Kā izgatavot gudrus cilvēkus

Andreju es pazīstu mazliet ilgāk nekā 20 gadus. Diezin vai varu droši apgalvot, ka viņu pazīstu, tāpēc ka ne reizi neesmu kopā ar viņu kāpis kalnos, ne reizi neesmu lēcis no kalna, neesmu studējis fiziku, neesmu skrējis maratonus. Tāpēc sākšu ar statistiku: Andrejs divas reizes uzkāpis pasaulē visslavenākajās kalnu virsotnēs, Andrejs ir iedarbinājis divus privātus jaunuzņēmumus izglītības jomā – Toljati Vadības akadēmiju un Maskavas Vadības skolu “Skolkovo”. Visās savās gaitās viņš ne tikai plūcis laurus, bet arī ne reizi vien guvis traumas. Viņa psiholoģiskās traumas ir grūti saskatāmas, taču fiziskajām esmu bijis aculiecinieks. Alpīnisms ir barga nodarbe. Manuprāt, Andreja dzīvē izglītošanas kvalitāte ir skaudri izjūtama, un tik tiešām starp spēju izdzīvot – gan tiešā leviatāna tuvumā, gan pie dabas – un zināšanām, iemaņām un prasmēm viņa dzīvē, pēc manām domām, ir vienlīdzības zīme, katrā ziņā korelācija ir ļoti augsta. Patlaban Andrejs Volkovs modernizē izglītības – pirmām kārtām augstākās – institūtu. Turklāt viņš to dara vairākās trajektorijās uzreiz: vada nacionālo augstākās izglītības programmu reformas padomes, apmāca augstskolu vadītājus un rezerves sastāvu, konsultē un īsteno stratēģiskās sesijas universitātēs. Manuprāt, šobrīd viņš par izglītības sistēmu zina tik daudz, ka izteikt savu izpratni var tikai visšaurākajā lokā.

Oļegs Aļeksejevs

Rīgas Laiks: Tu reiz garāmejot pateici, ka izglītības mērķim būtu jābūt gudru cilvēku izgatavošanai. Vai es pareizi atceros?

Andrejs Volkovs: Nujā, tas izriet no manas sarunas ar Aleksandru Moisejeviču Pjatigorski, kurš asi, vēl asāk nekā es, noformulēja, ka izglītība nav kaut kam. Izglītība ir pati par sevi. Tomēr viss atkarīgs no tā, kādā pozīcijā mēs atrodamies. Ja raugāmies uz to filozofiski, abstrakti, no zināšanu pasaules, tad šī tēze, bez šaubām, ir pareiza. Turpretī, ja atrodamies, piemēram, izglītības politiķa pozīcijā... vai, nedod Dievs, pozīcijā, kurā atrodas cilvēks, kas veido rūpniecības politiku... Viss atkarīgs no skatījuma. Jo viss šobrīd izglītībā notiekošais vienmēr izriet no hipotēzes, ka izglītība nez kāpēc un kādam ir vajadzīga. Ir vesela koncepcija par tā saucamajiem stakeholders – ģimene, pats cilvēks, valsts, darba devējs. Un viņi visi spriež, ko kuram vajadzētu. Bet tēze, ka izglītība nav nekam un tai vienkārši jāizgatavo gudri cilvēki, ir pretstatā tam, ka izglītība paredzēta kaut kādai vajadzībai. Lai cik vienkāršs ir šis izteikums, man tas nešķiet plakans.

RL: Varbūt to var sarežģīt, uzdodot jautājumu: ja patiešām nevienam neko nevar iemācīt un katram viss jāiemācās pašam, tad kādiem jābūt izglītības apstākļiem, lai tiktu izgatavoti gudri cilvēki?

