Hammeres kundzes augšāmcelšanās

“Olafs Mellers (Olaf Möller) dzīvo Ķelnē, raksta par filmām un sastāda kino programmas.” Tāds tipisks pieticīgs teikumiņš lasāms neskaitāmu rakstu beigās dažādos pasaules kinožurnālos, bet aiz tā slēpjas vēl lērums tekstu festivālu katalogos, regulāras slejas amerikāņu izdevumos Cinema Scope un kanādiešu Film Comment, tāpat arī vācu Filmdienst, reportāžas no Berlīnes, Venēcijas, Roterdamas, Udines kino festivāliem, grāmatas par tādiem režisoriem kā Džons Kuks (Cook) un Mihaels Pilcs (Michael Pilz), filmu atlase Oberhauzenes īsfilmu festivālam un Roterdamas kinofestivālam, kuratora darbs retrospekciju un kino programmu sastādīšanā Austrijas Kino muzejam, lekciju kursi Ālto universitātē Somijā.

Un, protams, arī Ferroni brigādes otrā pirmā sekretāra un garīguma ministra pienākumi. Pašu Olafu šis uzskaitījums diez vai interesē; kā klājas īstam celmlauzim (Mellera kungs patiešām ir īsts nezināmu pasaules kino apgabalu pirmatklājējs, kur Čiprī (Daniele Ciprì) un Maresko (Franco Maresco) ir svarīgāki par Nanni Moreti, Aleksis Damjans (Alexis Damianos) pārspēj Teo Angelopulu, bet Lavs Diass (Lav Diaz) vispār ir augstākā dievība), viņš ir atbruņojoši nepretenciozs un pieticīgs.

Filmu kritikā Mellers ienesis a) asprātīgu un informatīvu tekstu ar uzreiz atpazīstamu stilu un raksturīgu sintaksi un interpunkciju, līdzsvarojot nopietnību un humoru, neieslīgstot sausā akadēmismā vai tukšās asprātībās; b) vēl nebijušas zināšanas par kino vēstures un mūsdienu kinofilmu “baltajiem plankumiem”, kuras balstītas uz gadiem ilgu nenogurdināmu darbu un izpēti; šīs zināšanas ļauj viņam mesties aizstāvēt nezināmus, neredzētus, ignorētus un aizmirstus režisorus, kā arī līdzīgu īpašību filmas; c) viņam nemaz nepiemīt snobisks teritoriālisms, kas pārāk bieži sastopams dažos celmlaužos; d) nicinājumu pret to, ko pašlaik dēvē par politkorektumu un pieklājību, Olafs nekad nevairās no stingra viedokļa (daži viņa iecienītākie mērķi ir kinomānija kā “universāls virspusības kults”, “abstraktais humānisms” un paternālisms attiecībā uz nerietumu kultūrām), pat ja reizēm viņš tādējādi atbaida daļu lasītāju un kolēģu (nav brīnums, ka viens augsti cienījams Austrālijas kritiķis viņu nodēvējis par Olaf the Mauler – Olafu Mocītāju).

Dmitrijs Martovs

Rīgas Laiks: Ja pieņemam, ka filma ir dzīva būtne, kā tu reiz teici, tad tai vajadzētu arī mirt.

Olafs Mellers: Jā, tā pastāvīgi mirst, un tā mirst ļoti daudzos veidos.

RL: Ko tas nozīmē filmai – nomirt?

Mellers: Nujā, ir fiziskā nāve. Bet ir arī aizmirstība, kas, iespējams, ir sarežģītākais filmas nāves veids. Ja mēs gribētu šeit atsaukties uz romiešiem, tādu filmu ir vairākums, tāpat kā mirušo ir vairāk nekā dzīvo. Ir bezgalīgi daudz filmu, kuras it kā pastāv, bet par kurām neviens neatceras, kuras, tā teikt, guļ arhīvos kā tādi atdzīvināmi līķi. Bet te gan vēl, dabiski, jārunā arī par gribu tās atdzīvināt. Vienā ziņā filmas fiziskā nāve ir interesanta lieta, jo tā var atdzīvināt atmiņas. Vakar vakarā es runāju ar draugiem... Piemēram, Dienvidāzijā ar arhīviem ir īpaši grūti, un ļoti daudz kas pastāv tikai cilvēku atmiņās.

RL: Filmas?

