Es vienkārši konstatēju pārmaiņas, un viss plūst

Gandrīz visi Latvijā šobrīd strādājošie mākslinieki un mākslas zinātnieki, sākot ar Imanta Lancmaņa paaudzi, ir bijuši Eduarda Kļaviņa (1937) studenti. Kā gan lai būtu citādi, ja viņš auditorijas priekšā Latvijas Mākslas akadēmijā pirmo reizi nostājās 1962. gadā un turpina pasniedzēja darbu joprojām? Pie šīs saimes piederēs daudzi no lasītājiem, kas nākamajās lappusēs sekos intelektuālai galda tenisa spēlei no Kanta līdz Gētem, pilnai ar īsiem, spraigiem trāpījumiem Latvijas un Rietumu mākslai. Daļa publikas jau iepriekš zinās, ka Rīgas Laiks te spēlē ar “Latvijas mākslas vēstures” daudzsējumu flotiles komandieri, kas to aizsāka veidot un vadīt, kļuvis par LMA Mākslas vēstures institūta direktoru (2012–2022). Trīs kuģi ir gatavi, vēl vienu šogad nolaidīsim ūdenī, diviem top vajadzīgās detaļas – pamatīgi, bet arī lēni un nepareizi, lai neviens nekļūtu lepns. Taču mūsu admirālis vajadzības gadījumā neuzkrītoši ies talkā jebkuram sardzes matrozim, un ar viņu mēs ļoti lepojamies arī par to.

Mača gaidītāju drūzmā mūsu kursa meiteņu pulciņš atcerēsies profesoru Kļaviņu 1993. gada pavasarī komentējam angļu 19. gadsimta arhitektūru ar vārdiem par tās radītāju “ekscentriskajiem izlēcieniem uz sava vispārējā konservatīvisma fona” kā nacionālu īpatnību, un, tobrīd zīmīgi saskatījušās, klausītājas starpbrīdī pārrunājam, vai viņš “zina, ka ir anglis”. Smieklos un čalās publika kļūs arvien trokšņaināka, daudzi citi apgalvos, ka tas ir viņu, nevis mūsu novērojums, līdz sarunas aizklīdīs pie mākslinieka Ernesta un angļu filologa Andreja Kļaviņu – profesora un Elitas Grosmanes dēlu – pērn radītās slavenās detektīvspēles par 18. gadsimta Angliju. Tomēr svarīgs droši vien bija un ir nevis pats iztēlojamais Kļaviņa “angliskums” vai Lancmaņa “franciskums”, bet gan iespēja piesavināties, izkopt un iedzīvināt lielas un mazas vērtības, kuras esi izvēlējies par sev būtiskām, pat ja tās neatbilst sociālās realitātes kopainai. Mākslas vēsture šādam nolūkam – paņemt kaut ko no labākā – piedāvā ļoti piemērotu ietvaru, un varbūt tur paslēpts viens no neredzamajiem magnētiem, kas ievilcis un noturējis šajā studiju un darba laukā arī mani.

Nebēdājot, ka citviet tas jau pašas stāstīts un pārrunāts, es gribētu, lai sirsnīgajā murdoņā iejūk profesora imperatīvi “verificēt apgalvojumus” un “uzkonstruēt attīstības shēmu”, kas saauguši ar viņu kā personības vaibsti un stingri darbības pamatprincipi, bet pēc tam atbalsojas trāpīgi, bieži vien tēlaini un pat paradoksāli parādību raksturojumi, kuri reizēm savā izplatībā ieguvuši jēdzienisku spēku, lietotājiem nezinot vai aizmirstot, ka pirmsākums meklējams Kļaviņa rakstos. Latvijas mākslas “neoromantiskais modernisms” un “harmoniskais formālisms”, latviešu mākslas zinātnes “ieilgusī pusaudzība” un pēcpadomju rāpšanās “ārā no kādreizējo metodoloģisko kazarmu drupām, mēģinot saglabāt kaut ko no vecā un reizē sameklēt jaunus materiālus un tehnoloģijas labāku ēku celtniecībai”. Ievākoti tie ir, bet akmenī iekalt tos nevajag – labāk lai paliek dzīvi, kustīgi, ievainojami un apstrīdami pētnieciskas domas rosinātāji, kas līdzīgi Faustam un savam autoram diendienā saņemas doties brīvības un dzīves iekarošanā. Spēles beigu motīvs oriģinālā skan: “Nur der verdient sich Freiheit wie das Leben/ Der täglich sie erobern muß,” – un skatā no attāluma šie ikdienības soļi atkārtojoties saplūst izteiksmīgā siluetā, kas rada pastāvības un nepārtrauktības, bezgalīga vērojuma un nesatricināma vērotāja šķitumu. Mēs, vērot mācījušies, neizbēgami vērojam arī viņu – jau sen un ar vislielāko interesi.

Kristiāna Ābele

Rīgas Laiks: Sakiet, lūdzu, kāda jēga runāt par mākslu?

Eduards Kļaviņš: Nu, kāda jēga runāt par jebko pasaulē, vai ne?

RL: Droši vien dažāda.

Kļaviņš: Jā, nu ko lai dara, ir cilvēkiem šī estētiskā funkcija. Tā vai citādi ir jārunā par cilvēka funkcijām, tas ir saprotami.

RL: Jūsu atbildē ir veseli trīs nezināmie. Viens: estētiskā funkcija. Otrs: tas, kādu soli jūs sperat no estētiskās funkcijas uz mākslu. Un trešais: ko jūs saprotat ar mākslu.

Kļaviņš: Nu labi, bet nesāksim filozofēt par estētiku.

RL: Dievs pasarg’.

Kļaviņš: Cilvēki piešķir kaut kādu vērtību, tīri juteklisku...

RL: Nu, kaut kas ir patīkams acīm, kaut kas nav. Kaut kas ir patīkams ausīm, kaut kas nav. Kaut kas ir patīkams uz tausti, kaut kas nav.

Kļaviņš: Jā, jā, arī tas. Visual pleasure.

RL: Kā Platons mēdza teikt, “skaņu un bilžu mīlētāji”.

Kļaviņš: Viena lieta ir visual pleasure, tā ir tieši fizioloģiska reakcija: mums ir patīkami skatīties uz kādu ornamentu. Bet kāpēc mums tas patīk?

RL: Kaut kas atsaucas iekšēji.

Kļaviņš: Jā, tas viss ir pētīts. Gombrihs uzskata, ka cilvēkā ir šī iedzimtā ģenētiskā tendence pēc kārtības, sense of order. Ir, vai ne?

RL: Domāju, ka ir, lai gan ne visos. Ir cilvēki, kuriem patīk nekārtība.

Kļaviņš: Ir arī haosa estētika. Cilvēks ir tā iekārtots, ka viņam vajadzīgs ne tikai kosmoss, bet arī haoss. Un arī haoss var dot vizuālu patiku. Problēma tāda, ka šī patika var būt paplašināta. Mēs novērtējam arī to, cik tas veikli izveidots, kas tur pavēstīts. Māksla plašākā nozīmē ir arī veiklība. Māka, vai ne? Kunst. No können.

RL: Un redzēt kaut ko, kas ir ar māku izdarīts, arī priecē acis.

Kļaviņš: Jā, nu kā, varbūt sportists kaut ko izdara kā mākslinieks. Politika arī var būt kā māksla, kaut gan tur nekāda visual pleasure nav. Cilvēkiem ir šāda veida vajadzības, šīs estētiskās funkcijas. Nu tad māksla kaut kādā mērā tās apkalpo.

RL: Man šķiet, ka aplūkot cilvēku no viņa sensuālās spējas atšķirt patīkamo no nepatīkamā ir ļoti primitīva aina, kas principā izaugusi no vēlīna marksisma, kur galvenais vispār ir vēderā. Man šķiet, ka cilvēks ir interesantāks radījums, nekā jūsu izejas pozīcija pieļauj. Vai jums tā nešķiet?

Kļaviņš: Nu, ja mēs mēģinām atrast pirmavotu, tad te nav tik daudz marksisma, vairāk Kants.

RL: Un kā jūs uzķērāties uz Kanta?

Kļaviņš: Ak Dievs, nu Kants...

RL: Viņš ir nenormāli garlaicīgs un slikts rakstnieks.

Kļaviņš: Jā, jā, bet nu bija viņš jāpastudē savā laikā.

RL: Kas ir galvenais, ko jūs no viņa saglabājāt?

Kļaviņš: Man bija jāmeklē kaut kādi izejas punkti formālismam.

RL: Un jūs viņus atradāt pie Kanta?

