Kā gribētos atkārtot kopā ar Tolstoju: nāves nav, nāves nav
Yulia Timoshkina

Ar scenāristu Juriju Arabovu sarunājas Uldis Tīrons

Kā gribētos atkārtot kopā ar Tolstoju: nāves nav, nāves nav

Sokurovs reiz par Juriju Arabovu sacīja: “Izmantot viņa talantu kinematogrāfā ir tas pats, kas sist naglas ar kristāla vāzi. Kino gandrīz nekad nav vajadzīgs tāds kultūras un literārās meistarības līmenis.” Viņa scenārijus var lasīt kā patstāvīgus autordarbus. Tomēr literārais tajos mirdz caur kinematogrāfiskuma kristālu. Pat nenofilmētos scenārijus var “redzēt”.

Neatkarīgi no tā, par ko stāsta viņa kinoteksti, tajos vēdī likteņa un vēstures elpa. To autors zina, ka cilvēka liktenī runā dievs. Katra, dažkārt visnemanāmākā un ērmīgākā cilvēka liktenī. Taču no augšas sacīto saklausīt spēj tikai pavisam nedaudzi. Piemēram, Arabovs.

Laimīgā sastapšanās ar Aleksandru Sokurovu notika jau Kinoinstitūtā, viņus iepazīstināja iemīļotā pasniedzēja Līvija Zvoņņikova. Kopš tā laika šie temperamentā atšķirīgie un domāšanā neatkarīgie mākslinieki ir saistīti, var teikt, uz mūžu. Kad sākās represijas pret Sokurovu, Arabovs turpināja viņam rakstīt, dažkārt bez jebkādām cerībām uz to, ka iecere varētu tikt īstenota.

Viņš ir dzejnieks, filozofs, rakstnieks. Viņš strādā ar nozīmēm, konkrēti sadzīves sižeti ar viņa rakstāmspalvas palīdzību pārtop stāstā par esamību. Stāstiem, kas paredzēti kino, pamatā vienmēr ir likta pretstatu cīņa, nejaušības un neizbēgamības, mūžības un tagadējā brīža sadursme. Baisais nemanāmi kļūst par smieklīgo, augstais – par zemo, traģiskais – par sentimentālo. Skrupuloza patiesība izšķīst mistikā. Arabovs neseko cēloņsakarību pavedieniem – viņš tos sarauj. Tāpēc viņa scenārijos grūti paredzēt nākamo soli vai pavērsienu. Fiziskā, materiālā, determinētā dzīve viņu neatvairāmi piesaista, taču dramaturģijas krēslainajā, vienmērīgajā plūdumā viņš ieslēdz brīnuma un burvības lampiņu, izklīdinot bezcerības tumsu.

Arabova–Sokurova grandiozajā tetraloģijā par varas iedabu daudz pateikts arī par cilvēku, par lepnību, par kārdinājumu. Planēta ir spēļu galda zaļā vadmala, uz kuras titāni-tirāni met neredzamus kauliņus: pāris–nepāris, miers–karš, labais–ļaunais, gaisma–tumsa, dievs–velns. Visas cīņas, nāvessodi, pasaules kari norisinās vārgulīga cilvēka iekšienē, un tikai pēc tam neremdināto kaislību postošā uguns izlaužas uz āru, pārņemot kontinentus.

Hitlers (“Molohs”), Ļeņins (“Teļš”), imperators Hirohito (“Saule”)– pasaules valdītājiem filmu autori pieiet neiespējami tuvu, līdz saožamības attālumam, līdz iespējai aplūkot Iļjiča ļengano ādu, fīrera trīcošo zodu, apjukumu imperatora Hirohito– maza, manierēs Čārlijam Čaplinam līdzīga cilvēka– acīs.

