Hercoga apģērbs no izpletņu drēbes

Reiz pēc kāda literāra vakara Lalita Muižniece pienāca pie manis, pasmaidīja un teica: “Ziniet, kad es biju maza, Kārlis Skalbe noglāstīja man galvu.” Ar to mūsu pirmā saruna beidzās, taču galvas glāstīšanas aina iesēdās prātā tik pamatīgi, ka drīz jau jutos, it kā pats tur būtu stāvējis blakus.

Iespējams, tas saistīts ar literatūras subjektīvo dabu. Neatkarīgi no tā, kad teksts radies un kura vēstures posma notikumus atspoguļo, aizrautīgam lasītājam tas visbiežāk risinās “šeit un tagad”. Un tad jau arī teksta autors – piemēram, Kārlis Skalbe – iekārtojas uz palikšanu kā paziņa un mūžīgs laikabiedrs.

Lalitas Muižnieces autobiogrāfiskie darbi šai ziņā nav izņēmums. Rīga, no kuras viņa ar māti un māsu izceļoja 1944. gadā, nebija gluži tāda pati kā Rīga, kurā ar dēlu un meitu 1974. gadā uz īsu brīdi atgriezās. Pirmo posmu pilsētas (un, protams, arī savā) dzīvē Lalita ir uzbūvējusi caur mazas meitenes skatpunktu romānā “Pēdas”, otro – romānā “Melita Rīgā” – jau kā tūriste no Amerikas Savienotajām Valstīm. Attiecības ar bērnības pilsētu, atļaujos pieņemt, nav no vienkāršajām, tās jārisina, un to Lalita savos tekstos arī dara. Tomēr, lasot un apdomājot šos darbus, par spīti atšķirīgiem politiskajiem apstākļiem un redzes leņķiem, nepamet sajūta, ka vispār jau vieta ir tā pati un cilvēks arī – tas pats, kam Kārlis Skalbe noglāstījis galvu; laiks varbūt ir mainījies, bet tas nu tā: literatūrā laiks nereti ir sīka formalitāte.

S. K.

Rīgas Laiks: Sakiet, vai pirmskara Rīgā arī bija tā ciešā, mazā pagasta sajūta, kur visi cits ar citu ir pazīstami un draugos?

Lalita Muižniece: Droši vien. Es biju drusciņ par mazu, bet pieņemu, ka bija tādas cilvēku grupas. Un bija cilvēki, kas nāca uz mūsu mājām, bet tie, protams, bija manu vecāku¹ draugi.

RL: Kas bija to draugu vidū?

Muižniece: Piemēram, Anta Klints, ar kuru kopā mani vecāki nopirka māju Mežaparkā. Anta nopirka augšstāvu, mēs pirmo stāvu. Nāca arī Margarita Kovaļevska, māksliniece. Viņa galvenokārt ilustrēja grāmatas, bet bija arī gleznotāja. Tādas interesantas gleznas. Bija Mākslas akadēmijā reizē ar Padegu.

RL: Viņa arī bija tā Padega lielā draudzene un līdzgaitniece, vai ne? Tā, par ko Jānis Kalnačs pēc tam rakstīja.

Muižniece: Droši vien. Kovaļevska arī rakstīja grāmatas, ne tikai gleznoja. Viena grāmata saucas “Deviņpadsmit”, par laiku, kad viņai bija 19 gadi un viņa studēja Mākslas akadēmijā. Tajā viņa raksta ne tikai par Padegu, bet arī par citiem saviem kursabiedriem. Tā ir ļoti interesanta grāmata, ja jūs interesē glezniecība un mākslinieku dzīve.

RL: Pastāstiet, lūdzu, vēlreiz, kā Kārlis Skalbe jums noglāstīja galvu.

