Draudzības micēlijs

Rvīns Varde: Paskat, te ir falafels. Bērnu burgers arī ir, laikam no bērniem. Es neko nesaprotu šobrīd, tā ir tā problēma. Bet tas nekas.

Lolita Tomsone: Es tev pateikšu, ko te parasti ņem cilvēki, kas ēd normālas lietas. Pirmkārt, tās tapas – tās tādas normālas uzkodiņas, superīgas.

Rvīns: Paņemam uzreiz kaut ko tādu? Lai stāv vienkārši blakus.

Lolita: Davai.

Rvīns: Paga, tu baltvīnu droši vien dzer?

Lolita: Jā. Es pateikšu, ka atsakos pieņemt, ka vasara ir beigusies. Lai viņi nesaka, ka baltvīnu neviens vairs nedzer.

Rvīns: Ja klausa tam, ko citi saka, tad pat kaķi nevar mājās paņemt.

Lolita: Varbūt mums jāņem pudele, un miers.

Rvīns: Protams, es tā arī domāju. Sausais? Nekādus bēru kagorus mums nevajag.

Lolita: To, lūdzu, pieraksti!

Rvīns: No otras puses, bēres noteikti...

Lolita: ...ir Rīgas Laika tēma. Un man ir daudz bēru stāstu, jo esmu dziedājusi kādās simts bērēs savā dzīvē, luterāņu un pareizticīgo.

Rvīns: Pirmo reizi es biju bērēs, kad manas sākumskolas skolotājas vīrs nositās un mēs nez kāpēc gājām uz bērēm. Un viņam bija sasietas kājas, lai tās nešļūc acīmredzot. Tai reizē gan nez kādēļ neviens kagoru nepiedāvāja.

Lolita: Sasietas kājas es neesmu redzējusi. Slīkoņus un visādas citādas smagas lietas, vasarā šķūnītī turētus gan.

Rvīns: Kādā krāsā viņi ir?

Lolita: Tādi dzeltenīgi pelēki. Bet, zini, pierod. Pēc tam es ilgi nevarēju ieiet puķu veikalos, tāpēc ka man tā miroņa smaka kopā ar tām puķēm, kas apliktas apkārt... Man likās, ka tur arī mazliet pēc mirušajiem.

Rvīns: Man vispār liekas, ka puķu veikalus vajag aizliegt.

Lolita: Tu gribi, lai es noorganizēju piketu?

Rvīns: Nuja, priekš kam viņus vajag? Starp citu, man viena meitene stāstīja, ka viņa bijusi Holandē un piedalījusies puķu sākotnējā atsijā. Latviju tur pārstāv trīs džeki vai divi, kas pērk visas rozes pēc savas gaumes, un tad viss notiek. Šis ir tāds antifemīns stāsts, ka vīriešu gaume diktē puķu nokrāsas mūsu dievzemītē.

Lolita: Mūsu vietā izlemj divi džeki kaut kur Holandē.

Rvīns: Tieši tā. Tāpēc to visu vajag aizliegt vienkārši. To kiosku rindu gar Vērmanīti visu iztukšot!

Lolita: Un ieviest sabiedriskās tualetes.

Rvīns: Bez maksas.

Lolita: Un mazu mākslas galeriju.

Rvīns: Jā. “А потом решили совместить.”¹

Lolita: Jā. Tas noteikti būtu tūristu mērķis.

Rvīns: Dišāns ar pisuāru.

Lolita: Tur noteikti vajag arī Dakšas “100 podi Latvijas simtgadei”. Mēs taču redzējām vienu podu Brasas stacijā. Pods, kas pārstāv manu, Brasas cietuma, rajonu.

Rvīns: Tāds noteikti aptetovējies pods, kurš māk uztaisīt no maizes domino kauliņus.

Lolita: Un arī tintnīcas – kā Ļeņins.

Rvīns: Jā, un raksta ar pienu.

Lolita: Tā, mēs gribētu baltvīnu. Ko jūs ieteiktu?

Oficiants: Kāds garšo jums?

Rvīns: Sausais.

Oficiants: Izteikti sausais, gribas kādu ziemīgāku, skābāku.

