Ieslēgt pofig un divreiz pa piecdesmit

Roberts Koļcovs: Pagaidi… (Runā tieši diktofonā.) Viens, viens, viens, ja?

Aivars Vilipsōns: Zwei, zwei, zwei, jā…

Viesmīlis: Varbūt kaut ko piedāvāt padzerties, kamēr domājat par ēdieniem?

Koļcovs: Tā, kamēr domājam par ēdieniem, mēs varētu… Glāzi ūdens un kafiju?

Vilipsōns: Nē, es kafiju nedzeršu.

Koļcovs: Es iedzeršu kafiju bišķiņ. Lai mani tā kā uzrauj.

Vilipsōns: A jums ir kaut kāds zinfandels vai…?

Koļcovs: Ā, vinčiku…

Vilipsōns: …vai primitīvo?

Viesmīlis: Ir Primitivo, jā, Zinfandel diemžēl nav pa glāzēm.

Vilipsōns: Vo, tad es vienu…

Viesmīlis: Glāzi Primitivo?

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Jā. Es tātad vēlos, izmantojot gadījumu, kamēr mēs vēl esam satraukti… Es tātad vēlos tev… tev, mīļais Aivar…

Vilipsōns: Beidz.

Koļcovs: Mēs esam gājuši tam cauri. Ir bijusi cilvēces daļa, kas uzskatījusi, ka mēs esam viendzimuma laulību piekritēji. Bet… (iesmejas)... fakti rāda pretējo. Tātad…

Vilipsōns: Es uzlieku brillītes.

Koļcovs: Es tātad tev rītdienas dzimšanas dienā vēlos uzdāvināt cigāru. Maria Mancini, Churchill laikam ir tā forma… Un tas cigārs nāk no mums abiem labi pazīstamā Ziga, kurš lika obligāti pieminēt Tomasu Mannu.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Tātad, daiļdarbs ir “Burvju kalns”, kurā šie cigāri tika pīpēti. Viņš piestāv Rīgas Laikam.

Vilipsōns: Ej tu nost! Tu jau no paša sākuma ar trumpjiem!

Koļcovs: Jā, es uzreiz lieku ārā. Bet tas vēl nav džokers. Džokers, protams, būs… (smejas) roņu peldināšana. (Abi smejas.) Nē, vai delfīnu laišana. (Smejas.)

Vilipsōns:Nē, es ceru, ka…

Koļcovs:Es ceru, ka tev paliek tik gadu, ka par to vēl ir pieklājīgi runāt. Jo dzimuši mēs esam laikmetā, starp citu, kad pirmais cilvēks kosmosā, bītli, ja, un tādas lietas. Es domāju, pacilājošā laikmetā.

Vilipsōns: Če Gevara.

Koļcovs: Jā, tīrā mīlestībā, es ceru.

Vilipsōns: Če Gevara. Tas vien jau ir tīra mīlestība.

Koļcovs: Jā, un kā pret viņu izturējās.

Vilipsōns: Jā, nogrieza...

Koļcovs: Viņš nemainījās. (Smejas.) Kāpēc mēs te sēžam…

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Tāpēc, ka mēs esam mainījušies.

Vilipsōns: Nuja.

Koļcovs: Tātad, mums bija ieteikums par tapām.

Vilipsōns: Jā, vot Indra teica, ka tapas esot ļoti garšīgas…

Koļcovs: O! Vo, vo, vo! Klausies! Un tagad… Tagad ir tā… Es vienkārši lasu: “tapas ar gaļu… divarpus”… Tas ir daudzums – divarpus?

Viesmīlis: Tas ir… Cena tā ir.

Koļcovs: Cena tā ir. Divi ar pusi.

Vilipsōns: Bet es saprotu, ka uz mums viņa neatstāj...

Koļcovs: Nē, atstāj, atstāj! Cena atstāj uz visu, uz visu cilvēci cena atstāj iespaidu.

Vilipsōns: Nu, uz cilvēci…

Koļcovs: Uz cilvēci lai atstāj! (Smejas.)

Viesmīlis: Uz cilvēci atstāj, uz jums tas šobrīd īpaši neattiecas.

Koļcovs: Jā…

Viesmīlis: Bet tās tapiņas mazas tiešām, uzkodiņas ira…

Vilipsōns: Nu, var paņemt divas.

Viesmīlis: Var paņemt. Visas var paņemt.

Koļcovs: O, jā, un tad, un tad, un tad pamēģināsim vēlreiz atsaukt atmiņā, ka cena neatstāj iespaidu.

Vilipsōns: Jā. Cenai nav nozīmes, visu izsaka slāpes.

Koļcovs: Tā! Tātad, mums ir… Man, lūdzu, ar gaļu. Redz, kur ir pīles aknu pastēte. Nu, tā ir tava, Aivar.

Vilipsōns: Nuja.

Koļcovs: Ja? Pīles gaļa… Pīles aknu pastēte… Sīpoli…

Vilipsōns: Tas ir pie tapām?

Koļcovs: Pie tapām, jā. Ar marmelādi, vai ne?

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Tas pilnīgi tāds… Es esmu dzirdējis, ka tu ļoti jūsmo par šādu ēdienu.