Muižniece: Tas bija 1942. vai 1943. gadā, kad iznāca grāmata “Sirds bagātība”. Es biju liela lasītāja, un Skalbe bija mans vismīļākais rakstnieks: galvenokārt man patika pasakas un stāsti. “Pīlītes”, piemēram. Man uzdāvināja šo grāmatu. Reiz mēs ar māti bijām centrā, vienā grāmatnīcā, un tur bija priekšā viens tāds briļļains kungs laipnu seju. Māte viņu pazina un gāja sasveicināties. Viņa teica: “Šī ir mana lielā lasītāja, kurai ļoti patīk jūsu grāmatas, stāsti un pasakas.” Un tad Skalbe ņēma un noglaudīja man galvu. Toreiz man bija kādi septiņi gadi.

RL: Skalbe turpināja būt viens no jūsu mīļākajiem rakstniekiem arī vēlāk?

Muižniece: Vēlāk es iepazinos ar daudziem citiem rakstniekiem, bet, protams, Skalbe man palika mīļš rakstnieks, un es vēl aizvien domāju, ka Skalbes pasakas ir vienas no brīnišķīgākajām pasakām, man tās patīk daudz labāk nekā, piemēram, Andersena pasakas. Es tās varētu salīdzināt ar Vailda pasakām. Pasaulē jau nav daudz tādu rakstnieku, kas raksta tik brīnišķīgas pasakas, kuras nav tikai bērniem un reizēm nav vispār bērniem.

RL: Kad jūsu vecāku draugi ciemojās jūsu mājās, ko viņi darīja?

Muižniece: Sēdēja verandā pie apaļā galda. Dzēra kafiju, dzēra visu ko citu droši vien arī un runājās. Bet toreiz jau bērni nesēdēja, kur pieaugušie līksmoja.

RL: Neskraidīja kaut kur apkārt un pa kluso neiešļūca verandiņā, kad bija tāda iespēja?

Muižniece: Mani īpaši neinteresēja, ko viņi tur dara. Es biju no tiem cilvēciņiem, kas vienkārši pagrāba savu grāmatu un kaut kur ielīda. Es nemaz nebiju sabiedriska.

RL: Vai jūs atceraties, kurā brīdī jūs kā jauna lasītāja sākāt apzināties, ka grāmatām ir arī autori un ar autoriem var par kaut ko interesantu parunāt?

Muižniece: Tas varbūt bija vēlos padsmitos. Bet tajā laikā es nekad neiedomātos, ka varētu apsēsties un runāties ar Kārli Skalbi. Ilgi biju ļoti kautrīgs cilvēkbērns.

RL: Man palicis atmiņā, kad Anšlavam Eglītim jautāja, kāda bija starpkaru perioda Rīgas mākslas dzīve, Anšlavs atbildēja: spilgta. Tieši tik vienkārši! Jums arī būtu kaut kāds tāds vienkāršs epitets, kā jūs raksturotu to dzīvi un vidi?

Muižniece: Patiesībā pirmo reizi es piedalījos tādās sarunās, kad biju jau nonākusi Amerikā 14 gadu vecumā. Mēs nokļuvām Pensilvānijā, Betlēmē, tērauda rūpniecības pilsētā. Tā bija arī pilsēta, kur vēl aizvien godā brāļu draudžu bīskapu, pasaulē pazīstamāko Latvijā dzimušo dzejnieku, tas ir Jāņa Krēsliņa apzīmējums, Loskīlu.² Lai tiktu uz Ameriku, vajadzēja galvotāju vai sponsoru, un, tā kā mūsu ģimene bija māte ar divām meitenēm un mana māšele bija vēl jaunāka par mani, mātei nācās to sponsoru meklēt samērā ilgi. Beidzot viņa Betlēmē dabūja darbu kā pavāre tērauda rūpniecības uzņēmuma direktora mājā. Mājas saimnieki negribēja bērnus – viņiem pašiem bija mazs bērns –, tāpēc mani ar māsu ielika citā mājā. Īsti nezinu, kā tajā laikā varēja sazināties, bet māte uzzināja, ka kaimiņu pilsētā dzīvo rakstnieks Teodors Zeltiņš, un, kad viņai bija brīva sestdiena vai svētdiena, mēs ik pa laikam aizbraucām pie viņa. Tad jau man bija 15 gadi, un es sāku piedalīties sarunās ar Teodoru Zeltiņu. Drīzāk es sēdēju un klausījos, bet biju klāt. Savā dienasgrāmatā biju ierakstījusi, ka šīs sarunas manā prātā uzbūra Latvijas mākslas bohēmu.

