Dzīves garša

Arnis Rītups: Tā kā šo sarunu ierosināja Zigs, sakot, ka viņam ir pāris jautājumu, ko uzdot...

Siegfried: Nē, es tikai gribēju atvest uz Rīgas Laiku trīs aktierus, jo man teica, ka aktierus jūs nez kāpēc neintervējot.

Rītups: Rīgas Laiks nekad nav izvirzījis tādu uzdevumu – intervēt aktierus. Varbūt tā ir kļūda?

Elita Kļaviņa: Nu jā, jums jau liekas, ka aktieri neko jēdzīgu nespēj pateikt. (Smejas.)

Rītups: Jūs domājat, ka var?

Siegfried: Arni, saki tu! Jo šajā gadījumā tu arī biji aktieris.

Rītups: Nē, es tikai izpalīdzēju draugam.

Kļaviņa: Re, viņš atsakās atzīt, ka ir aktieris!

Rītups: Jā, atsakos, jo es tāds neesmu. Mana piedalīšanās šajā filmā bija tikai draudzīgs žests, nekas vairāk.

Siegfried: Tu esi lielisks aktieris, tikai ikdienas dzīvē.

Rītups: Un ar to pietiek. Man nav vajadzīga skatuve vai ekrāns.

Kaspars Znotiņš: Aktiermākslas pamats, kā zināms, ir atdarināšana, tāpēc saki – vai tu šajā filmā kaut ko atdarini vai arī...?

Rītups: Domāju, ka jā. Es atdarinu kādu, kas neesmu es, – kādu, kurš pavada laiku, vērojot dzīvi un sarunājoties ar cilvēkiem.

Iveta Pole: Bet visādi citādi viņš ļoti izskatās pēc Arņa Rītupa.

Siegfried: Turklāt filmā tu izjautā cilvēkus, tā ka tavs varonis ir ļoti līdzīgs tam, kāds tu pats esi.

Rītups: Tu gribēji teikt – viņa dzīvesveids ir līdzīgs manējam?

Siegfried: Vienīgā atšķirība ir tāda, ka viņam ir dēls.

Rītups: Ziniet, ko režisors man teica, kad viņš bija iedzēris? Viņš teica, ka beidzot sapratis, par ko ir viņa filma, – ka tā ir par sabiedrību, kurā trūkst tēva.

Kļaviņa: Man viņš teica to pašu arī tad, kad nebija iedzēris.

Rītups: Bet vai jums arī ir sajūta, ka tēva trūkums ir būtiska filmas līnija?

Kļaviņa: Mana varone katrā ziņā arī bija vientuļa, bez vīrieša. To es sapratu jau no paša sākuma. Tā ir vientuļa sieviete, kas cīnās par savu eksistenci un par to, lai izdzīvotu šajā pasaulē kā māksliniece.

Siegfried: Taisnība, vienīgie tēvi, kas filmā parādās, ir Arnis un Kurpe, Paulīnas tēvs.

Rītups: Kurpe jau nu, protams, ir ļoti spilgts tēva iemiesojums.

(Visi smejas.)

Pole: Viņš ir tēva simbols.

Kļaviņa: Zināt, kas ir interesanti? Neviens no mums negrib atzīt, ka filmā ir kāda daļa no mums pašiem. Tu, piemēram, atteicies atzīt, ka spēlēji pats sevi, bet, skatoties filmu, mēs tavā varonī pilnīgi noteikti redzam Arni Rītupu. Un, kad es skatos uz sevi, man ir tāda pati sajūta. Protams, es spēlēju pavisam citu personāžu – tā varētu būt kāda Kasavetīsa filmu varone vai Blanša Dibuā no “Ilgu tramvaja”... Veidojot savu lomu, es centos aizņemties kaut ko no viņām visām, bet, skatoties filmu, es sāku domāt, ka varbūt beigu beigās tā esmu es pati. (Smejas.) Bet šajā filmā svarīgi bija tas, ka tā tapa bez scenārija. Kad filmē pēc stingra scenārija, aktieris ir daudz stīvāks, viņam ir grūti atraisīties un būt dabiskam. Savukārt, kad filmē bez scenārija...

