Dievs radīja pasauli, nevis Toru

Rabī, domātājs un pētnieks Pinhass Polonskis ir ļoti interesants, un, kad kāda ideja viņu aizrāvusi, viņš tai atdodas ar visu degsmi. Degsme, ziniet, gan virza, gan apdedzina. Mana 25 gadu pazīšanās ar Pinhasu liecina, ka viņš ir gatavs konfliktam starp to, kas viņu aizrāva vakar, un to, kas aizrauj šodien.

Savas pagrīdes ebrejisma darbības laikā Maskavā (1977–1987) viņš bija jūdaisma pasniedzējs un viens no organizācijas Mahanaim dibinātājiem. Pašreiz Izraēlā viņš aktīvi piedalās “ortodoksālās jūdaisma modernizācijas” procesos un pievērsies rabī Kuka mācības izpētei. Viņš ir arī Toras komentāra “Bībeles dinamika” autors.

Pats savā daudzu gadu jautājumu uzdošanas dinamikā Pinhass virzās no koncentrēšanās uz jūdaisma iekšējo saturu un ebreju nacionālās valsts nozīmīguma atzīšanas uz universālu jūdaisma pozīciju un dzīvu mijiedarbības formu meklējumiem ar citām kultūrām. Viens no šo meklējumu virzieniem ir kustība Bnei Noah, “Noas pēcnācēji”. Taču prāta optika, kuru lieto Pinhass, nav meklējama universālismā, bet gan ebreju tradīcijas iekšpusē. Šī tradīcija izveidojās līdz ar tiem notikumiem, kas ebrejiem noritēja laikā un vietās, ne tikai tekstos.

Mihails Bogomoļnijs

Rīgas Laiks: Pieņemsim, ka Visaugstākais sarunājas ar cilvēci gadu simteņiem vai tūkstošiem ilgi. Kāpēc vienai šīs cilvēces daļai, kuru sauc par izredzēto tautu, vajag savu zemi?

Pinhass Polonskis: Proti, jūsu jautājums ir tāds: kādēļ tautai, kuras sūtība ir dievišķā mesidža translēšana, vajadzīga zeme?

RL: Par sūtību – pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Jūsu precizējums ir pareizs. Jā, kādēļ zeme?

Polonskis: Tātad tā. Šis jautājums tiek uzdots pirmām kārtām Pirmās Mozus grāmatas sākumā. Izredzēdams Ābrahāmu, Dievs viņam saka: kļūsi par tautu – un iedošu zemi. Un būšu jums Dievs, un caur tevi visur apmetīsies tautas. Proti, “kļūt par tautu” ir ļoti svarīgs moments tam, lai šis mesidžs sasniegtu adresātu. Kā rakstīts dažādos komentāros... Starp citu, vai jums ir grāmata “Bībeles tautas”?

RL: Diemžēl nav.

Polonskis: Nu lūk, es tur piesaucu tādu tradīcijas līniju, kas apgalvo, ka Ābrahāma ģimene, proti, Terahs un Nāhors, arī bija monoteisti. Taču otrā ģimenes daļā bija ideja, ka monoteisms vienkārši jāizplata cilvēcē, dzīvojot starp tautām. Bet Ābrahāmam Dievs saka: “Nē, tev nevis vienkārši jādzīvo izkaisītam starp citām tautām, bet jāizveido sava atsevišķa tauta.” Jo tālab, lai sarunātos ar tautām kā līdzīgs ar līdzīgu, pašam jābūt tautai. Lai tu būtu tauta, tev vajag zemi, vajag valsti, tev jārisina visas praktiskās reālās tautas dzīves problēmas, nevis problēmas, kas rodas atsevišķu svētu indivīdu dzīvē.

RL: Vai šajā Dieva un Ābrahāma sarunā tika definēts, kas tiek saprasts ar “tauta”?

Polonskis: Definīciju nav, definīcija tur vispār nav dota. Tomēr tur ir sacīts: tu kļūsi par tautu. Tātad tautas jēdziens kaut kā parādās.

RL: Bet ko tas nozīmē?

Polonskis: “Tauta” nozīmē nacionālu kopību, ko apvieno kopīga likteņa izjūta – kopīgas misijas izjūta, ja tas iespējams. Tā dzīvo savā teritorijā un funkcionē kā īpatnējs organisms.

RL: Tātad tautas jēdzienu jūs radāt no izjūtas?

Polonskis: No apziņas.

RL: Nu paga, jūs teicāt “kopīga likteņa izjūta”.

Polonskis: Es precizēšu, ka tā nav vienkārši izjūta, bet noturīga izjūta, paaudzēs.

RL: Un tomēr, piedodiet, es nevaru nevienu savu izjūtu nodot tālāk savām meitām, piemēram. Tie būtu meli, ja es teiktu: “Lūdzu, mana izjūta, es to nododu tālāk tev, arī tu izjūti tāpat.”