Mellers: Jā. No filmas nav saglabājusies neviena kopija, un tā arī visdrīzāk nekad nav rādīta televīzijā. Filmas vairs nav, bet tā turpina dzīvot cilvēku atmiņās. Un šajā ziņā tā ir pat dzīvīgāka nekā daudzās filmas, kuras neviens neatceras un kuras nekustīgi guļ kaut kur plauktā. Kad kāds atceras filmu, viņš stāsta, un savā ziņā filma dzimst no jauna vai pārvēršas stāstā. Varbūt arī filma it kā izkalst, taču dažas lietas, kas svarīgas šim vienam cilvēkam, šim stāstniekam, saglabājas. Un tas ir kaut kas, kā iepriekš nekad nav bijis, kas nekādi nav bijis ietverts filmā, bet kas vienmēr var notikt. Un, kad nomirs pēdējais cilvēks, kas šo filmu redzējis, tad filma patiešām būs prom. Un tā varētu būt jebkuras filmas galīgā nāve.

RL: Bet, ja mēs runājam par pasīvu skatītāju, kuram ir vienalga, kādu filmu viņš skatās, viņš vienkārši sēž mājās un... Vai tādā gadījumā mēs arī nevaram runāt par filmu kā kaut ko jau nedzīvu?

Mellers: Ko nozīmē – pasīvu? Skatīties uz kaut ko, kas tur priekšā vienkārši kustas? Kurš teicis, ka skatītājs ir kaut kas pasīvs? Es uzskatu, ka skatītājs ir ļoti aktīvi iesaistīts tajā, ko uztver, pat tad, ja viņš skatās uz to, kas vienkārši slīd gar acīm. Un domāju, ka ikviens, kurš nolemj skatīties filmu, to dara apzināti. Es izvēlos filmu, ar kuru, tā sakot, vēlos būt kopā, un tad es ar to dodos uz priekšu. Var būt arī tā, ka filma garlaiko, bet tad veids, kā ar to tikt galā, ir aiziet no kinoteātra vai izslēgt filmu.

RL: Nu, teiksim, viņi skatās Hičkoku, un tas ar viņiem, teiksim tā...

Mellers: ...manipulē. Jā, jā, tā tas ir. Bet kino tā ir vienmēr. Vienmēr ir mēģinājums novirzīt skatienu uz kaut ko konkrētu. Taču no režisora manipulācijām filmā es varu izvairīties, vērojot, kā filma ir uztaisīta. Atceros, ka es to pamanīju jau bērnībā, kad sēdēju pie televizora kopā ar vecākiem un skatījos filmas. Mani vecāki... nu, viņi nebija nekādi domas giganti, abi bija strādnieki, taču viņi jau saprata kino dramaturģiju, lai arī nekad to nebūtu spējuši izteikt vārdos. Tomēr viņi varēja pievērst uzmanību tam, ka tā vai cita montāžas vieta nav pareiza, tam, ka vienam tēlam vajadzēja novest pie nākamā, utt. Mēs visi esam iemācījušies lasīt filmas, gandrīz vai netīšām, tāpat kā valodu mēs mācāmies klausoties un runājot.

RL: Jā, bet to filmu skatīšanās gramatiku mēs jau nemācāmies. Tāpat kā dzimto valodu; skatoties filmu, mēs jau it kā atrodamies tās saprašanas iekšpusē.

Mellers: Jā. Jā. Bet kas tai brīdī notiek? Vai es saprotu filmu? Vai es, tā teikt, vienkārši redzu kādas formas un dzirdu kādas skaņas? Droši vien. Bet: uz kurieni tas ved? Vai es sāku veidot kādas kopsakarības?

Es reiz rakstīju par austriešu režisora Marka Adriana izmisīgo cīņu uzņemt filmu, kas būtu pilnīgi nejauša un kam nebūtu nekādas jēgas. Filmu, kurā nav nekā paša svarīgākā, kura pastāv tikai kā nesaistītas kustīgas bildītes. Un kādā brīdī viņš tomēr padevās, jo nonāca pie secinājuma, ka, pat ja viņam arī izdotos uzņemt šādu nejaušu filmu un pat ja arī skatītājs to skatītos pilnīgi nejauši... Piemēram, viņš uzņēma filmu, kur skatītājiem pašiem vajadzēja izvilkt filmas gabaliņus, kurus tūlīt pat samontēja kopā, un filma vienmēr izskatījās citādi, bet cilvēki vienalga saskatīja stāstu. Filma ir nolādēta vienmēr izstāstīt kādu stāstu. Varbūt tas ir saistīts ar mūsu kino skatīšanās paradumiem un mēs tik ļoti esam pieraduši pie stāsta, ka mūsos ir tāda kā piespiedu vēlme nemitīgi jebkurā formā ieviest stāstu. Un pat ļoti abstraktas formas mēs uztveram tā, ka tās kļūst par kaut ko stāstveidīgu. Tātad, pieņemot, ka mēs sākam ar tīru uztveri, mēs relatīvi īsā laikā pārejam pie bildes jēgas. Tādēļ es domāju, ka neviens nespēj skatīties filmu pilnīgi “tīri”, vienkārši.