Arabovu un Sokurovu nodarbina nevis mitoloģija un burtiska sekošana faktiem, nevis sociālā filozofija, bet gan esamības fizioloģija. Viņi izvērš uz ekrāna fantastisko cilvēka un varas divkauju, taču beigu beigās tā ir divkauja ar viņa paša cilvēciskumu. Autoriem viņu aktuālās filozofiskās traģēdijas notiek ne tikai par esamības galvenajiem jautājumiem, bet arī par nemitīgi izplūdinātajiem labā un ļaunā jēdzieniem, par tagadējās pasaules stāvokli. Viens no galvenajiem Eiropas mītiem, stāsts par Faustu, Arabova traktējumā vēsta par to, kā cilvēks ieved kārdinājumā velnu, kā rodas šī savādā abpusēji izdevīgā kooperācija. Tā ir viena no aktuālākajām filmām par to, kā prakticismā ieslīgušais mūsdienu cilvēks pilnīgi pārtrauc jebkādas attiecības ar metafiziku. Un, šādi raugoties, man kino nav zināmi vēl mūsdienīgāki izteikumi.

Arabovs strādā kopā ar režisoriem, kurus raksturo dažādi pasaules uzskati, stilistika, kinematogrāfiskā plastika. Kirila Serebreņņikova “Jurģu diena”, Andreja Hržanovska “Pusotras istabas”, Aleksandra Proškina “Brīnums”, Andreja Proškina “Orda”. Katra filma ir pasaule, kas pastāv saskaņā ar neprognozējamiem noteikumiem, kuri diezgan bieži ir pakļauti ļaunuma un netaisnības likumiem. Tomēr Arabova Visumā pastāv kaut kāda par visiem zemes likumiem augstāka tiesa. Viņa “Likteņu mehānikā” (tāds ir Arabova slavenās grāmatas nosaukums) lasām par saspringtu mēģinājumu atminēt dievišķo providenci. Kino vēl ir īsti dzejnieki – varbūt pēdējie –, kuriem šie pūliņi ir vissvarīgākais, kuriem kino ir dvēseles fotogrāfija. Ne vairāk, bet arī ne mazāk.

Larisa Maļukova


Rīgas Laiks:
Grāmatā “Likteņu mehānika” jūs sakāt, ka cilvēka dzīvei var piemērot tos vai citus dramatiskos principus, noteikt cilvēka dzīvi kā žanru. Kā jums šķiet, kādā žanrā var aplūkot Ļeņina dzīvi?

Jurijs Arabovs: Man liekas, jebkuru cilvēku var ietilpināt traģikomēdijas žanrā. Jebkura dzīve ir traģiska, jo pēc tās ir nāve. Un neko drošu mēs par nāvi nezinām. Šā vai tā nāve ir katastrofa. Visupirmām kārtām tāpēc, ka cilvēks vienmēr mirst vienatnē. Neviens nekad nemirst kolektīvi, pat ja tā ir Hirosima, pat ja krīti lidmašīnā. Tāpēc jau nāve ir baiga. Es kā cilvēks, kuram nācies mirt, zinu, ka tas ir fantastiski vientulīgi un ka šī sajūta, ka tu esi atšķelts nost no pasaules, spiež nost, tā ir ļoti spēcīga. Tādēļ traģēdija tā būs vienmēr. Ir mūžīga dzīvība, nav mūžīgas dzīvības, vai cilvēka personība paliek mūžībā? Un komēdija tāpēc, ka mērķi neatbilst līdzekļiem. Tas ir gan traģiski, gan smieklīgi. Smieklīgi, cik bezpalīdzīgs ir cilvēks, kurš bijis pasaules valdnieks. Vai tad nav smieklīgi, ka Ļeņins vispār nedomāja par nāvi? Jūs taču varat izlasīt visus tos neskaitāmi daudzos sējumus, kuros apkopotas viņa piezīmes, lielāko tiesu žurnālistiskas, – tur par nāvi vispār nekā nav. Tikai Ļeņina testamentā 20. gados ir šīs īsās piezīmes kongresam, ka Staļins ar steigu jāaizvāc no vadības. Tajās kaut kas ir, kaut kāda priekšnojauta. Bet vispār – nu kā? Cilvēks, kurš mēģina mainīt pasauli, nedomā par savu nāvi? Tas ir smieklīgi. Viņš taču bija nostrādājis mazāk par trim gadiem Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja amatā, vadījis nebijušu, savādu valsti, kuras pieredze bija drīzāk negatīva, nevis pozitīva. Tas viss būtu smieklīgi, ja tam apakšā nebūtu to cilvēku asiņu, kuri vispār no šī supereksperimenta nezināja ne rīta, ne vakara. Tā kā tur ir iestrādātas šo cilvēku asinis, tā, protams, jau ir traģēdija.

