šimpanzi

Atliek vien kaut ko pateikt – faktiski jebko –, un tajā pašā brīdī tu esi ieslēdzies sarunā, kas ilgst jau simtiem gadu. Tajā, protams, ir savs skaistums, bet arī sava bīstamība. Laikam ejot, nozīmes veidojas, dažādojas un galu galā pārakmeņojas. Mūžsenais sapnis par diviem gudrajiem no dažādiem vēstures laikmetiem, kuri satiekas, lai vienkārši parunātu, – šis sapnis ir tikai ilūzija. Kurš gan uzņemsies apgalvot, ka Platons un Ričards Rortijs, ja viņi tiešām satiktos, nepaliktu sēžam, sviedrainām plaukstām iekrampējušies krēslos un bolīdami acis, nespējot aptvert, kā tas var būt, ka pretī sēdošajam viņa teiktais vienkārši nepielec.

Rebeka Ņūbergere-Goldstīna to lieliski saprot. Atšķirībā no daudziem mūsdienu filozofiem, viņa reti kad nodarbojas ar kategorizēšanu un lielākoties vienkārši rada. Viņas filozofija gandrīz nekad nesaka: “Tu apgalvo x. Bet no šī apgalvojuma nekādi neizriet y! Tavi pamatpieņēmumi ir aplami!” Drīzāk tā: “Ļauj man paskaidrot, par ko īsti ir stāsts. Paskatīsimies, vai tas tevi aizķers.” Savos tekstos viņa parāda domas ceļu, nevis izsaka spriedumus par vai pret kādu morāles vai metafizikas teoriju; viņa tās “atpogā”, atsedzot zemūdens akmeņus, pieņēmumus, netiešos secinājumus un pašās beigās uzdodot jautājumu: “Vai šis ir pareizais veids, kā par to domāt?”

Goldstīna nav aforiste – drīzāk romāniste, kas apveltīta ar savai profesijai pienākošos nopietnību un empātijas spēju. Zīmējot savu bezgalīgo nozīmju un domas karti, Goldstīna dodas visneparastākajos ceļojumos. Romānā “Gudras sievietes kaislība vasaras nogalē” (1989), piemēram, viņa runā par to, kā Platons un Spinoza var kļūt par taviem intelektuālajiem draugiem, bet aizbēgt no tevis, tiklīdz tu pa īstam sāc viņiem uzticēties. Darbā “Gaismas īpašības” (2000) viņa stāsta par zinātniekiem, kuri mēģina samierināt kvantu mehāniku ar relativitātes teoriju, un viņu emociju uzliesmojumiem. “Nepilnībā” (2005) Goldstīna analizē matemātikas ģēnija Kurta Gēdela intelektuālo ceļu un viņa bieži vien antagonistiskās attiecības un Platona un Vitgenšteina domu. Taču viņas interesantākie un personiskākie darbi ir tie, kuros skarti ētikas un teoloģijas jautājumi. “Nodot Spinozu” (2006) ir aizraujošs stāsts par filozofu, kuru daudzi domātāji uztvēruši vai nu kā “dievrautu cilvēku”, vai pilnīgu ateistu. Grāmatas centrā ir ebrejība – problēma, pie kuras īstenticīgu ebreju ģimenē augusī Goldstīna atgriežas laiku pa laikam. Romānā “Mazel” (1995) viņa risina jautājumu, vai no ebrejības ir iespējams atteikties. Šķietami ateistiskais romāns “36 Dieva esamības pierādījumi” (2010) apliecina reliģisko jūtu augstāko nozīmīgumu.

Goldstīna nemeklē vieglas atbildes. Katrā no savām lomām – kā vēsturniece, kā filozofe, kā rakstniece – viņa paliek uzticīga savai izpratnei par svarīguma svarīgumu un mūžīgajiem jautājumiem, kuri nekad nebeigs nodarbināt cilvēku sugu, kas ir neiespējamā (bet varbūt dievišķā) kārtā nolemta jēgas meklējumiem.

Roks Staškevičs

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofe?

Rebeka Goldstīna: Jā – tādā nozīmē, ka man ir doktora grāds filozofijā, esmu filozofijas pasniedzēja, es rakstu, visu laiku domāju par filozofiju. Es eksperimentēju ar daudziem žanriem, mēģinot padarīt filozofiju pieejamu plašākam lasītāju lokam, jo domāju, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Es rakstu arī romānus. Šīs divas lietas reizēm uzskata par nesavienojamām, bet es nekādu konfliktu starp tām neredzu. Tas ir viens projekts, ar kuru es nodarbojos visu dzīvi un kurš pēc savas ievirzes ir filozofisks. Tā ka – jā, man šķiet, ka esmu filozofe. (Smejas.)

RL: Jums tā šķiet.

Goldstīna: Nu jā… Filozofs – tas skan tā nedaudz... Tas skan kā pagodinājums. Ir tāds uzskats, ka īsts filozofs ir kaut kas ļoti augsts. Bet, ja mēs runājam par filozofiju tādā prozaiskā nozīmē, tad tieši ar to es arī nodarbojos.