Rvīns: Skābāku gluži ne.

Lolita: Nē, skābāku noteikti ne, kaut ko tādu dzirkstoši vienkāršu.

Oficiants: Ir Čīle, ir Francija, ir Itālija, ir Argentīna, Dienvidāfrika – izvēle ir.

Lolita: Itālija! Tur ir saule atšķirībā no mums.

Oficiants: Atnesīšu.

Lolita: Un tad mēs no tapām varētu paņemt, ko tu saki?

Rvīns: Man būtībā vienalga.

Lolita: Ar avokado. Un tīģergarneles ar rozmarīnu un ķiplokiem. Par ēdienu mēs vēl padomāsim.

Rvīns: Tu zini, ka garneles saglabā uzticību uz visu mūžu?

Lolita: Tā tu man stāsti, un man nav nekādas iespējas to pārbaudīt. Es tās nevarētu atšķirt vienu no otras.

Rvīns: Kad to pateica Lotmanam, viņš teica, ka tagad ēst sviestmaizi ar garnelēm būs tāpat kā ēst sviestmaizi ar Romeo un Džuljetu.

Lolita: Tur viena garnele kutina ar ūsām otrai vēderu?

Rvīns: Jā.

Lolita: Cik jauki. Tu gribi salātus, kaut kādu silto?

Rvīns: Un tu?

Oficiants: Jūs no sākuma degustēsiet?

Rvīns: Es domāju, ka ne.

Lolita: Mēs jums uzticamies. Akli.

Rvīns: Pat vairāk nekā sev.

Lolita: Varbūt kļūs vieglāk pēc šīs vēlēšanu nakts.

Rvīns: “Если вам стало плохо на улице, попытайтесь вспомнить, а было ли вам хорошо.”² Ko tu tur pēti?

Lolita: Es domāju ņemt, nezinu, salātus.

Rvīns: Zini, kāpēc ledus salātus tā sauc?

Lolita: Nē.

Rvīns: Tāpēc, ka agrāk tos veda ar pajūgiem, uz kuriem bija sakrautas ledus kaudzes, pa virsu salāti. Vienkārši atcerējos.

Lolita: Zandarta fileja. Šis tev varētu derēt, ja tev garšo zivis.

Rvīns: Droši vien.

Lolita: Tu varētu ieēst asaku, un tad būtu tevi jāatdzīvina. Rīgas Laiks atkal pietuvosies nāves tēmai.

Rvīns: Es domāju, ka tu noteikti mani neatdzīvinātu, es aizrītos ar savām asinīm. Tepat atkristu kaktā.

Lolita: Lai es kādu neatdzīvinātu...! Neticu.

Rvīns: Tas vairāk par mani nekā par tevi.

Lolita: Austeres arī saglabā uzticību līdz mūža galam?

Rvīns: Nezinu, diez vai.

Lolita: Es domāju, kādam jāņem zandarta fileja ar violeto kartupeļu salātiem. Ja tu gribi gaļu, tad te ir visādas pīles krūtiņas ar zirgkāpostu un sparģeļu biezeni.

Rvīns: Kā uz mani skatīsies, ja es ēdīšu pīli? Pīle man patīk kā estētisks fenomens.

Lolita: Tad neēd nekādu pīli. Bet zivi es varētu nomakšķerēt.

Rvīns: Jā, tāpēc ka garneles jau ir nobeigtas tevis dēļ.

Lolita: Es varētu salātus paņemt. Būtu jokaini, ja mēs ēstu vienu un to pašu.

Rvīns: Tas ir tā Šrēdingera jokaini – gan ir, gan nav. Jo ilgāk es dzīvoju, jo mazāk saprotu, kas ir dīvains. Man viss liekas dīvains.

Lolita: Kad mēs bijām Lionā, mūs aizveda uz tradicionālo ēstuvi, un tur viss ir tikai gaļa un gaļa, sieri un gaļa. Un saldais, kas ir tāds pasāļš siers, kas tulkojās kā zīda audēja vai zīda vērpēja smadzenes. Un visi sēž, un neviens neko nesaprot. Un tad tu saproti, kā tas ir, kad tu esi atbraucis no it kā laukiem.

Rvīns: Nu, pietiek aizbraukt uz Ungāriju, lai saprastu, ka esi idiots. Izlasīt nespēj neko, piecu veidu slīpie umlauti vienkārši nobeidz.

Lolita: Man likās, ka tas ir brīnišķīgi, ka neko nesaprati.

Rvīns: Pēc pastaigas pa kapiem un vārdu neatpazīšanas tu noteiktā mērā saproti, cik tas viss ir nebūtiski. Ungārijā es ieslēdzu televizoru, un tur dziedāja grupa Tranzīts, bet viņējā. Ieva Akuratere, bet viņējā. Pilnīgi tie paši tipāži, tās pašas sejas, tikai dzied citā, nesaprotamā mēlē. Ir viņu Haralds Sīmanis, gandrīz čukču rīkles dziedājumus dziedāja. Tas ir par to, ka cilvēki vispār ir līdzīgi.

Lolita: Nu, tad jāņem salāti.

Rvīns: Un man zandartu gribi iesmērēt?

Lolita: Man liekas, ka tas varētu būt labi, bet es nezinu, ko tu saki par to.

Rvīns: Kāpēc gan ne. Ja aizrīsies, tad aizrīsies. Tad tā lemts.

Lolita: Vēl jauks grillētu dārzeņu kārtojums.

Rvīns: Saki, tu tur ēdi varžu kājas, ko?

Lolita: Neēdu, bet viņas tur bija pie blakus galda.

Rvīns: Viņas ir arī šeit, bet tās es neļaušu ēst.

Lolita: Jau vakar bija jāizlemj, par ko balsot. Tā jau bija vesela izvēle.

Rvīns: Svītro ārā, kas nepatīk. Zandarts nepārvarēs 5%.

Lolita: (Smejas.) Noteikti, viņš zaudēs mīdijām un garnelēm.

Rvīns: Garnelēm it sevišķi.

Lolita: Ja jau Rīgas Laiks, tad sākam ar grāmatām. Mēs nevaram runāt tikai par garnelēm.

Rvīns: Jā, es zinu, kas man jāpastāsta. Šis būs stāsts par bibliofiliju burtiskā nozīmē. Viena, kas atstāja uz mani vislielāko iespaidu tajā brīdī, noveda mani līdz tādam dvēseles stāvoklim, ka es... Es viņu biju paņēmis no bibliotēkas, un es negribu lietot vārdu “ejakulēju”, jo tas ir šķebinoši anatomiski, pie galda turklāt, un tāpēc es to neteikšu, jo es esmu gaisīgs kā zieds un nesaskaros ar cilvēku pasauli gandrīz nemaz, bet es pēc tam viņu aizvēru un aiznesu atpakaļ uz bibliotēku.

Lolita: Ar salipušām lapām?

Rvīns: Viņa nebija salipusi, viņa bija kā pēc lietus, drusku gofrēta, bet tas arī viss. Tā bija Agatas Kristi grāmata, kuru viņa bija sarakstījusi ar citu pseidonīmu, ko es, protams, neatceros, kā visu būtisko. Grāmata saucās “Milža barība”, to gan es atceros.

Lolita: Man šķiet, ka Agatu Kristi esmu lasījusi tikai slimošanas laikā. Arī bērnībā.

Rvīns: Tev ir kāda grāmata, kas tev saistās ja ne ar analoģisku, tad līdzīgu stāstu?

Lolita: Man bija slēpta grāmata, ko mamma atrada manā atvilktnē. Es biju kādā ceturtajā klasē, tā bija “Atklāti par laulības dzīvi”. Un mamma teica: “Vai nav par agru?” Bet viss, ko šī grāmata ar saviem padomiem un ārprāta atklātību panāca, bija tas, ka mēs ar draudzeni Kristīni staigājām pa ielu un teicām: “Iedomājies, viņi arī to ir darījuši. Mūsu skolotāja arī, jo viņai taču ir bērns.”

Rvīns: Es šādā stāvoklī dzīvoju joprojām.

Lolita: Tas bija tas, par ko bija bišķiņ neērti. Es augu padomju laikos, un visas tās grāmatas, ko lasīja vasarnīcās, – Džeks Londons... Tie kopotie raksti, tur bija miesas krāsas Balzaks, koši zils Džeks Londons, visu mauca cauri. Tu kā pusaudzis neko nesaproti, kurš tur dzīvo uz procentēm un kurš ne. Pilnīgi nepazīstama pasaule, varbūt tāpēc tik vilinoša.

Rvīns: Runājot par cilvēkiem, kas dzīvo uz procentiem un tamlīdzīgi, es lasīju komentārus par vienas mūsu dejotājas un horeogrāfes aicinājumu iedot viņai dzīvokli par nopelniem valsts labā. Komentāri, protams, bija tādi, ka varēja vienkārši aizbraukt prom.

Lolita: Es vienreiz tā izdarīju, nepalīdz.

Rvīns: Tev sanāca recidīvs.

Lolita: Jā, man sanāca atgriezties.

Rvīns: Un komentārs bija tāds, ka viņa taču pati nedomāja par nākotni, re, viņai nav bērnu, vajadzēja domāt laicīgi – tādā pamācošā tonī. Es aizdomājos par to, ka šis cilvēks nevis visu mūžu vēro savu un svešu apjukumu, bet tā izkārtojis savu dzīvi, ka beigās viņš sēž uz lievenīša un klaudzina ar ledeni pa laicīgi ieliktiem zobiem. Un māca visus dzīvot, jo viņš zina, kā vajadzēja darīt. Es nekad nebiju aizdomājies, ka tādi cilvēki ir, jo es nemāku dzīvot, bet ir tādi, kas māk.

Lolita: Tu neko par viņu nezini.

Rvīns: Protams, es arī tagad muldu. Droši vien, ka viņš vienkārši ir idiots, kuram tajā brīdī nebija ko darīt, bet vienalga, šī tendence – zināt, kā citiem vajag, un būt pārliecinātam, ka no šī soļa izriet tas solis, – tas mani pārsteidz, jo man tādas pārliecības absolūti nav. Es uz to skatos kā uz tādu... nezinu, kā uz eksperimentu. Savādu eksperimentu.

Lolita: Man šķiet, ka tā grāmata, kas man absolūti... Jāsaka, es nogāju no ceļa, izlasot šo grāmatu, tā bija Selindžera “Frenija un Zūijs”. To lasa agrā vecumā, bet pēc tam, man šķiet, tu vairs nevari būt normāls, funkcionējošs pilsonis.

Rvīns: Tam varētu piekrist.

Lolita: Starp citu, par nosodīšanu, tur tieši tā ir viena no tēmām. Ka tu visur redzi, ka kaut kas ir falšs, neīsts. Un tad viņa lasa tā krievu svētceļnieka...

Rvīns: Mikluho-Maklaja?

Lolita: (Smejas.) Nē, krievu svētceļnieka stāstu par to, kā viņš meklēja cilvēkus, kuri lasa Jēzus lūgšanu. Un tur bija tāda fantastiska frāze, kad tas svētceļnieks ieiet mājā, viņš prasa žēlastības dāvanas, un viņu pabaro, viņš paēd un saka: “Un kas ir šīs sievietes?” Pie galda. Un Freniju satriec tas jautājums, ka viņu interesē, kas ir šīs sievietes pie galda. Un tas mani toreiz nenormāli aizkustināja, kaut kāda vērība pret to, kas apkārt notiek. Pēc tam, protams, nāca zināma vilšanās, ka tā nemaz nav ne ar garīgiem cilvēkiem, ne ar reliģioziem cilvēkiem. Teiksim, kad es dzīvoju Kārsavā sensenos laikos, tad brauca pēc garīga padoma cilvēki. Un viņi varēja spriest par teoloģiju, par dievišķo gaismu, par Dieva mīlestību, par Florenska draudzību, ko tik viņi tur nerunāja. Es tikmēr viņiem taisīju ēst, nesu ūdeni no akas, tas bija reāli tālu, mazgāju grīdas, jo nākamajā rītā bija dievkalpojums, un tas bija tā kā pats par sevi saprotams. Viņi tur sēdēja un runāja par lietām, par grāmatām, kuras es arī biju lasījusi, un man tolaik likās, ka arī man par to ir kaut kas sakāms, bet tas nebija iespējams. Un vienīgais cilvēks, kas to pamanīja, bija kāds luterāņu mācītājs. Tas par lietām, kuras tu pamani. Nesaki man: “Tev jau kā feministei tas ir svarīgi.” Es varēju stiept to ūdeni, taisīt ēst, bet bija sajūta, ka varbūt arī man reizēm gribētos parunāt par dievišķo gaismu un Jēzus lūgšanu.

Rvīns: Tas man atgādināja stāstu no Staņislavska grāmatas par to, ka viņš satika savu elku, kurš bija liela mēroga aktieris. Viņš uzvārdu tur neminēja, bet mēs varam droši vien nojaust, ka tas ir Kačalovs vai Ščepkins.

Lolita: Viens no lielajiem.

Rvīns: Jā. Aizgājuši ar viņu iedzert, viņš drausmīgi piedzērās, sāka visu demolēt, atteicās maksāt rēķinu, apvēmās. Un beigās rezumēja, ka veltīgi bija sadomājies, ka viņš ir arī labs cilvēks.

Lolita: Man arī kādreiz likās, ka garīdznieki ir gaišāki tēli par mums. Tas pārgāja pēc tam, kad mums bija jādzied bērēs un jāmēģina salāpīt batjušku, kurš neturējās uz kājām. Es pati nevarēju nelaiķi izvadīt, man vajadzēja viņu kaut kā salāpīt un iespraust rokā lūgšanu grāmatu. Man tajā laikā bija 18–19 gadi, iedomājies, kāda ir tā pieredze? Pie manis nāca arī bērni no skolas ciemos. Tie ir deviņdesmitie Latgalē, tas ir brutāli, tas tiešām ir brutāli. Kurš cietumā, kurš nodzēries. Bērni nāca pie manis un prasīja: “А котик у вас тоже божественный?”³ Pēc tam, kad man divreiz pāri sejai žurka pārskrēja, es ieviesu kaķi, jo bija drusku neomulīgi.

Rvīns: Manī mājo līdzīgs stereotips par mūziķiem. Aizej uz operu, paklausies, kā viņi spēlē, domā: “Ak Dievs, viņi taču ir perfekti cilvēki. Viņi atnāk mājās, un zeķes viņiem smaržo pēc zemenēm. Un viņi nekad nestrīdas, nepārtrauc sievu, palīdz sagriezt dārzeņus salātiem, nekurn un vienkārši ir kā arfas skaņas.” Jo kā var cilvēks, kurš ir dzirdējis un spēlējis Mocartu, ņemt un otram iesist?

Lolita: Zini, nacistiem arī patika klausīties operu, un ne tikai Vāgneru.

Rvīns: Tas gan.

Lolita: Un, starp citu, pateicoties tam, daudzi ebreju mūziķi izdzīvoja, viņus atstāja dzīvus, lai kāds būtu, kas spēlē.

Rvīns: Pagāja 30 minūtes, un mēs jau esam pie ebrejiem. Varbūt atgriežamies pie dievišķā kaķīša?

Lolita: Ļauj man runāt par holokaustu, citādi es piecelšos un aiziešu. (Smejas.) Ir kaut kas dīvains tajā, ka tieši mūzika vieno to varmāku ar upuri, viņi abi auguši vidē, kur mūzikai ir bijusi absolūta vērtība. Viņi abi zina tās mūzikas skaistumu. Bet man draugam vecvectētiņš ir bijis tas, kam bija jāizvēlas, kuri ir tie mūziķi.

Rvīns: Casting director.

Lolita: Jā. Un visi tie, kas neiziet to atlasi, ir lemti nāvei. Un viņš, protams, ir nolādēts un uzskatīts par drausmīgu cilvēku. Bet iedomājies, ka tu esi nonācis tādā izvēlē.

Rvīns: Ja šis būtu raidījums “Kas? Kur? Kad?”, tad es teiktu: “Muzikālā pauze!” Un uzliktu kādu smeldzīgu jidiša dziesmu.

Lolita: Jā, kur visi raud mutautā.

Rvīns: Sērīgā vijole čīgā.

Lolita: Un viņiem sirdis ir kā tādas pīrāgu pamatnes, sabirst pirkstos, un viss, netiek līdz mutei. Jā, tas būtu skumīgi. Bet nu... Man kamīnā dzīvo sātans, piemēram.

Rvīns: Kāds sātans?

Lolita: Es nezinu, kāds, bet viņš skrapst un vaimanā. Un mēģina pacelt trīs vākus, kas tur aizsedz kamīnu. Pilnīgi liekas, ka jāņem ar svēto ūdeni jāaplej.

Rvīns: Dievišķo kaķīti vajag.

Lolita: Es nevaru, man ir ūbeles, es nevaru turēt vēl kaķi.

Rvīns: Tik daudz saprāta tevī mājo.

Lolita: Jā.

Rvīns: Es domāju, ka tu zodz tikai kaktusus.

Lolita: Kaķus es nezogu.

Rvīns: Es saku, kaktusus.

Lolita: Kaktusus es zogu. Nu labi, es viņus nevis zogu, bet izglābju.

Rvīns: Jā, Robins Huds.

Lolita: Es esmu Robins Huds. Tiešām. Rabīns Huds, kurš bagātniekiem nolaupīto naudu deva nabagiem uz maziem procentiem. Bet es to kaktusu izglābu, jo viņš bija Tartu botāniskajā dārzā – tāds milzīgs kaktuss, kuram daudzi kaktusu zīdaiņi salipuši apkārt. Un viņi krīt gar zemi un kalst turpat. Es vienu iznesu ārā kā tāda krimināliste. Un viņš tagad aug.

Rvīns: Viņš tevi aizsargās no tā sātana, kas lien ārā. Varbūt tas ir Santaklauss?

Lolita: Par agru, drusciņ par agru.

Rvīns: Tāpat kā tev tā grāmata par laulības dzīvi.

Lolita: Tas bija daudz par agru. Bet zināmu skaidrību procesos tā, protams, radīja.

Rvīns: Tu izmanto šīs zināšanas joprojām?

Lolita: Es vispār visu aizmirstu. Arī padomus esmu aizmirsusi, tāpēc jādzīvo, kā ir. Kā Cvī teica šodien par tiem krievu liberastiem, kurus viņš nevarot ciest, jo tie esot kā einuhi, kas māca visus pisties, uz ko es gribēju teikt, ka tas jau vēl nenozīmē, ka viņiem ir slikti padomi.

Rvīns: Okulists ar brillēm ir labāks.

Lolita: (Smejas.) Parasti saka “kurpnieks bez kurpēm”. Tu zini to anekdoti par Izju kurpnieku? Atnāk mesija, un kaimiņi viņam saka: “Izja, nāc, mesija atnācis!” Viņš saka: “Paga, es tikai to zandali pabeigšu.” Tad nāk cieminieki, viņš nenāk atkal, tad nāk Jēzus pats. Šī laikam tāda kristīga anekdote, ja Jēzus pats nāk. Nu lūk, nāk viņš pats: “Es atnācu, ko tu te čammājies?” Un viņš saka: “Кто бы говорил!”⁴ (Abi smejas.)

Rvīns: Es arī varu izstāstīt anekdoti. Ebrejs atnāca pie skrodera pasūtīt bikses. Un nāk, un vēl jāmēra, un vēl. Paiet trīs nedēļas, un bikses joprojām nav gatavas. Beigās tomēr ir, smukas, un viņš saka: “Klausies, Dievs radīja Visumu trīs vai septiņu dienu laikā, bet tu te ar biksēm čammājies.” Un viņš atbild: “Bet tu paskaties uz šo pasauli un uz šīm biksēm.”