RL: Kam tas ir smieklīgi? Man tur nekas nešķiet smieklīgs.

Arabovs: Smieklīgi ir, kad cilvēks uzkundzējas pasaulei, uzskatīdams sevi par nemirstīgu. Pēc Kanta definīcijas – kas ir smieklīgs? Gaidas, kas beidzas ar neko. Komunisma celšana Krievijā ir gaidas, kas beidzas ar neko. Ļeņina dzīve ir gaidas, kas beidzas ar neko. Absolūti kantiska komiskuma formula.

RL: Par ko Ļeņins jūsu scenārijā raud?

Arabovs: Viņa nāve bija baismīga, un ar šo savu nāvi viņš atšķiras no Staļina. Tā Iļjiču daļēji padara cildenāku, jo viņš ļoti stipri mocījās. Fiziski un garīgi; nenoliedzami. Ir Gorku apsarga atmiņas no 1924. gada sākuma, tas ir, neilgi pirms nāves. Nu, tātad nakts, pilnmēness, un apsargs pēkšņi dzird: kāds necilvēciskā balsī gaudo uz mēnesi. Apsargam asinis sastinga dzīslās. Šajā gaudošanā jautās šaušalas, kaut kas zvērisks, taču arī kaut kas cilvēcisks. Bet kaucējs bija Ļeņins ratiņkrēslā. Sēž, savīstīts apaļš kā sniegavīrs, un gaudo. Iespējams, tā ir leģenda, tāda pati kā “Nadja, pasaki Ļevam: noindēja”.

RL: Ļevs ir Trockis?

Arabovs: Trockis, jā. Viņi taču bija savā starpā noslēguši paktu, kā gāzt Staļinu. Tā laikam gan būtu Ļeņina pēdējā saprātīgā darbība pirms aizmiršanās.

RL: Vai tad Trockis bija aizbraucis pie viņa uz Gorkiem?

Arabovs: Jā, Trockis vairākkārt pabija Gorkos, 1924. gadā. Viņš ar smagu saindēšanos, cik noprotams, ne bez Staļina līdzdalības, ārstējās kūrortā. Taču visinteresantākais, ka viņš nogaidīja, laikam pats arī gudroja – kā nu būs, piecelsies Ļeņins vai ne. Viens viņš šo kampaņu pret Staļinu nespēja uzsākt, gaidīja Ļeņinu. Tikai tad, kad Ļeņins nomira, viņš attapās, taču jau bija par vēlu, Staļins divu gadu laikā visas vadības sviras bija aizvilcis pie sevis, un Trockis palika zaudētājos. Tā nu Ļeņins, kurš gaudo uz mēnesi, – pat ja tas ir izdomāts, tēls ir labs. Gan literārs, gan arī atspoguļo to katastrofu, kas tiešām arī bija notikusi. Un otrs apokrifs – mēs, protams, esam palikuši zaudētājos. Proletariāts Krievijā izrādījās truls, kūtrs, netiecās pēc zināšanām. Bija vajadzīga attīšana atpakaļ uz buržuāzisko ekonomiku, lai izaudzinātu to kulturālo proletariātu, kurš pēc maksimālās programmas spēj uzņemties valsts pārvaldīšanu. Vai tad nav smieklīgi? 1917. gada vasara, Ļeņins raksta savu pēdējo sacerējumu “Revolūcija un valsts”. Viss sacerējums ir par to, ka valstij proletariāta laikmetā jāatmirst. Lūk, eksistē īslaicīgs vēsturisks cariskās valsts mašīnas lūzums, tam vajadzīga proletariāta diktatūra, bet pēc tam valsti spēs pārvaldīt jebkura ķēkša. Tas gan Iļjičam drīzāk ir poētisks tēls. Gluži pašpārvalde viņam nebija prātā. Kāpēc viņu tik ļoti interesēja anarhisms? Viņš taču vairākkārt bija ticies ar Kropotkinu, paskatieties viņa dienasgrāmatas. Jau neilgi pirms smaga insulta. Viņu ļoti interesēja pašpārvaldes ideja. Nu, ir taču smieklīgi – uzrakstīt par valsts krahu kā galveno mērķi un likt pamatus totalitārai valstij, kas, stingri ņemot, Krievijā bija kaut kas nepieredzēts. Njā, Ivana Bargā laikā tāda gan bija, tomēr galīgi ne šādā mērogā. Bet šeit rezultāts ir fantastiski komisks. Un traģisks.

