Filozofi pasauli ir tikai dažādi skaidrojuši

Arnis Rītups: Kas īsti tevi interesē tajā Marksa 11. tēzē pret Feierbahu, ka filozofi pasauli ir tikai dažādi skaidrojuši, bet vajag to izmainīt?

Uldis Tīrons: Es nesen intervēju šveiciešu režisoru Milo Rauu, un, lūk, viņš ir organizējis tādus kā mākslīgus tiesas procesus – Cīrihē, Kongo un Maskavā. Tie procesi jeb prāvas, viņaprāt, vajadzīgas tādēļ, lai runātu par jautājumiem, par kuriem tā vai cita iemesla pēc sabiedrībā nevar runāt un nerunā. Tās ir mākslas radītas, neiespējamas tiesas. Un es Rauam tad arī jautāju, vai šīs viņa izrādes darbojas Marksa tēzes virzienā, proti, vai Raus ar teātra palīdzību cenšas kaut kā to situāciju mainīt. No otras puses, tas gan vairāk saistīts ar citu Marksa tēzi pret Feierbahu, skan diezgan idiotiski: cilvēka būtība ir sabiedriskās attiecības. Dīvainā kārtā šī Marksa tēze man saistās ar sarunas nepieciešamību: saruna man ir viena no retajām iespējām izkļūt no eksistēšanas tādā individuāla atoma formā, nokļūt vietā, kur es esmu kaut kas vairāk nekā tikai manas refleksijas, domas un sajūtas.

Rītups: Es ne pārāk labi saprotu, kā saruna, izkļūšana no atomāras eksistences, ir saistīta ar to Marksa tēzi.

Tīrons: Varbūt es vienkārši nesaprotu to Marksa teikto, ka filozofiem būtu nevis jāskaidro pasaule, bet tā jāmaina. Toties mani ieintriģēja viņa teiktais par skolotāja skolotāju.

Rītups: Un...

Tīrons: Viņš saka, ka materiālisti, kuruprāt to, kas cilvēki ir, nosaka apstākļi un audzināšana, aizmirst, ka apstākļus rada paši cilvēki un ka audzinātāji arī kādam jāaudzina. Šī vieta apbrīnojami sasaucas ar “Kādas šķērsielas filozofiju”, kur Pjatigorskis Gurdžijeva personā atsaucas uz “visu treneru treneri” – jēdzienu, kuru viņš pirmo reizi esot dzirdējis 1964. gadā no Uku Masinga. Domājot par šo galveno treneri, es arī iztēlojos tādu kopīgas apziņas telpu, ko uztur šis te “treneru treneris”. Un tā ir kaut kas vairāk, kaut kā gudrāka par atsevišķa domātāja iespējām.

Rītups: “Visu treneru treneris” man šķita norāde uz vienu no Dieva izpratnēm.

Tīrons: Jā, tā varētu domāt. Bet tur ir arī runa par to, kas notiek, ja šis visu treneru treneris mūs atstāj: tad mums zūd arī iespēja sevi saprast, iespēja piedzīvot savu likteni.

Rītups: Bet saki, vai mēs šo tēmu varētu pagriezt sociālas transformācijas virzienā? Jo atbilde pēdējai Marksa frāzei varētu būt visa ilgā filozofijas kontemplatīvā tradīcija – nu, kaut vai Vitgenšteina izteikums, ka filozofija visu atstāj tā, kā tas ir, – saskaņā ar kuru sociālās transformācijas nav filozofijas darīšana. Lai gan Markss un visa no viņa izaugusī kreiso intelektuāļu straume uzskata, ka filozofijai jānodarbojas tieši ar to – visu laiku kaut kas jāmaina.

Tīrons: Nezinu. Lai nu kā, nepieciešamība katrā ziņā kādu uzspridzināt vai kaut kādā veidā kaut ko mainīt man liekas absurda.

Rītups: Nu redzi, tas, ka tev tā liekas absurda, rada mūsu sarunā kaut kādu iespējamu telpu, jo man tā nešķiet absurda. Man tā šķiet iespējama, taču ne tā, kā par to domā vai kā esmu redzējis par to domājam no tādas sociuma vai politiskās iekārtas kritikas viedokļa.

Tīrons: No kāda viedokļa tad?

Rītups: Nu, vienā vārdā – no kaut kāda mistiska. Ja gribi, tā man šķiet iespējama no noteiktas metafiziskas pozīcijas. Taču līdz tēmai par sociālās transformācijas iespējamību ir kaut kā jāaizbrien. Jo tas, uz kurieni tu vedini, kaut kādā ziņā ir par izglītības pamatu, par to, uz ko balstās skolotāju skolotāji un treneru treneri.