RL: Vai tur bija arī sabiedrība, kas pulcējās ap Zeltiņu?

Muižniece: Nē, tur nebija latviešu, tikai viņa ģimene un viņa sievas māsas ģimene. Viņi pārrunāja ar manu māti bijušos laikus.

RL: Vai jūs tajā brīdī arī kaut kā vairāk sākāt apzināties, no kurienes tad jūs galu galā esat atceļojuši?

Muižniece: Kā jūs to domājat?

RL: Jūs teicāt, ka jums Rīgas vide pirms tam bija bērna iespaidos un vecāku sarunas jūs mazāk interesēja. Man no jūsu teiktā radās iespaids, ka jūs par Latvijas kultūras vidi tā pa īstam sākāt domāt pēc sarunām ar Teodoru Zeltiņu.

Muižniece: Te būtu runa par kultūras dzīvi. Es zināju, ka esmu no Latvijas un ka tā ir mana vieta, par to nebija nekādu šaubu. Bet par kultūras dzīvi… Neesmu par to padomājusi. Apzinājos, ka mani vecāki bija šinī kultūras vidē un ka uz mūsu mājām nāca kultūras cilvēki – mūsu mājās ciemojās, piemēram, Aleksandrs Čaks, Pēteris Aigars –, bet tā dzīve tajā laikā bija ārpus manis.

RL: Jūsu ģimenē taču rakstnieki bija gandrīz visi: jūsu māte, tēvs, tante Austra [Skujiņa].

Muižniece: Austriņa nomira, pirms es piedzimu. Tas viss notika dabīgi: man citas izejas nebija kā kļūt par lasītāju un tad pēc kāda laika par rakstītāju.

RL: Man tomēr gribētos atgriezties mazliet tajā pirmskara un arī kara laika Rīgā. Vēl viens ļoti slavens bērnu galvu glaudītājs bija Kārlis Ulmanis.

Muižniece: Nu jā, to es zinu no rakstiem.

RL: Es to esmu dzirdējis arī no cilvēkiem: “Man Ulmanis noglāstīja galvu, iedeva konfektes.” Viņš daudz strādāja ar bērniem, un man liekas, ka tas arī ļoti daudziem ir radījis tādu priekšstatu, kādu viņš centās radīt, – par jauko onkuli Kārli. Jūsu grāmatā iespaids ir pavisam cits: jebkurš karalis var krist. Jums tiešām tēvs tā teica par Ulmani?

Muižniece: Mēs ar tēvu tā runājām, jā.

RL: Kā pret Ulmani attiecās jūsu ģimene?

Muižniece: Diezgan skeptiski. Kā jau jūs zināt, Ulmaņa laikā bija zināma vārda brīvības ierobežošana, daudz ko slēdza. Man Jūlijs Lācis bija tikai tētis, mans vismīļākais cilvēks. Bet vēlāk tie, kas viņu pazina kā pieaugušie, man teica: “Tavs tēvs bija demokrāts, un līdz ar to viņa attieksme pret jebkādu autoritārismu bija negatīva.” Taču viss pārējais, ko es par viņu zinu, ir tas pats, ko zināt jūs un ko esmu lasījusi.

RL: Man jūsu stāstā likās brīnišķīgs moments, kad jūs, ja nemaldos, ejat pa Mežaparku un pretī nāk čigānu ģimene un prasa ēst. Un jums ir riekstiņi rokā, bet jūs neiedodat.

Muižniece: Mēs jau tur sēdējām uz segas un ēdām.

RL: Un tēvs jums pēc tam prasīja: “Kāpēc neiedevi?”

Muižniece: Jā, tāds mans tēvs bija.

RL: Vai tā bija kaut kāda taisnīguma apziņa?

Muižniece: Es atceros arī šādu epizodi. Mēs ar tēti esam aizbraukuši uz pilsētu un atbraukuši atpakaļ Mežaparkā, un tētis man ir nopircis saldumus. Viņš saka: “Nu tad tu pataupi kādu arī māsiņai!” Un es prasu: “Kāpēc man jātaupa māsiņai, tu man nopirki tās konfektes!” Tad tētis mani sabāra, un es biju ļoti pārsteigta. Bet tētim bija tā: “Tu dalīsies!”

RL: Jūsu grāmatā uzreiz pēc šīm epizodēm sekoja vācu zaldāti, kas veda ebrejus pa ielu, un tad jūs mēģinājāt dot viņiem ābolu. Un jūs nesapratāt, kāpēc vieniem, lūk, esot jādod ēst, bet citiem atkal neesot.

Muižniece: Jā, tas bija konflikts.

RL: Tas turpinājās arī vēlāk jūsu domāšanā?

Muižniece: Toreiz man arī varēja būt kādi septiņi gadi – ko tu tajā vecumā saproti? Tu redzi, kas notiek, ka tur ir cilvēki, kurus dzen, un kaut kas nav pareizi, bet tu nezini, kas īstenībā notiek, neviens tev arī nestāsta. Tu vari tikai kaut kā paturēt visu to iekšā, jo tev gandrīz bail kaut ko prasīt pēc tādas sarunas.

RL: Kāpēc tieši bail? Tāpēc, ka ir iesaistīti arī vīri ar automātiem?

Muižniece: Tas ir bailīgi, ka tu mēģini tikt pāri ielai, tā iela ir pilna, tur ir cilvēki ar automātiem, kas staigā gar malu. Tas bija Mežaparkā, Kokneses prospektā; pie ezera stūra bija nometne, bet es, saprotams, nezināju, uz kurieni viņus dzen. Žīdi iet pa ielu, bet tie iet pa malu un sargā, lai viņi kaut kur neaizskrien vai nepazūd.

RL: Tas bija tas moments, kad jūs sākāt just bailes?

Muižniece: Man jau nebija no kā baidīties. Tas cilvēks mani vienkārši pastūma malā, viņš man neko nedarīja, nerādīja savu automātu. Vienkārši pastūma mani ar ābolu malā.

RL: Jums to neizdevās nevienam iedot?

Muižniece: Laikam iedevu gan; es tagad domāju, ka puišelis tomēr pagrāba ābolu, pirms mani atgrūda.

RL: Kā bērniem tajā laikā vecāki skaidroja, kas ir karš?

Muižniece: Cik atceros, man neviens neko neskaidroja. Ko es piedzīvoju, to es redzēju. Un, ko es redzēju, to piedzīvoju, sākot jau ar tēva apcietināšanu.

RL: Kā tas īsti notika? Vai jūs varat vēlreiz izstāstīt? Jo grāmatā tas bija tikai vairāki atmiņu zibšņi. Piebrauca melna mašīna…

Muižniece: Es neredzēju to mašīnu. Tās balsis grāmatā – viena balss saka: “Tu zini, ka bija melna?” Bet tajā laikā visas mašīnas bija melnas, tātad tas ir tāds pieņēmums. Es jau neredzēju nekādu mašīnu, biju savā gultiņā. Ir tikai dauzīšanās pie durvīm, bet guļamistabas durvis ir ciet un neviens tās vaļā netaisa. Es tikai dzirdu balsis caur durvīm un nemaz nevaru saprast, ko kurais saka. Tad ir klusums, un otrā rītā tēta vairs nav.

RL: Jums to kaut kā izskaidroja?

Muižniece: Māte teica, viņš ir kaut kur aizbraucis. Viņa man neteica, ka apcietināts, bet vēlāk izstāstīja. Deviņdesmitajos es tiku uz Valsts arhīvu, kur man rādīja lietas, kas bija savāktas no tēva cietuma kameras. Tur bija maza vēstulīte no manis. Arhīvā bija arī vēstules no manas mātes un maza zīmīte, kur uzzīmēta māja. Tad man bija pieci gadi, es nebiju laba zīmētāja. Es tagad neatceros, tieši kas tajā zīmītē bija. “Tēti, mēs tevi gaidām mājās” vai kaut kas tāds.