RL: Kā jums šķiet, kāpēc slimais Ļeņins savas dzīves pēdējā posmā centās bučot rokas zemniekiem un vispār apraudāties un lūgt piedošanu?

Arabovs: Nu, tā bija gala tuvošanās.

RL: Jūs taču teicāt, ka viņš par nāvi nedomāja.

Arabovs: Tik ilgi, kamēr viss ķermenis viņam kalpoja, nedomāja. Bet, kolīdz body sāka viņam nepakļauties, man liekas, kaut kas dzima. Viņš šai ziņā bija plašs cilvēks, viņam bija simpātiskas iezīmes. Teiksim, saglabājies tāds stāsts. Braucis viņš reiz automobilī ar šoferi uz Gorkiem, un mašīna uz tilta pāri upei iesprūdusi – koka baļķi lāgā nav turējušies kopā, ritenis iestrēdzis, un viss. Tur stāvējis lauku vīrs, un Ļeņins viņam pajautājis: “Varat salabot?” Tas saka: “Kurš tad te labos? Vara pie mums, atvainojiet par izteicienu, ir padomju.” Ļeņins gardi smējies un pēc tam Tautas komisariāta sēdēs vairākkārt sacījis: “Vara pie mums, atvainojiet par izteicienu, ir padomju.” Viņā bija plašums, kāds Staļinam nepiemita. Viņā bija augstās muižnieku kultūras paliekas, kas viņam tomēr kaut ko vēstīja par pasauli. Dieva jēdzienu viņi bija atcirtuši nost, taču viņam bija humors – diezgan amizants. Aņņenkovs ir atstāstījis vienu viņa asprātību – Ļeņins šūpojies šūpolēs, teikdams: “Kaitīga izprieca – uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, atpakaļ. Bet vajag – uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu...” (Abi smejas.) Visi ha-ha-ha, un viņš arī: ha-ha-ha. Viņā bija šīs cilvēcīgās īpašības, taču, protams, viņa vieglprātībai nebija robežu.

RL: Vai viņa vieglprātību jūs kaut kādā ziņā saistāt ar nedomāšanu par nāvi?

Arabovs: Nu, konservatīvie baznīckungi apgalvo, ka slimība un bēdas dotas tāpēc, lai vestu pie prāta. Manuprāt, tas ir pārāk kategorisks spriedums, no tā var secināt: nu, draugi, slimojiet, mokieties, tad sāksiet domāt. Tomēr īstenībā nevarība kaut kam liek rasties. Arī Ļeņinā tā kaut ko radīja. Arī rokas bučošanu zemniekiem. 1917. gadā, kad viņš bija enerģijas spārnots, ieradies Pēterburgā un izvirzījis tās aprīļa tēzes, – tas bija cits Iļjičs. Pavisam cits. Slimība kaut cik bija vedusi pie prāta.

RL: Gan jūs kļuvāt cits, gan Ļeņins?

Arabovs: Jā. Un tā, lūk, inerci pārtrauc vai nu paša taisnprātība, vai ekstremāli notikumi, kā, teiksim, slimība, noziegums, nodevība – kas mums tur vēl ir? Mīlestība, kaislība. Mīlestība ļoti labi pārtrauc darbošanos pēc inerces.