Polonskis: Mēs tagad runājam par dažādām vārda “izjūta” izpratnēm. Viena izjūta ir – re, man tagad ir jautri, vai man ir interesanti. Otra – es izjūtu. Tas nav gluži viens un tas pats.

RL: Es vados no Dekarta, ka izjūta ir neskaidra doma, un man ar to pietiek provizoriskam...

Polonskis: Es nepiekrītu. Šajā gadījumā ar vārdu “izjūta” nav domāta emocija. Tas, ko saka Dekarts, ir emocija. Bet tas, ko saku es, – kopības izjūta: es izjūtu kopību, piemēram, ar savu ģimeni, ar saviem bērniem. Emocijas es nevaru nodot tālāk saviem bērniem, tomēr kopības izjūta šā vai tā tiek nodota, arī viņi lielākoties sevi izjūt kā kaut ko kopīgu ar ģimeni. Un, lūk, tālāk: ja ir šī kopības izjūta ar tautu – šī izjūta zemā līmenī ir likteņa kopības izjūta. Augstākā līmenī tā ir misijas kopības izjūta, to, protams, uztur izcelsme, uztur valoda, uztur teritorija, uztur kaut kādi nacionālie iedibinājumi. Tomēr pamatā tā ir kopības izjūta: ja tā ir un saglabājas paaudzēs, tad var teikt, ka tā ir tauta.

RL: Vai jums nešķiet, ka tas, ko dara Ābrahāms, ir kaut kāds neprāts? Ko viņš dara? Vai viņš maz ir pie pilna prāta?

Polonskis: Tas ir pilnīgi pareizs jautājums. Vēl jo vairāk, es jau komentāros “Bībeles dinamika”, vēlreiz teikšu, atbilstoši tām tradīcijām, kuras esmu saņēmis... Jo ne jau es to esmu izdomājis, tā ir tradīcija – tāda, kādu to esmu saņēmis. Te var saskatīt Ābrahāma problēmu: Dievs viņam pateica, taču Ābrahāmam lāgā negribas to darīt. Ir skaidrs, ka viņš īsti nepiekrīt. Tomēr pēc tam, dzīves gaitā, viņš izmainās un pakāpeniski pieņem to skatpunktu, kuru Dievs viņam piedāvāja. Tādēļ viņš strīdas Dievam pretī un nepiekrīt, kaut kur ir konfliktā. Taču atšķirību starp Dieva plānu un Ābrahāma plānu var redzēt kopš paša sākuma.

RL: Jūs pieminējāt monoteisma jēdzienu kā ļoti saistītu ar tās situācijas izpratni. Man nav grūti iztēloties, ka ikkatrai ciltij ir savs dievs un viņi to uzskata par vienīgo. Visus pārējos neuzskata par dieviem, neuzskata par patiesību utt. Mūsu cilts, ģimenes dievs ir vienīgais, ar kuru mēs rēķināmies, un to var uzskatīt par monoteisma versiju, jo mēs rēķināmies tikai ar šo vienu dievu, ar citiem dieviem nerēķināmies. Kā šāds monoteisms, kuru es te aprakstīju vienkāršotā veidā, atšķiras no tā, ar kuru sastapās Ābrahāms?

Polonskis: Ziniet, mēs tik precīzi, zinātniski nevaram pateikt, kā Ābrahāms uz to visu raudzījās, kā uz to raudzījās ebreji senatnē. Tomēr pirmkārt senatnē pasaules tautām nebija idejas, ka manas cilts dievs ir vienīgais dievs. Bija ideja, ka es komunicēju ar šo dievu, bet ar citiem ne. Tie ir citu tautu dievi, taču, bez šaubām, šie dievi savām tautām nav ne ar ko sliktāki.

RL: Tomēr tas, ka viens dievs ir stiprāks par citiem, svarīgāks, ka viņš ir mūsējais, turpretī tie ir sveši, – ar to pietika, lai tas būtu savā ziņā monoteisms.

Polonskis: Varbūt, tam pat, man liekas, reliģiju zinātnē ir īpašs termins. Es vairs neatceros.

RL: Kad pielūdz vienu, jā, monolatrija.

Polonskis: Jā, jā, jā. Tomēr vismaz vēlākos laikos tas ieguva pilnīgi citu veidolu, un to skaidri var ieraudzīt Tanahā. Atkal teikšu: mums grūti spriest, kas bija tradīcijas sākumā. Uzskata, ka sākumā bija tāpat kā vēlāk. Zinātniskais viedoklis tam nepiekrīt. Taču jebkurā gadījumā jau Tanahā mēs varam redzēt ainu, ka Dievs ir visām tautām, viņš attiecas uz visiem. Viņš ir debesu un zemes radītājs. Līdztekus tam, ka ir viens mūsu dievs, viņš ir mūsu cilts dievs un citai ciltij ir cits. Un to mēs nepielūdzam, un tas nav svarīgs. Taču tas galīgi neiet kopā ar ideju, ka mūsu dievs ir radījis debesis, zemi, visu pasauli.

RL: Tā varētu būt uzpūsta pašapziņa: re, mūsu dievs gan visu izdarījis, bet citi tikai tāpat vien šo to pa kaktiem.

Polonskis: Tomēr, ja paskatāmies pat 1. Mozus grāmatā, tad pašā sākumā Dievs radīja debesis un zemi. Ar to sākas.

RL: Nu, es reiz 12 stundas mēģināju saprast šos dažus vārdus. Nesapratu. Jūs tagad atsaucaties uz to, ka Dievs radīja debesis un zemi, it kā būtu pašsaprotami, kas ar to pateikts. Bet kas ar to ir pateikts?

Polonskis: Tur pateikts, ka Dievs, neatrodoties pasaules iekšpusē, pašu pasauli rada. Protams, var uzskatīt, ka tā ir jau vēlāka interpretācija, ka vārdam “radīja” varbūt nemaz nebija tādas nozīmes un ka mēs tagad vienkārši... Tanahā kopumā ir tendence, ka Dievs rada debesis un zemi, ka Dievs ir visām tautām, ka viņš ir vienīgais visai cilvēcei, nevis mūsējais atsevišķi. Un ka viņš rūpējas par visām tautām, ka viņam visa cilvēce ir dēli, ne tikai mēs vien, ka mēs esam tikai tālāknodošanas posms cilvēcei: pavēstīt par tādu skatījumu uz pasauli.

RL: Jūs taču, lasot šo tekstu, esat ievērojis, ka tur daudzas reizes parādās dievi daudzskaitlī? Un, ja nenākam ar ļoti vēlīnu izpratni, tad tur runa ir tieši par dieviem.

Polonskis: Atkal jau teikšu: kā to interpretē. Piemēram, vārds Elohīm, kas ir “Dievs”, ir daudzskaitlī, taču saskaņojas ar darbības vārdu vienskaitlī. Saprotat? Tādēļ šeit ir ļoti grūti. Pēc tam mēs varam noslīkt diskusijās starp tradicionālo izpratni un to, ko tagad uzskata par zinātnisko izpratni. Mēs nezinām, kas rīt būs zinātniskā izpratne. Taču tā jau, tā sakot, var noslīkt.

RL: Es norādīšu uz vienu no izaicinošākajām Tanahā aprakstītā Dieva īpatnībām.

Polonskis: Jā?

RL: Uz to ļoti skarbi sāka norādīt gnostiķi ap mūsu ēras sākumu – ka jūdu Dievs ir pļāpīgs, viņš runā ļoti daudz vārdu. Citi dievi neko nesaka, dara savu darāmo. Bet šis runā.

Polonskis: Nu, brīnišķīgi. Kāds ir secinājums?

RL: Tas nav secinājums, tas ir jautājums. Kāpēc viņš tik daudz runā?

Polonskis: Nu kāpēc viņš runā? Tāpēc, ka dialogs ar cilvēku, tāpēc, ka kontakts ar vārdu starpniecību. Ja Dievam patīk cilvēks, viņš ar to sarunājas arī prieka pēc.

RL: Pieņemsim. Bet te es tomēr iebīdīšu vienu ēģiptiešu stāstu: dievs Ra viens pats stāvēja uz klints. Apkārt bija tikai ūdens, vairāk nekas. Un viņam bija skumji. Un viņš paņēma savu pimpi un iešļāca sēklu sev mutē. Pēc tam izspļāva. Un tā radās pasaule. Neko nerunājot. Protams, vēlāk to saistīja ar to, ka no mutes nāk jēgas, ka tā ir radošā sēkla un tā joprojām, visu izdomāja. Bet tas taču ir mēģinājums, tāpat kā 1. Mozus grāmatā, iztēloties to, ko iztēloties nav iespējams. Neviena tur nebija, neviens nesaprot, kā viss aizsākās. Tas ir izdomājums. Varbūt skaists, varbūt patiess. Mēs taču to nezinām. Bet jūs uz to atsaucaties, it kā tā būtu patiesība vai it kā tās būtu autoritātes.

Polonskis: Es uz to atsaucos kā uz to, ko uzskata par autoritatīvu manai tradīcijai. Vispār no tīrās analīzes skatpunkta nav iespējams pateikt, ka, redz, šī tradīcija ir patiesa, bet šī aplama. Visas tradīcijas var izskatīties vienādi. Tādēļ, ja vēlamies novērtēt tradīciju, noteikt, cik tā ir vērta, tad vienīgais veids, manuprāt, ir paskatīties, kas no šīs tradīcijas izaudzis. Ja no šīs tradīcijas izaugusi Rietumu civilizācija, nu, tātad tradīcija ir nopietna.

RL: Sakiet, lūdzu, kā jūs definējat tradīciju, pie kuras sevi pieskaitāt? Pie kādas tradīcijas jūs piederat?

Polonskis: Ortodoksālais jūdaisms.

RL: Ko tas nozīmē?

Polonskis: Tā ir tradīcija, kuru ebreju tauta pārmanto gadsimtu un gadu tūkstošu gaitā, bet kopš reformu jūdaisma parādīšanās 19. gadsimtā var pielikt klāt vārdu “ortodoksālais”. Ja mēs sarunātos pirms tam, es teiktu – vienkārši jūdaisms.

RL: Un vārds “ortodoksālais” ir nosperts no kristietības?

Polonskis: Jā. Tīri tāpēc, ka bija vajadzīgs termins klasiskā nošķiršanai no reformētā. Paņēma tādu terminu. Daži saka: vajadzēja nevis ortodoksiju, bet ortopraksiju. Pašā ivritā vārda “ortodoksāls” nav: mēs tos saucam par šomer micvot – “tie, kas ievēro baušļus”.

RL: Un kā jūs nonācāt līdz tam, ka izvēlējāties šo tradīciju kā to, kam sekot?

Polonskis: Par jūdaismu un ivritu, un Izraēlu es sāku interesēties apmēram 16 gadu vecumā. Esmu uzaudzis Maskavā. Mana ģimene bija pilnīgi ebrejiska no visām pusēm. Vectēvi un vecmammas runāja jidišā. Taču vecāki – saprast saprata, bet nerunāja. Arī es nemaz nerunāju. Viņi runāja tikai savā starpā. Kad man bija 14 gadu, es iestājos fizmatu skolā. Fizmatu skolā puse klases izrādījās ebreji... nu, vai aptuveni.

RL: Kā tad jūs cits citu atpazināt, pēc kādām pazīmēm?

Polonskis: Nu, tas tā kā ir acīmredzams. Pat nezinu, kā atbildēt, godīgi sakot. Jāteic, ka pusei šo ebreju bija krievu uzvārdi un žurnālā viņi bija ierakstīti kā krievi, tomēr visiem bija skaidrs. Tad nu lūk, visi ebreji, līdzskrējēji un daļa krievu, kas pievienojās ebrejiem: pusklase. Pirms tam es tāds biju viens. Un tas bija 1973. gads. Un tad bija Jomkipura karš. Tad nu mēs, protams, klausījāmies Amerikas balsi, ko tolaik slāpēja, bet klausīties jau varēja. Kurš nu ko bija saklausījis. Klasē cits citam atstāstījām jaunākās ziņas un uzreiz ļoti, tā sakot, sagrupējāmies.

RL: Proti, jūs, maskavietis, pa radio dzirdot ziņas par Izraēlas karu, sajutāt, ka tas ir par jums? Ka tas ir jūsu karš?

Polonskis: Manā ģimenē visi juta, ka tas attiecas uz mums. Man tētis bija komunists, kara laikā iestājies kompartijā. Viņš nebūt nebija fanātisks komunists, taču bija visnotaļ, kā mēs tagad teiktu pēdiņās, eirokomunists. Proti, tāds cilvēks, kurš tic cilvēces gaišajai nākotnei – ka represijas, protams, ir šausmīgi un staļinisms ir šausmīgi, tomēr kopumā komunisma ideāli ir ļoti pareizi: tie ir par cilvēku draudzību, savstarpējo palīdzību un tā joprojām.

RL: Vai viņš arī jums to mācīja?

Polonskis: Tas viņam bija dabiski. Taču viņš, zināms, bija izaudzis ebreju ģimenē. Jidišā viņš nerunāja. Vismaz es neko tādu ne reizi neesmu dzirdējis. Tomēr saprata viņš, protams, visu. Jaunībā viņš bija aizgājis no ģimenes, pēc tam aizgājis karot. Visa viņa ģimene bija aizgājusi bojā. Taču viņam bija pilnīgi pašsaprotami klausīties visas tās ienaidnieku radiostacijas, un vēl jo vairāk viņš klausījās, kad bija karš. Un, kad Solžeņicins publicēja savu “Gulaga arhipelāgu”, mēs tieši tāpat visa ģimene klausījāmies. Tāda grupas dinamika ļoti veicināja piederības sajūtu. Un mēs sākām iet uz sinagogām. Tajā laikā bija Simhattoras svētki – tie vienmēr ir pusotru nedēļu pēc Jomkipura. Mums gāja vaļā ļoti spēcīgs nacionālās apziņas uzbangojums.