Kļaviņš: Nu dabiski. Pie kā cita? Viņš gan tos skaidri nedefinēja.

RL: Viņš vismaz centās savā “Spriestspējas kritikā” analizēt estētisku pieredzi.

Kļaviņš: Jā, visas tās viņa tēzes par mērķtiecību bez mērķa...

RL: Interesanti, vai kāda no Kanta tēzēm jums kā mākslas domātājam, skatītājam un rakstītājam ir kļuvusi par vadmotīvu?

Kļaviņš: Nē, nu tas tāds teorētisks paskaidrojums, kas pamato formveides autonomiju mākslā, jo beigu beigās viņš saka, ka tīrā, estētiskā pieredze un gandarījums faktiski nāk no abstrakcijām.

RL: Vai varētu skatīties uz tapetēm, lai gūtu maksimālu baudu?

Kļaviņš: Jā, ornaments ir ideāls, jo, tikko mēs pievēršamies kaut kam mimētiskam, mēs sākam domāt par kaut ko citu. Un tā ir spēcīga tēze, tur neko nevar darīt, tā tas ir.

RL: Taču, ja šai tēzei būtu bijis spēks, tad pietiktu saražot labi daudz ornamentālu tapešu un neviens vairs nenodarbotos ar tādām blēņām kā glezniecība.

Kļaviņš: Ja mēs ļoti plaši skatāmies, tas ir glezniecības viens elements, šīs abstrakcijas.

RL: Uzdošu jums smieklīgu jautājumu. Kāpēc gleznot pēc Kanta?

Kļaviņš: Kāpēc gleznot pēc Kanta?

RL: Nu jā, viss taču pateikts, estētiskā pieredze ir ornamentos. Varētu paskatīties uz ainavu, pamielot acis, izstāstīt mazbērniem. Vai tāpēc jāķēpā audekls?

Kļaviņš: Nu, var skatīties uz ainavu, bet no tās arī var kaut ko destilēt, izveidot, uztaisīt un veidot kārtību, kas dod apmierinājumu.

RL: Bet tā kārtība ir mākslinieka paša radītā pasaulē?

Kļaviņš: Jā, protams, cilvēks pats to rada.

RL: Tātad gleznot pēc Kanta vajag tāpēc, ka mākslinieks var radīt pats savas pasaules?

Kļaviņš: Nu, daži rada, jā. Protams, paliek šī noteiksme.

RL: Kāda?

Kļaviņš: Estētiskā noteiksme, formveides noteiksme. Viņam ir kaut kas jāizdara, kaut kas jāieliek materiālā. Var attēlot naturālistiski – teiksim, superreālisms. It kā foto, bet tur ir arī formveide. Un, tikko viņš kaut ko padara mazliet gludāku vai asāk iezīmē malu, viņš nonāk Kanta pasaulē.

RL: Nu labi, es sašaurināšu jautājumu. Kāpēc gleznot portretus pēc Kanta? Tāpēc, ka pasūtītājs grib izgreznot savu guļamistabu?

Kļaviņš: Tā ir cita lieta. Mākslai ir dažādas funkcijas, nav jau tikai vizuālā. Ak Dievs, māksla ir instruments visam kam.

RL: Tad kāpēc gleznot portretus pēc Kanta?

Kļaviņš: Pēc Kanta var negleznot. Ja meklē tikai formveides vērtību, tad var arī negleznot.

RL: Pavirši saskaroties ar to, kas pagājušā gadsimta 20., 30. gados rakstīts par mākslu, mani pārsteidza viena jēdziena klātesamība – tas ir latviskums. Es nevaru iedomāties Francijā nevienu, kas būtu franču glezniecībā meklējis franciskumu. Kas tā par apsēstību 20., 30. gados meklēt glezniecībā latviskumu?

Kļaviņš: Nu, pašidentifikācija. Toreiz tas bija vajadzīgs, visi meklēja latvisko. Frančiem, kas mākslā ir tik pašpietiekami, izcili un vadoši, nav sevi jāidentificē. Bet ar latviskumu – jā, ar to ņēmās, pie tam ne tikai latvieši. Arī tajā laikā vadošie Eiropas metri, mākslas zinātnieki meklēja šo nacionālo specifiku. Velflins un Brinkmanis, Dagoberts Frejs un tā tālāk, viņiem tas bija svarīgi.