RL: Kur jūs to esat redzējis?

Arabovs: Nezinu, varbūt Ļeņina jūtas pret Inesi Armandu ir pārspīlētas, tomēr gan jau šīs jūtas kādu cilvēcības kripatiņu viņā bija iesējušas. Jau tikai pievēršanās nepam ir ne tikai valstiska viltība, lai noturētos pie varas. Tur bija arī kāda kripata cilvēcīguma. Starp citu, Trockis pusgadu pirms nepa pieņemšanas uzrakstīja Ļeņinam zīmīti: “Vladimir Iļjič, ar ekonomiku ir cauri. Krieviju var klapēt ciet. Atceliet pārtikas repartīciju, zemnieku dzīve ir izpostīta.” Ļeņins domā. Atbildes nav. Trockis gaida, kļūst aizvien sliktāk un sliktāk. Tad viņš raksta zīmīti: “Tad ieviesiet darba armijas pēc Arakčejeva sistēmas, jo kaut ko vajag darīt.” Ļeņins domā, domā. Un tomēr no šiem diviem absolūti diametrāli pretējiem priekšlikumiem izriet, ka viņi bija plaši cilvēki. Trockis izvirza vairāk vai mazāk humānistisku ideju. Jūs pats zināt – tas zelta rublis, kuru Staļins tūlīt pat nokāva, jo ir ļoti grūti vadīt tādu pusbrīvu cilvēku sistēmu. Taču, ja būtu noticis brīnums un tā kaut kādā veidā izdzīvotu, ar Krieviju nebūtu notikusi tā katastrofa, kas turpinās vēl šobaltdien.

RL: Vai jūs atceraties, kā mainījās jūsu attieksme pret viņu pēc scenārija uzrakstīšanas? Un vai mainījās?

Arabovs: Mana attieksme pret Ļeņinu ir vesels 50.–60.gadu padomju sabiedrības sociālais šķērsgriezums. Esmu audzis bez tēva. Tēvs diezgan agri mūs pameta, kad man bija četri gadi. Audzināja māte. Visu atļāva, mani ārkārtīgi lutināja. Tas man, teiksim tā, nenāca par labu par 100 procentiem. Es pieradu pie sieviešu mīlestības, pie šādiem tādiem niķiem un vīrišķības neesamības. Paldies Dievam, kad man bija 20 un vēl drusku, man pietika sajēgas to cik necik piekoriģēt. Es tvīku pēc tēva. Atceros, man bija albumi, es izgriezu Ļeņina bildītes un līmēju tajos. Pēc tam bija Staļina kulta atmaskošana, Staļins, paldies Dievam, atkrita, palika tikai Ļeņins. Un ļoti ilgi Ļeņins man nepavisam nebija valstsvīra paraugs. Es jau augu tajos laikos, kad nebija sviesta, desas – nu, kas tas ir? Kāpēc nekā nav? Tāpēc, ka zemniecība bija apslaktēta. Tiesa, kolektivizācija notika jau bez Ļeņina, taču ir skaidrs, ka pamatus bija licis viņš. Tomēr emocionāli bija kaut kāda pieķeršanās viņam. Gājiens uz mauzoleju man ir bijis vienu reizi mūžā, tas uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Man tieši likās, ka tā ir absolūta nāves valstība, ka esmu nokāpis kaut kādā Aīdā. Atceros to marmoru, kaut kādus drausmīgi drūmus karogus...

RL: Uz mani iespaidu atstāja tas, ka viņa vaibsti bija apbrīnojami aziātiski.