Volkovs: Jau pats darbības vārds “izgatavot”, ko mēs šajā sarunā lietojam metaforiski, nozīmē mākslīgu attieksmi pret to. Nevis dabīgu attieksmi, bet konstruktīvi tehnisku. Es apzināti lietoju šādu leksiku. Pirmkārt, es, piederēdams pie noteiktas filozofiskas tradīcijas, aizstāvu viedokli, ka cilvēks sastāv no kultūras nospiedumiem un šos nospiedumus viņā atstājuši pirmām kārtām vecāki, otrām kārtām – cilvēki un institūti, kas viņam norullējuši pāri. Tāds institūts var būt gan skola, gan cietums. Tā var būt pionieru organizācija un var būt arī beisbola komanda. Proti, sacīdams “institūts”, es nepavisam nerunāju par augstāko mācību iestādi. Un ir cits viedoklis – ka cilvēkā viss jau sākotnēji ir bezmaz ģenētiski ieslēpts un vajag tikai tam palīdzēt izplaukt. Es uzstāju, ka vajag izgatavot. Un proti: ja mums izdodas izveidot tādu vidi vai, bail sacīt, tehnoloģijas, tad mēs varam iegūt ļoti foršu cilvēku. Lūk, ko pauž vārds “izgatavošana”.

RL: Jā, bet vai no tavas pozīcijas izriet, ka cilvēku rada tas, ka viņam kaut kas norullējis pāri, vai arī tā ir tikai daļa no cilvēka uzbūves?

Volkovs: Uz šo jautājumu atbildēt man šķiet ļoti svarīgi. Es nezinu, kā cilvēku ietekmē viņa psihosomatika, tas, kas ir jau caurcaurēm dabas dots, taču, manuprāt, ne pārāk daudz. Kādas tur ir struktūras, kā līdz tām aizrakties? Nu, droši vien šādi vai tādi neirofiziologi, kuri pēta smadzenes vai gēnu struktūru, reiz mums ziņos: “Re, skatieties, tur ir tas, tas un tas. Tā nu varat neplosīties, nekas nesanāks.” Teiksim, sportā jau līdz tam ir nonākuši. Esmu mazliet to pētījis: tagad, zinot gēnu struktūru, jau var noteikt noslieci... Tas ir saistīts ar muskuļu saraušanās tempu, ko nevar izmainīt ar treniņiem. Var pateikt: “Tak nemokiet to savu meitēnu, viņa nekad nebūs daiļslidotāja. Netērējiet naudu, nelamājiet viņu vakaros, nelieciet kaktā. Viņa iemācīsies dejot uz ledus, viņa labi slidos, taču nekad nekļūs ne par olimpisko čempioni, ne par nopelniem bagāto sporta meistari.” Taču, runājot par intelektu – te ir pilnīgi citādi. Brodskis vienā savā runā Mičiganas Universitātes studentiem ļoti skaisti pateica: “Šmurguļi, strādājiet ar vārdu! Vienkārši interesējieties par vārdiem! Nevis tāpēc, lai pazīmētos ballītē, bet tāpēc, ka tas jums ļaus precīzāk izteikt sevi: jūsu rīcībā tam būs vairāk vārdu.” Pat Brodskis saka: nevis ģenētiski velciet no sevis ārā vārdus, bet strādājiet ar vārdiem. Strādājiet – tas nozīmē: izmēģiniet, iegūstiet, pielaikojiet sev, piesavinieties. Un tad jums būs bagāža. Tas ir treniņš, prasti sakot. Es domāju, ka dzejniekam šāda vārdu pārcilāšana, piemeklēšana, meklēšana vai iepazīšanās ar kultūrjēgām ir milzīgi liela, grūta darbnīca. Taču dažkārt mēdz būt tāds kā brīnums, kad – plaukš! – viss sastājas kopā elegantā konstrukcijā, kas aizkustina sirdi un dvēseli un tāpēc ir neaizmirstama. Taču es neesmu ne dzejnieks, ne dejotājs, ne mūziķis, tāpēc man par to ir ļoti grūti spriest. Turpretī intelektuālajā darbībā pirmām kārtām ir tā ruļļa nospiedumi, kas tev pārbraucis pāri. Teiksim, tie filozofi, kurus esi sastapis, filozofēšanas un domāšanas skolas, kurās esi trāpījies. To es saucu par spiednēm, par spiedogiem – jo nav tā, ka tev tas viss nāk “no iekšām”. Lūk, ko es ar to gribēju teikt.

RL: Amerikā 30. gados bija vesela Liberal Arts kustība, kuras vērtējumā pārāk agrīna specializēšanās ir kļūda. Viņi uzskatīja, ka cilvēkiem vispirms jāattīstās kā domājošām un daudzpusīgām personībām un tikai pēc tam jāsadalās pa specialitātēm. Cilvēkiem jāiemācās mācīties. Vai tu vari gudru cilvēku izgatavošanu kaut kā salīdzināt ar uzdevumu, kuru izvirzīja Liberal Arts kustība, kas gan tagad ir nedaudz zaudējusi apgriezienus?

Volkovs: (Nopūšas.) Tu uzdod ļoti svarīgu jautājumu. Man tas jau gadus desmit bijis praktisko pārdomu – un ne tikai pārdomu, bet arī rīcības – priekšmets. Tu sacīji, ka tā “zaudējusi apgriezienus”. Es teiktu citādi: par šīs koncepcijas krīzi ļoti daudz tiek spriests, pirmām kārtām angļu valodā iznākošajā presē. Par humanitāro zināšanu krīzi šobrīd spriež Stanforda, Mičiganas un citu universitāšu profesori. Dažnedažādas inženierijas – tieslietu inženierija, cilvēka inženierija, datu inženierija, mašīnas inženierija – universitātēs ir krietni pastūmušas humanitāros pie malas. Nu, ko nozīmē – pastūmušas pie malas? Viņiem ir nez cik reižu lielākas algas, vairāk vietu, viņi biežāk ieņem varas pozīcijas universitātēs kā sociālās organizācijās. Nav jau tik vienkārši. Es kā praktizējošs izglītības inženieris, kā cilvēks, kurš divas reizes ir veidojis mācību iestādi un izstrādājis daudz izglītības programmu, zinu: ja cilvēkam nav praktiska jautājuma – vārds “prakse” te jāsaprot nevis vulgāri, bet saistībā ar viņa dzīvi –, tad viņš faktiski slīd pa zināšanu virskārtu. Bet tas praktiskais jautājums mums taču rodas no darāmā, no tā darba, ko mēs darām, sākot ar primitīvo – teiksim, strādājam ar finansēm – un līdz ļoti sarežģītam. Un šī neatlaidīgā taujāšana cilvēkam liek meklēt jaunas formas un zināšanas un kārot izglītību. No otras puses, lai ieietu šajā praktiskajā jautājumā, cilvēkam iesākumam jāpatrenējas – un nevis ar kaut kādu nolūku, bet tāpat vien, ar citām, nevis savām domu un priekšstatu formām. Šī dilemma man daudzus gadus nedod miera. Un tā attiecas ne tikai uz universitātēm. Es visvairāk runāju par universitāti, jo esmu projektējis divas universitātes, tomēr tas attiecas arī uz vidusskolu, high school angļu valodā runājošajā tradīcijā, un pēcuniversitātes izglītību. Tas ir tāds ilgs jautājums, kas cilvēku pavada no kādiem 14 vai 15 gadiem līdz 24–25 gadu vecumam. Pēc tam jau vai nu viņš pats var sev ģenerēt jautājumus un virzīties, vai arī tas ar viņu nav noticis un diez vai notiks. Un tā, atskatoties uz savu dzīvi, man jāteic, ka tas ir ļoti svarīgi: ne tikai vajag praktiskas zināšanu formas, bet arī jāpaklīst pa filozofiju, jāpaošņājas kulturoloģijā. Kad tu esi, teiksim, IT inženieris, ir baigi labi, ja nejauši iemaldies kaut kur antropoloģijā vai budistu valodās, tāpat vien bez iemesla. Nekad nevar noprast, kā šīs zināšanu formas negaidīti nostrādās vēlāk dzīvē. Taču galvenais šajā posmā – un augstskola to dara grūši un ļoti slikti – ir nostādīt kritisko domāšanu. Tam jau tās liberal arts arī ir vajadzīgas. Nu, tālāk jau sākas tā īstā problēma: kā tad mēs viņam to domāšanu nostādīsim? Kā var iedīdīt kritisko domāšanu, ielikt par to trijnieku vai četrinieku? Nevar tak!