Siegfried: Runa nav par scenāriju, runa ir par... Ja tu kādu mīli, tu nesaki: dari to vai dari šito, tu vienkārši... Man nepatīk, ka citi saka, kas man jādara, un arī es to nesaku citiem. Man šķiet, viss skaistums ir tajā, ka mēs respektējam otra brīvību – ikviena cilvēka, vai tas būtu aktieris vai vienalga kas.

Znotiņš: Manā gadījumā šī brīvība nozīmēja, ka es varēju būt pats sev režisors. Es neesmu režisors, bet situācijā, kad es tāds varu būt, es spēlēju uz pilnu klapi.

Rītups: Tu nekad arī neesi sapņojis par tādu iespēju – būt režisors?

Znotiņš: Nē, esmu aktieris, un aktiera dabā ir drīzāk domāt par to, kā izskatīties pēc taksometra vadītāja vai kovboja, vai vienalga kā. Tur vienmēr ir šis atdarināšanas elements.

Kļaviņa: Bet redzi, šajā gadījumā atdarināšana notika ar tādu vieglumu, ka mums visiem bija ļoti jautri, un tādā ziņā darbs šajā filmā atšķīrās no parastā aktiera darba, kas īstenībā ir baigā cīņa. Jo parasti tu visu laiku cīnies un cīnies, un beigās varbūt ieraugi kādu labu ainu uz ekrāna, bet tavā prātā tas vienmēr paliek saistīts ar šo cīņu. Darbs šajā filmā, vismaz varu to teikt par sevi, bija drīzāk izprieca nekā cīņa.

Pole: Man šķiet, ka filmas īpašā kvalitāte ir tā, ka tā tapusi improvizācijas ceļā. Improvizējot tu neattiecies pret savu lomu tik nopietni kā tad, ja tev ir gatavs scenārijs, galvā iekalts teksts un tu skaidri zini, kas tev jādara. Šeit viss notiek ļoti ātri un viegli. Varbūt šīs pieejas dēļ tai trūkst kādu citu īpašību, bet tai noteikti piemīt šī – katra aina ir neatkārtojama, un tas piešķir filmai...

Kļaviņa: …spontanitāti.

Siegfried: Jā, tā ir mana parastā darba metode. Pavaicā aktieriem, kas uzņemšanas laukumā ir visgarlaicīgākā lieta – tā ir gaidīšana. Tu gaidi, kad tevi nogrimēs, gaidi, kad uzliks gaismas, visu laiku kaut ko gaidi... Un arī man kā režisoram ir garlaicīgi. Tāpēc es saku, ka darīšu visu pats, lai man nav jāgaida uz citiem. Līdz ar to filmā nav ne mākslīgā apgaismojuma, ne grima – nav nekā. Atnāk aktieri ar saviem tērpiem un spēlē.

Pole: Tas ir līdzīgs piegājiens kā savulaik Dogmai – izmantot tikai to, kas uzņemšanas brīdī ir pie rokas, nekādu mākslīgu piedevu.

Rītups: Lai gan viņi, protams, bieži vien mānījās.

Siegfried: Jā, bet problēma ir tā, ka viss notiek ļoti ātri. Mēs varam uzņemt ainu 20 minūtēs, bet beigās man ir 50 stundas safilmēta materiāla, un es pavadu divus gadus, lai to visu samontētu. Īstais darbs faktiski notiek montāžā. Pēc deviņu mēnešu darba es esmu atlasījis sešas stundas materiāla un domāju: velns parāvis, ko lai es ar to visu daru? Tas ir smags darbs, bet man vienalga labāk patīk, ka jums uzņemšanas laikā ir viegli un gaiši, nekā likt jums strādāt sešus mēnešus, tad trīs mēneši montāžā, un filma gatava – jo katra aina bijusi rūpīgi izplānota.

Rītups: Skatoties filmu, man radās iespaids, ka nevienā latviešu filmā es neesmu dzirdējis, ka aktieri runā tā, kā viņi to dara šajā filmā. Tajā ir kaut kas unikāls un pirmatnīgs. Ar ko jūs to izskaidrojat?

Kļaviņa: Ziga kā režisora spēks ir tajā, kā viņš prot uzturēt spontanitāti un enerģiju visā filmēšanas laikā. Es nezinu, ar kuru orgānu viņš to sajūt, bet viņš tiešām zina, vai ainā ir enerģija vai nav. Un šī enerģija atspoguļojas arī aktieru runā. Spēlējot improvizācijas tehnikā, nav iespējams samelot, jo viss notiek pa īstam filmēšanas brīdī. Vārdi nav svarīgāki par enerģiju, kas ir aiz tiem. To ir grūti izskaidrot... Bet to var panākt tikai improvizējot, un “Pirmais dublis” šādā nozīmē ir tiešām ļoti atbilstošs nosaukums. Zigs deva mums noteiktus uzdevumus: piemēram, es esmu mājās, gatavoju savu lomu, atkārtoju tekstus, un tad ierodas mana vecākā meita, kuru spēlē Elīna Vaska. Es viņu nekad dzīvē pat nebiju satikusi. Elīna ienāk un saka: “Tu atkal dzer?” Es pat nezināju, ka spēlēju sievieti, kura dzer! Es teicu: “Nē, es nedzeru,” – bet galvā tajā pašā laikā izspēlēju dažādus scenārijus. Vārdu sakot, viņa pameta man kaut kādu pavedienu tēla izstrādei. Un tā bija visu filmēšanas laiku! Vienu dienu filmējām teātrī, un tur tajā brīdī atradās Ivars, kurš arī gribēja būt filmā. Un Zigs teica: “Labi, tu būsi Elīnas mīļākais.” (Smejas.) Tā viņš tika pie lomas.

Siegfried: Tāpat es arī domāju: “Ko darīt ar Arni? Labi, viņš būs Gustava tēvs.” Tā bija pilnīgi spontāna ideja. Ar Ivetu savukārt bija tā: divas trīs dienas pirms filmēšanas viņa teica, ka arī gribot piedalīties, un jautāja, kāda būšot viņas loma. Man nebija ne jausmas, kāda būs viņas loma, tāpēc atbildēju, ka es to pateikšu pēdējā minūtē. Vēl stundu pirms filmēšanas sākuma es nezināju, kāda būs viņas loma. Tad es ieraudzīju uz ielas gidi, kas vadāja tūristus, un teicu: “Labi, tu būsi gide.” Un tad viņa sāka spēlēt, un viss izdevās lieliski.

Rītups: Bet šāda pieeja var novest pie liela haosa – tiek safilmēts daudz lieka materiāla, kas montāžā netiks izmantots. Daudz laika tiek izšķiests pa tukšo.

Siegfried: Es labāk izšķiežu laiku pa tukšo nekā stundām gaidu, rakstu, lūdzu naudu... Labāk uzreiz ķerties vērsim pie ragiem. Tas ir tāpat kā ar improvizāciju – nekas slikts sanākt tur nevar. Toties var notikt kas absolūti maģisks. Es jau teicu, ka grūtākais bija to visu pēc tam samontēt. Sākumā domāju: velns parāvis, kā lai to visu saliek kaut kādā jēgā? Bet ar laiku jēga pati izpeld. Ja es būtu teicis: “Es uzrakstīšu scenāriju par Rīgu, par tēvu, kura nav...” Varat iedomāties? Tur varētu iznākt tikai ļoti garlaicīga, smaga filma, pilna ar visādiem simboliem...