Vilipsōns: Jā. Es kļūstu tramīgs. (Abi smejas.)

Koļcovs: Ka tūliņ būs! Un tad redz, kur man būs šķiņķis, kas palīdzēs mūsu podagras lēkmēm. Tā… ar kaperiem un krēmsieru, ļoti labi… Tad būs… Un tad es vēl gribētu, bļāviens… Nē, nu, re, kur ir marinētu… Nē… Marinētu tunci nevajadzētu ņemt. Tīģergarneles ar avokado krēmu… Tās ir garneles, bet nu… Tā… Bet mēs tagad kaut ko… Mēs nezinām vispār neko.

Viesmīlis: Es varu pienākt pēc kādām trim minūtēm.

Koļcovs: Jā! Jā, jā. Paldies liels! Jā… Mums tiek iedots handikaps. Un es, kamēr mums taisīs ēst, gribu izmantot Rīgas Laika ēteru vienas receptes paziņošanai tautai. Auksto zupu. Pasūtīsim, un tad es uzreiz likšu ārā to recepti, jo es tikko beidzu griezt vakar uzvārītu liellopa gaļiņu. Ar buljoniņu.

Vilipsōns: Nē, man ir stāstīts, kā tu majonēzi…

Koļcovs: Šeit mēs redzam un sastopamies ar… Tas nav fenomens. Tas ir tas, kad vizuālā pasaule mums ir prioritāra salīdzinājumā ar tekstu.

Vilipsōns: Jā.

Koļcovs: Nu re – Coca-Cola arī… Vienreizēji… Šis ir labs restorāns. Man nepatīk, kad ir vīzdeguņi, kuri nepārdod Coca-Cola, uzskatot to par kaut kādu tādu zaļu domāšanu. Tā… tev būs vin… Ā, tev vinčiks jau ir.

Vilipsōns: Ir.

Koļcovs: Hm, hm, hm… tā… Es, teiksim, baigi nerīšu.

Vilipsōns: Nē, es arī ne, nevēlos. Vienkārši principa pēc. (Abi smejas.) Kaut kā, lai Rītupam liktos interesantāks tas pasākums.

Koļcovs: Mēs varētu par viņu arī ēst. Tātad, man ļoti patika, ka ir Coca-Cola. Es atkārtojos…

Vilipsōns: Nē, es domāju, kādā vēzītī vispār šitā intervija. Un tad man ienāca prātā, ka kādi 30 gadi atpakaļ Rīgas Laikā bija ar mums pirmā intervija¹, kur mēs vēl Vērmanes dārzā…

Koļcovs: Lešinska.

Vilipsōns: Lešinska. Un Krieviņš fotografēja…

Koļcovs: Mēs bijām tādā dzīvoklī pie viņiem, ostas rajonā kaut kur… Toreiz vēl bija komunālie dzīvokļi. (Smejas.)

Vilipsōns: Nē, tu putro, ostas rajonā mēs pēc kandžas gājām. Slapiņu nošāva! Tieši tajā laikā… Bet nē, nu labi, tas tā…

Koļcovs: Jā.

Vilipsōns: Kad mēs vēl fotografējāmies Stradiņa muzejā, tur man asinsspiedienu mērīja, tu ar cigareti zobos biji… Un tad bija fotosesija, ejot pāri ielai, pārvedot tantiņu, kurai pāri ielai nemaz nevajadzēja… Un vēl šahu mēs spēlējām.

Koļcovs:Man vispār tas laiks nepatika. Man kaut kā ir mazliet… Ne tikai par sevi neērti tur, tajā laikā, kaut kā nav labi…

Vilipsōns: Es personīgi neizjūtu neērtumu.

Koļcovs: Tu dzēri vairāk.

Vilipsōns: Nu jā. Un es Vērmanītī vienam tādam, kas ar interesi pētīja mūsu šaha spēli, saku: “A nevar dabūt kaut ko?” Viņš saka: “Nu, divi repšiki maksās, es atnesīšu pats savējo.” Es viņam iedodu tos divus repšikus, un kā viņš aizgāja, tā aizgāja. Bet bilde mums ir, kur mēs spēlējam.

Koļcovs: Un atkal te mēs redzam, ka alkohols atstājis neizdzēšamas sekas: tu esi uzticīgs cilvēkiem, tu uzticies viņiem. Tas taču nav dakteris.

Vilipsōns: Nektārs… Nektārs… Vienkārši nektārs.

Koļcovs: Nektārs…

Vilipsōns: Atceries, ka mums vienā izstādē… Viena no pirmajām, man liekas. Pēc tam mēs gājām kaut kur iestiprināties, un visu laiku mums nāca līdzi tāds sirms tantuks, pat uz Osirisu, un man bija neērti prasīt, domāju – tā ir tava radiniece, bet tu teici, ka tu esot domājis, ka tā ir manējā radiniece. Pēc tam mēs prasījām galeristei, un viņa teica: “Nu kā, nu, viņa taču nāk uz katru izstādes atklāšanu.” Un viņa tāda priecīga un it kā sarunā nepiederas, bet ar dzīvu interesi dzēra ar mums šmigu.

Koļcovs: (Smejas.)