Lolita: Bet pareizi! Jūdaismā ir tāds termins tikkun olam, kas nozīmē pasaules lāpīšanu vai uzlabošanu, tieši ar tādu domu, ka pasaule ir sašķelta un sabrukusi. Bet tajā sabrukušajā pasaulē tev jāatrod tās skaistuma lauskas.

Rvīns: Tev izdodas atrast?

Lolita: Tu atrodi kapavietu, kas saucas “Modests Rudens”, tas ir brīnišķīgi.

Rvīns: Paskat, muša!

Lolita: Vēl dzīva!

Rvīns: Es vakar lasīju par mušām, kā nosist mušu. Tas ir drausmīgi grūti, jo viņai ir ātra reakcija, bet var viņai uzpūst, tad viņa sakoncentrējas, un tajā brīdī viņu var paspēt nosist.

Lolita: Kāpēc te ir tik drausmīgi daudz cilvēku, kinofestivāls laikam.

Rvīns: Jā, laikam kaut kas tāds ir.

Lolita: Tieši domāju, ka Tinto būs kluss un tukšs. Bet vismaz nenāk klāt tas cilvēks ar plastmasas roku, kurš met salto. Kurš esot dīdžejs.

Rvīns: Tu aizmirsi pateikt, ka viņš met salto un tad iedzer odekolonu. Tas ir viņa trumpis.

Lolita: Kur var dabūt odekolonu dzeršanai?

Rvīns: Man pie mājas ir bogoģeļņa, kur viņi nāk. Tur regulāri stāv pudelītes. Odekolons ar nosaukumu Classic.

Lolita: Ogurečnij.

Rvīns: Jā, žēl, ka te nevar ielikt to video, jo tas būtu jāredz visiem.

Lolita: Tas būtu kaut kas fantastisks! Tu esi braucis plackartā?

Rvīns: Jā.

Lolita: Uz kurieni tu brauci?

Rvīns: Uz Baltkrieviju. Tad, kad tur varēja nopirkt stacijā ceptas olas, bet aukstas, kas bija saliktas kā Pizas tornis. Vai nav jauki? Tarakāni čības izmērā skraidīja pa to vilcienu.

Lolita: Kad es braucu uz Maskavu vai uz Pēterburgu plackartā, turp es braucu diezgan tukšā. Un tad visi tie čelnoki, kas ved visus tos palagus, kaut kādus urbjus, tad viņi iznāk un katram, kam nav urbis un palags, iedod vienu.

Rvīns: Tāpat ar alkoholu.

Lolita: Bet iedomājies, man pēkšņi ir viens palags un viens urbis, nav tajā nekādas loģikas. Bet pēc likuma vārda tas tika izpildīts. Un es nezināju, ka varu pateikt “nē”, man bija žēl viņiem atņemt palagus.

Rvīns: Tas daudz ko par tevi pasaka.

Lolita: Ka man bija žēl?

Rvīns: Jā.

Lolita: Un atpakaļceļā man bija grāmatas un parasti arī ikru bundžas, ko man sadeva.

Rvīns: O, Florenskis un ikri!

Lolita: Jā!

Rvīns: Tāpēc, ka икра – пища богов⁶?

Lolita: Tāpēc, ka tur bija lēti, te bija dārgi. Viņi visu stāstīja, jo plackartā nav durvju, kuras tu vari aizvērt. Cilvēkiem, kas tevi ierauga, viņiem šķiet, ka ir jāizstāsta pilnīgi viss.

Rvīns: Man nesen tieši bija situācija kafejnīcā, kad viens sajutās kā vilcienā un sāka stāstīt. Kādu stundu viņš runāja. Viņam ir sieva, bērni, dzīvokļi centrā, un nevajadzēja viņam vakar iet uz kaut kādu klubu, kur viņš bija saticis kaut kādu bijušo kolēģi – smuku, uzkrāsojušos. Un beidzās viss ar to, ka viņš viņu parāva aiz stringiem, tas ir citāts. Un šorīt viņš to visu nožēlo.

Es padomāju par to, ka viņam ir divi dzīvokļi centrā un viņš vēl sūdzas par dzīvi. Ja man būtu kaut viens, es nevienu aiz stringiem nerautu.