Tīrons: Nē, man gribējās uzsvērt tieši to rīcības momentu kaut kā izmainīšanai. Un vēl man gribējās pieminēt Bibihina rakstīto, ka visi, kuriem ir individuāls viedoklis, pūlis, neredz to, kas ir, bet ir kā iegrimuši dziļā sapnī. Tiem, kas pamostas, ir viena, kopīga pasaule, kosmoss; tiem, kas ieslīguši miegā, – katram sava. Viena, kopīga pasaule man nešķiet kaut kas pats par sevi saprotams; kad domāju par savu dzīvi, vairāk šķiet, ka tā atgādina tieši sapni, kurā no manis tikpat kā nekas nav atkarīgs. Tādēļ mana problēma, gandrīz vai eksistenciāla, ir: kā nonākt, kā pamosties tajā pasaulē, kurā ir šis visu treneru treneris. Viens no ceļiem, kā man, varbūt kļūdaini, šķiet, ir piedalīšanās, stāšanās attiecībās, sarunāšanās, “atverot sirdi” – atvainojos par banalitāti. Runa ir par pasauli, par situāciju, kurā es ar kaut ko riskēju, ar reālu sevi, nevis izdomātu skumjās domās.

Rītups: Vai es pareizi tevi saprotu, ka ir divas iespējas, kā izkļūt ārā no tā individuālā sapņa? Viens ir kaut ko saprast, un otrs – nonākt saskarsmē ar citiem sapņotājiem.

Tīrons: Man šķiet, ka tas ir viens un tas pats. Saprašana arī ir iespēja nonākt tajā kopīgajā telpā līdz ar citiem, tā teikt, “sapņotājiem”. Un tā nav vis kāda valsts vai kāda sociāla situācija, bet gan šī kopīgā apziņas telpa.

Rītups: Nu, līdz tādai telpai mums vēl jānokļūst, pat ja runa ir tikai par šo mūsu sarunu. Tā ka diez vai saprašana un saskarsme ir viens un tas pats. Un, ja tu saki, ka tava eksistenciālā problēma ir, kā nonākt tajā apziņas un saprašanas telpā, tad mans jautājums būtu: kāda loma tajā var būt saskarsmei un sarunām ar citiem. Jo droši vien ir arī situācijas, kad tur var nonākt arī viens pats, kaut ko saprazdams vai, kā teica Merabs Mamardašvili: kad tu kaut ko saproti, tu saproti to pašu, ko pirms tevis jau ir sapratuši. Kāda funkcija ir sarunai, lai tevi un mani tuvinātu apziņas un saprašanas telpai?

Tīrons: Es domāju, runa ir par sarunu, kurā notiek tiekšanās pārtraukt šo noslēgtību savā atomārajā subjektivitātē. Kad nevis aizstāvi savu taisnību, sevi pašu, bet nonāc tajā sarunas situācijā, kad runā par lietu. Un tāda saruna, manuprāt, ir šīs “saprāta telpas” sastāvdaļa. Bez tādas sarunas nav pat īsti saprotams, kādā mērā tāda telpa vispār pastāv.

Rītups: Varbūt. Bet vai tu piekristu, ka sarunā, kas tiecas uz kaut kā saprašanu, šāda telpa rodas vai veidojas? Nevis tā, ka mēs tur varam it kā iekāpt, ka mūs tur vienkārši gaida, bet tā telpa sarunā top.

Tīrons: Tā es varētu teikt. Tikai tad ir jautājums, vai tā ir tā pati telpa, kāda veidojas, piemēram... Nu nezinu. Piemēram, kara situācijā, ja atceramies vēlreiz Vitgenšteinu.

Rītups: Manuprāt, nav. Jo viens no iemesliem, kāpēc tik grūti domāt par karu, ir tas, ka karš neizriet no saprašanas, tas izriet no kaut kādām dziņām, vēlmēm un vardarbības, kad mēģina tās īstenot.

Tīrons: Taču var arī pieminēt grieķu pilsonisko pienākumu piedalīties karā, apliecināt savu vīrišķību, drosmi, gatavību aizstāvēt polisu utt. Vai arī: karš deva iespēju Vitgenšteinam doties uz ierakumiem, lai pierādītu, ka ētiskā nozīmē viņš ir kaut ko sapratis, lai tādējādi apliecinātu, ka viņš domā pareizi.

Rītups: Es nezinu, vai viņš tāpēc devās karā, taču skaidrs, ka viņa ierakumu piezīmes liecina, ka viņš, par spīti šāviņiem un vispārējam bardakam, turpināja domāt. Turklāt izvēlējās šķietami visneērtāko situāciju, kurā to darīt.

Tīrons: Ārējā nozīmē – jā. Taču viņš vēl arī kļuva par sākumskolas skolotāju, kā arī tiecās kļūt par tādu padomju Krievijā.

Rītups: Nu, par lauku bērnu skolotāju viņš izvēlējās kļūt tāpēc, ka bija atrisinājis visas filozofijas problēmas un ar to vairs nebija jēgas nodarboties.

Tīrons: Man visu laiku gribas attālināties no tādas Marksa izpratnes, ka viņa pēdējā tēze būtu aicinājums filozofiem ķerties pie ieročiem. Proti, ka tas būtu aicinājums uz šo sociālo pārveidi, lai arī tā visdrīzāk parasti šo tēzi saprot. Un tādēļ es laižos iekšā tajā plašākās apziņas laukā.