RL: Kas jūs filozofijā pievelk? Kāpēc tā jums ir interesanta?

Goldstīna: Kāpēc man tā ir interesanta? Droši vien tāpēc, ka tā nodarbojas ar jautājumiem, kas skar ikvienu cilvēku.

RL: Ikvienu?

Goldstīna: Jā. Tāpēc es arī eksperimentēju ar tik daudzām literārām formām, ieskaitot tādas, kas manā disciplīnā tiek uzskatītas par gauži triviālām. Es to daru tāpēc, ka filozofijas galvenais avots, manuprāt, ir jautājums “kā padarīt jēdzīgu šo mūsu vienīgo iespēju nodzīvot dzīvi?”.

RL: Jēdzīgu kam?

Goldstīna: Mums pašiem, visnotaļ objektīvā nozīmē. Evolūcija mūs, šķiet, ir sagatavojusi tam, lai mēs spētu veltīt milzu uzmanību, enerģiju un degsmi jēdzīgai dzīvošanai. Mums gribas domāt, ka šī dzīve nav dota mums tāpat vien, ka tai ir jēga. Es domāju, ka tieši no šīs apjautas radās filozofija Senajā Grieķijā.

RL: Jēdzīguma izpratne objektīvā nozīmē, kā jūs sakāt, man nebūt nešķiet dabiska.

Goldstīna: Varbūt tā arī nav dabiska, un īstenībā es nemaz nedomāju, ka mūsu dzīvei ir jēga kaut kādā objektīvā nozīmē. Es nedomāju, ka mēs esam svarīgi Visumam, – man šķiet, ka Visumam mēs esam pilnīgi vienaldzīgi. Bet es domāju, ka reliģijas pamatā, personiskās pasaules izjūtas pamatā ir pārliecība, ka kaut kādā veidā, tīri objektīvi, mēs tomēr esam svarīgi, ka Dievs ir gribējis, lai mēs esam, un ka mums ir kāds mērķis dzīvē. Man šķiet, ka šīm cilvēka alkām ir ļoti dziļas saknes. Un domāju, ka uz šīs vēlmes būt nozīmīgiem var būvēt morāli, kas, nepiešķirot mums objektīvu nozīmīgumu, tomēr liek mums uzvesties tā, it kā mums un mūsu dzīvei būtu jēga. Pat mūsu visdziļākajā izmisumā mēs…

RL: Varbūt mums arī ir vajadzīgi visādi pašapmāna veidi, bet kāpēc filozofijai būtu jānodarbojas ar kaut ko tādu kā jēgas piešķiršana dzīvei?

Goldstīna: Bet no turienes jau filozofija sākas. Kad Sokrats teica, ka nepārbaudīta dzīve nav dzīvošanas vērta, viņš, manuprāt, akcentēja tieši šo jautājumu: kas padara dzīvi dzīvošanas vērtu? Mums visiem gribas just, ka mēdz nedzīvojam velti, un Sokrats teica, ka tieši filozofija, dzīves pārbaudīšana, padara to dzīvošanas vērtu. To sakot, viņš vērsās pie tā emocionālā avota, kas, manuprāt, baro filozofiju, reliģiju un pat zinātni. Mēs veltām šīm lietām visu savu dzīvi, jo mums šķiet, ka to dēļ ir vērts dzīvot, ka tās padara mūsu dzīvi nozīmīgu.

RL: Bet atkal – nozīmīgu kam? Citiem cilvēkiem?

Goldstīna: Šim jautājumam ir vairāki līmeņi. Es domāju, ka tas nav jābalsta kaut kādā objektīvā nozīmīgumā vai Platona morāles patiesību sfērā, bet vienkārši jāpieņem par doto. Tik lielā mērā, cik mēs apzināti veidojam savu dzīvi, cik mēs to dzīvojam ar pilnu degsmi, mēs nevaram nejust, ka mūsu dzīvei ir jēga. Un tik lielā mērā, cik mēs jūtam, ka mūsu dzīvei ir jēga, mums šī sajūta jāvispārina, attiecinot to uz visiem citiem, – lūk, šādā izpratnē es runāju par objektīvo nozīmīgumu. Citiem vārdiem, nejautājiet man, uz ko balstās mūsu pārliecība par savas esības nozīmīgumu, – tas ir vienkārši dotais. Tas ir tas, ko jūt evolūcijas radītas būtnes, kuras apveltītas ar mūsu līmeņa pašapziņu, refleksijas spēju un visām citām augstākām spējām, kādas mums piemīt, – mēs vienkārši nevaram to nejust.

RL: Bet tas vēl nenozīmē, ka šo sajūtu nedrīkst apšaubīt.

Goldstīna: Protams. Es tikai saku, ka ir lietas, kuras nav iespējams pamatot: nevar pamatot loģiku, to var tikai lietot. Tiklīdz mēģina to pamatot, nonāk apburtajā lokā. Nevar, kā to lieliski parādīja Hjūms, pamatot indukciju – to var tikai lietot, turklāt ne vien zinātnē, bet arī ikdienas dzīvē. Es negaidu, ka šī kafijas tase varētu pēkšņi pārkāpt dabas likumus un iešļākties man sejā, es nerēķinos ar tādu iespēju. Vai mēs varam pamatot to, ka daba ir viendabīga un ka…

RL: …un nākotne būs tāda pati kā pagātne?

Goldstīna: Mēs neko no tā nevaram pamatot, bet mums pavisam noteikti nākas ar to rēķināties, dzīvojot normālu cilvēka dzīvi. Tas vienkārši ir dotais – un tāpat arī sajūta, ka mūsu dzīvei ir nozīme. No šīs premisas mēs jau varam iet tālāk un atvedināt no tās noteiktus secinājumus. To arī nozīmē dzīvot savu dzīvi. Bet sākumpunkts ir šī sajūta par savas dzīves nozīmīgumu, ko nevar pamatot.

RL: Un tomēr man šķiet, ka starp Sokrata vārdiem par nepārbaudītu dzīvi un nepieciešamo, kā jūs sakāt, vispārinājumu, ka visu cilvēku dzīves ir nozīmīgas, ir liels attālums.

Goldstīna: Bet protams!

RL: Sokrata izteikumam jēga ir tikai tad, ja starp pārbaudītām dzīvēm ir arī tādas, kas nav pārbaudītas, un tādā gadījumā tas ietver pieņēmumu, ka šādas nepārbaudītas dzīves nav dzīvošanas vērtas.

Goldstīna: Tieši tā. Neviens no grieķiem – ne Sokrats, ne Platons, ne Aristotelis – neapgalvoja, ka jebkura dzīve ir dzīvošanas vērta un ka cilvēkam nekas nav jādara, lai viņa dzīve kļūtu nozīmīga. Kad pēc gadsimtiem ilgas Eiropas kristianizācijas iestājās apgaismības laikmets, pēkšņi pašsaprotama kļuva atziņa, ka jebkura dzīve ir nozīmīga. Grieķi līdz tam nenonāca. Viņi uzskatīja, ka nozīmīgums ir jāsasniedz. Viņiem cilvēka dzīve nebija vērtība pati par sevi neatkarīgi no tā, kā to dzīvo. Lai nonāktu līdz tam, bija vajadzīgs krietns lēciens. Tas ir progress.

RL: Es piekrītu vārdam “lēciens”, bet ne tam, ka tas bija progress, vismaz pagaidām ne. Kādā nozīmē jūs to saucat par progresu?

Goldstīna: Manuprāt, tas patiešām ir progress. Paskatieties, ar ko mums jāsaduras, lai sasniegtu savu nozīmīgumu. Tam taču nepietiek – vismaz tā man šķiet – ar to, ka man gadījies piedzimt ar pietiekami labām smadzenēm, kas man ļauj nodarboties ar filozofiju vai ekonomiku, vai fiziku, pareizi? Nedz arī to, ka man gadījies piedzimt par ebrejieti starp Dieva izredzētiem cilvēkiem, pareizi? Nedz arī ar to, ka esmu amerikāniete un mēs esam tik īpaši. Nekam no tā nav nekādas nozīmes!

RL: Lai gan tas viss ir taisnība.

Goldstīna: Nē, tas viss ir meli.

(Abi smejas.)

Nē, nu, ir taisnība, ka manas smadzenes ir tā ierīkotas, ka es nevaru nedomāt par šiem jautājumiem. Nu un tad? Es vienkārši esmu piedzimusi ar tādām smadzenēm, liela muiža! Vai tas nozīmē, ka mana dzīve automātiski ir dzīvošanas vērta? Nē, dzīvošanas vērtu manu dzīvi padara tas, ka man ir plāni, kaut kādi mērķi, ka manī ir visādas kaislības, manī ir vainas izjūta, nožēla… Cilvēka iekšējā dzīve ir ļoti bagāta, un tieši šī iekšējās dzīves bagātība mani vieno ar visiem citiem cilvēkiem. Tieši tā padara šo dzīvi vērtīgu, lai arī reizēm rūgtu un traģisku, un ir skumji, kad ar mani notiek kas nelāgs. Bet tā tas ir visiem… Sevis apzināšanās pati par sevi jau piešķir dzīvei papildu vērtības un rūgtuma kārtu. Tas pats notiek arī romānos, jo es domāju, ka cilvēka dzīve… ir rūgta! Tajā ir gan cerības, gan bailes, gan alkas pēc atzinības – man tas viss šķiet kaut kā ļoti rūgti un galu galā traģiski. Bet tieši tas liek man domāt – kāpēc ir tik šausmīgi, ja kāds cits izturas pret mani tā, it kā es nebūtu nekas? Kāpēc es to tik ļoti pārdzīvoju? Vai viņi neredz, kas es esmu? Vienalga, kas es arī būtu, sajūta, ka nevienam nav tiesību izturēties pret mani tā, it kā es būtu tukša vieta, ir kopīga visiem cilvēkiem. Man tas vienkārši šķiet acīmredzams. Grieķi to nesaprata; mēs, kā man šķiet, saprotam.