Arabovs: Uz turieni aizvests, es vēl nezināju, ka tautības mēdz būt dažādas. Visi bija vienas – kosmiskas – tautības. Protams, aziāts, to var nomanīt pēc Aņņenkova portretiem. Turpretī tā melnā tumsa gan bija kaut kas pretdabisks. Ļoti smaga. Un tomēr – kā cilvēks, tāds, kādu viņi attēloja, ar humoru, ar vājībām, ar cilvēcīgumu, viņš nonāca pretrunā ar dažiem labiem faktiem, kurus es pamazām uzzināju, un arvien vairāk. Un man kaut kāda silta attieksme – iespējams, falši silta, iespējams, no personīgās situācijas ģimenē – ir saglabājusies pat līdz mūsdienām. Staļinu gan ģimenē nolādēja. Nolādēja klusējot. Visus viņa varenos darbus, sākot ar Baltijas pievienošanu un beidzot ar tautu izsūtīšanu, bet galvenokārt zemniecības iznīcināšanu, ka viņu jupis. Krievijas dzīves un krievu kultūras pamats! Ļeņins daudz ko nepaspēja, gan sliktu, gan labu. Arī labu viņš dažreiz darīja, piemēram, to pašu nepu. Tā nu pret viņu man laikam vēl joprojām ir saglabājusies kaut kāda sirsnība, taču tagad es šo sirsnību racionalizēju ar to, ka pirms nāves Ļeņins cieta mokas. Ļeņina apbrīnojamā pēcnāve aprakstīta Daniila Andrejeva “Pasaules rozē”. Tas vispār ir satriecošs opuss. Manuprāt, spēcīgākais, kas 20. gadsimtā sarakstīts krievu valodā.

RL: Jūsu scenārijā ir, nosacīti runājot, liriskais varonis, kurš redz visu, kas notiek, dzird arī Ļeņina smadzenes. Pieņemsim, ka jūs esat tas, kurš to dzird. Ko jūs dzirdētu šajās mirstoša cilvēka smadzenēs?

Arabovs: Lepnību. Tādu pašu lepnību kā jebkuram no mums. Manis paša lepnību. Jaunībā taču katrs pusaudzis ir Ļeņins.

RL: Kādā ziņā?

Arabovs: Viņš ir cilvēks, kurš met izaicinājumu visai pasaulei. Cilvēks, kuru visa pasaule ir sāpīgi aizvainojusi. Cilvēks, kurš, pateicoties savai gribai, pārveido visu pasauli. Taču vieniem – kā man – palaimējas, viņi, kārtīgi dabūjuši pa ādu, saprot, ka tā ir muļķība. Ļeņinam nepaveicās. Viņš saprata, ka tā ir muļķība, pirms nāves, kad tās Kaplānes lodes izraisīja trieku, – un viss.

RL: Kas tad jums palaimējās? Saprast, ka tas viss ir blēņas?

Arabovs: Jā.

RL: Kāpēc tā ir veiksme, nevis rezultāts jūsu darbam ar sevi un jūsu domai?

Arabovs: Nu, es tā izsakos. Uzskatu, ka domas darbs arī ir... Paveicies, ka doma strādā. Veiksmīgi apstākļi, veiksmīgas sastapšanās ar cilvēkiem, kuri liek domāt. Ģenētiska predispozīcija – nu, viss tak būtībā ir sagadīšanās. Vēl aizvien taču ir milzum daudz cilvēku, kuri līdz mūža galam uzskata, ka viņiem kaut kas ir noskausts, ka viņi spēj būt napoleoni, ka viņi vislabāk māk vadīt Baltiju, Krieviju, Savienotās Valstis, pasaules valdību, redz, viņi staigā apkārt. Viņiem nav palaimējies.

RL: Vai esat dzirdējis leģendu, ka ciematā turpat blakus Gorkiem esot strādājis Putina vecaistēvs?

Arabovs: Tā nav leģenda. Tūkstošgades sākumā es interesējos par Putina oficiālajām biogrāfijām. Toreiz tādu bija diezgan daudz. Un no tām es uzzināju, ka viņa vectētiņš bijis Rasputina pavārs. Bet pēc tam – uz NKVD. Var jau būt, ka tā ir leģenda, taču tas ir iekļauts Rāra grāmatā par Putinu “Vācietis Kremlī”1, ja nemaldos. Un vēl vairākās grāmatās. Izklausās pēc leģendas – Putins, Rasputins, rīmes ir pārāk literāras. Taču visādi var būt.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela