Kā tu attaisno savu eksistenci?

Ne katrai domai vajadzīgs stāsts, bet teikt, ka ne katram stāstam vajadzīga doma, būtu muļķība. Ne visa filozofija ir literāra, ne visa literatūra ir filozofiska, taču no Platona mītiem līdz Prusta apziņas līkločiem stiepjas pavediens, kas dīvainā veidā savij domu un stāstu jeb, plašāk ņemot, filozofiju un literatūru. Cilvēces domāšanas un stāstniecības vēsturē ir tikai dažas epizodes, kas savā intensitātē var līdzināties notikušajam vācu zemēs 18. gadsimta nogalē un 19. gadsimta sākumā. No Gētes un Kanta līdz Hēgelim un Helderlīnam vācu valodā notika tik daudz, ka tā aptveršanai nepietiek ar pāris simtiem gadu. Daļējs Ziemeļamerikas indiāņu pēctecis Čikāgas Universitātes Ģermānistikas nodaļas vadītājs Deivids Velberijs (1947) ir viens no tiem, kas savas dzīves lielāko daļu ir pavadījis, mēģinot aptvert to, kas vācu literatūrā un filozofijā notika tajos dažos gadu desmitos un ko tas joprojām nozīmē. Es viņam pievērsu uzmanību drīz pēc tam, kad Hārvarda Universitātes izdevniecībā iznāca grāmata A New History of German Literature (2005) – Velberijs bija tās sastādītājs un galvenais redaktors. Tā ir fascinējoša grāmata, pie kuras ir patīkami atgriezties; vienlaidu stāstījuma vietā to veido 200 esejas, kas ietiecas atsevišķās šīs vēstures epizodēs no 744. līdz 2001. gadam. Taču interesantākais viņa kā literatūrzinātnieka darbā ir mēģinājums noturēties filozofijas un literatūras krustcelēs, tur, kur doma izvēršas stāstā un stāsts turas domā.

^A. R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Deivids Velberijs: Nē. Literatūras pētnieks. Taču es specializējos vācu literatūras klasiskajā periodā – apgaismībā, klasicismā, romantismā –, tāpēc esmu daudz saskāries ar vācu filozofiju. Ir grūti izprast vācu literatūru un citus tā perioda darbus, neapgūstot vācu filozofiju. Taču es neesmu filozofs stingrā šā vārda nozīmē.

RL: Jūs gribat teikt – neesat filozofs pēc izglītības vai arī neesat filozofs pēc pārliecības?

Velberijs: Nē, nē – pēc izglītības. Un vēl es, protams, neesmu profesionāls filozofs.

RL: Jūsuprāt, filozofija ir profesija?

Velberijs: Filozofija klasiskā izpratnē ir paredzēta, lai sniegtu zināmus orientierus dzīvē, un tam nevajadzētu attiekties tikai uz profesionāļiem, kas ir filozofi pēc aroda. Tādā ziņā filozofija mani interesē. Bet es uzskatu arī, ka filozofijas tradīcijai piemīt iekšējas normas un prasības, kuras kārtīgi apgūt var tikai ar pamatīgu apmācību, un tādā ziņā es neesmu filozofs. Viena no lietām, kas darbā Čikāgas Universitātē man ir bijusi svarīga… Es šeit esmu jau vienpadsmit gadus, pirms Čikāgas es biju Džonsa Hopkinsa Universitātē Baltimorā un pirms tam – Stanfordā. Šeit filozofi un literatūras pētnieki sadarbojas daudz vairāk nekā jebkurā citā iestādē, kur esmu strādājis. Tas nozīmē, ka es kā literatūras pētnieks sadarbojos ar cilvēkiem, kuri ir apguvuši filozofijas kanonu, kuri pazīst filozofiskās argumentācijas normas. Tā man ir bijusi ļoti bagātinoša pieredze, taču šeit ir svarīgi izcelt kādu, tā sakot, akadēmiskās politikas momentu – proti, filozofijas nošķiršana no citām disciplīnām dabiski noved pie sava veida pseidofilozofiskas domāšanas veidošanās citās disciplīnās, jo to pārstāvjiem nav ar ko runāt. Un tas ASV akadēmiskajai videi ir bijis diezgan raksturīgi jau labu laiku – radās augsti izglītotu cilvēku grupa, kas nodarbojās ar tā saucamo analītisko filozofiju, atstājot bez ievērības veselu filozofisku interešu kopumu, piemēram, estētiku, literatūru, eksistenciālos jautājumus, jautājumus par vēsturi, par laikmetīguma dabu. Šie jautājumi filozofus parasti neinteresē. Tāpat netiek aplūkoti arī daudzi pagātnes autori. Bet daudz ražīgāk, protams, ir strādāt kopā ar filozofijā izglītotiem cilvēkiem. Un tā ir viena no lielajām priekšrocībām šeit – iespēja strādāt kopā ar filozofiem. Tā, piemēram, pēdējo pāris gadu laikā šeit, Čikāgas Universitātē, mums ir bijuši semināri, kurus es esmu vadījis kopā ar kolēģiem no Filozofijas fakultātes.

RL: Ar kuriem?

Velberijs: Pagājušajā gadā mēs ar Filozofijas fakultātes profesoru Džeimsu Konantu pasniedzām amerikāņu filozofa Stenlija Kavela¹ filozofijai veltītu semināru divās daļās. Pirmajā daļā mēs nodarbojāmies ar viņa lielisko filozofisko darbu “Saprāta galvojums” (The Claim of Reason). Šajā daļā vadību uzņēmās Konants. Tas ir ļoti, ļoti sarežģīts filozofisks darbs, kas ietver izvērstu polemiku ar Ostinu, Vitgenšteinu un pāris citiem filozofiem. Un otrajā daļā mēs pētījām Kavela esejas par literatūru, estētiku un kino. Semināru apmeklēja kādi 40 cilvēki no vairākām studiju programmām, bija filozofijas studenti, bet arī literatūrpētniecības studenti. Vēl vienu tādu kursu es pasniedzu kopā ar kolēģi Robertu Pipinu – par mākslas laikmetīguma filozofiskajām teorijām. Mēs sākām ar vācu romantiķiem, ar Frīdrihu Šlēgelu, Šellingu, tad pamatīgi koncentrējāmies uz Hēgeli un beigās apskatījām Nīči, Heidegeru un pāris mūsdienu nevācu mākslas kritiķus.

RL: Šis periods, kurš ilga 25–30 gadus, ir droši vien ražīgākais posms vācu filozofijā, un tajā tapuši arī daži no izcilākajiem vācu literatūras darbiem. Kādi faktori izraisīja šo radošo izvirdumu vācu filozofijā un literatūrā?

Velberijs: Tas ir interesants jautājums. Ir dažādas versijas. Viena svarīga versija to saista ar vilšanos sabiedrības feodāli aristokrātiskajā struktūrā un buržuāziski tirdznieciskas sabiedrības rašanos. Citiem vārdiem, Eiropas sabiedrībai parādījās jauna izpratne par sevi, tā bija veidojusies 18.gadsimta laikā un līdz tam nebija plaši izpaudusies. Šis varētu būt viens cēlonis. Taču, manuprāt, galvenā lieta šajā periodā, kurā darbojās tādi cilvēki kā Gēte, Šillers, brāļi Šlēgeli, Novāliss, E.T.A.Hofmanis, Helderlīns un viss pēc Kanta uzplaukušais filozofijas zieds… Es uzskatu: ja būtu jāizvēlas viens jēdziens, kas apvienotu visus šos cilvēkus, tas būtu brīvības jēdziens. Uzskatu, ka šis filozofiskais uzplaukums ir brīvības domas pašizpausme. Es teiktu, ka tā ir centrālā doma. Cilvēka gara, cilvēka intelekta brīvības atklāšana, laikmeta galvenā termina – Geist – atklāšana, kas būtībā veido pats sevi, pats sev nosaka likumus. Tas ir pašnoteicošs. Un jebkura cilvēka dzīves forma ir šīs pašnoteikšanās izpausme tādā ziņā, ka tā izdod likumus pati sev – vai tās būtu sociālās dzīves formas vai mākslinieciskās formas, vai filozofiskās domas formas.

RL: Pirms jūs izklāstījāt savu redzējumu par šo centrālo jēdzienu, jūs pieminējāt tirdznieciskās buržuāzijas rašanos kā vienu no veicinošiem socioloģiskiem faktoriem. Kāds tirdznieciskajai buržuāzijai sakars ar brīvības jēdzienu?

Velberijs: Nu, šo pašnoteikšanās domu galu galā attīsta tieši buržuāzija. Buržuāzija attīsta pašiniciatīvas domu, tā tiecas pēc dzīves veida, ko varētu saukt par būtībā “šaipasaulīgu” – proti, tādu, kas nav vērsts uz “pārpasaulīgu” jeb transcendentālu realitāti. Tādā ziņā man šķiet, ka šeit ir saistība… Kāds teiks, ka doma par brīvību ir kaut kādas sociālas organizētības izpausme. Es tam drīzāk pieietu citādi, jo man šķiet, ka jautājums par brīvības domas vērtīgumu ir tik nozīmīgs, ka to nevajadzētu reducēt līdz kādas ideoloģijas izpausmei. Ir jāsaprot, ka doma par brīvību ir kaut kas tāds, kas tur mūs savā varā.

RL: Es labprāt pakavētos pie brīvības jēdziena. Taču, pirms par to jautāju, es gribētu noskaidrot jūsu viedokli par vēl kādu socioloģisku teoriju, kuru Randals Kolinss izvērsa vienā no savām grāmatām. Viņš raksta, ka šī uzplaukuma izšķirošais socioloģiskais faktors bija tas, ka nelielas cilvēku grupiņas sāka savā starpā par šīm lietām runāt un viņi regulāri tikās, diskutēja, apmainījās ar vēstulēm, ar sievām, nu – ar visu. Cik socioloģiski vai vēsturiski patiess, jūsuprāt, ir šāds apraksts?

Velberijs: Man tā šķiet ārkārtīgi interesanta doma. Ļaujiet man šajā sakarā citēt piezīmi, ko kādā diskusijā pēc savas lekcijas izteica Alesders Makintairs, viens no nozīmīgākajiem amerikāņu filozofiem. Viņš teica: “Manā skatījumā filozofija ir dzīva tikai sarunā.” Un savā ziņā šo domu var saistīt ar to, ko sakāt jūs. Man šķiet, ka tā ir burvīga doma. Vairums filozofu droši vien teiktu, ka filozofija sākas ar Sokratu, ar sarunas situāciju. Tātad saruna ir tā stihija, kurā dzimst filozofija. Es nezinu šo grāmatu, taču jūsu aprakstā ir vairākas lietas, kas sasaucas ar situāciju 18. un 19.gadsimta mijā, teiksim, Vācijā. Viena no tām, protams, ir romantiķu pulciņš, kas attīstīja Symphilosophieren ideju. Tā nozīmē kopīgu filozofēšanu. Tā ir sanākšana un filozofēšana kopā, atsakoties no individuālās autorības. Tā ir ideja par filozofiju kā domas atraisīšanos, kas notiek kopīgā sarunā, katram indivīdam pievienojot sarunai kaut ko no sevis, koriģējot savu pozīciju šīs domu apmaiņas rezultātā, – faktiski tā ir tāda kā dialektiska domas atraisīšanās. Cits šīs idejas aspekts, kas man šķiet interesants, ir saistīts ar to, ka pat globālās sabiedrības kontekstā… proti, ja padomā, cik daudz cilvēku ir pasaulē…

RL: Diezgan daudz.

Velberijs: Diezgan daudz. Un vai nav apbrīnojami, ka relatīvi nelielai cilvēku grupai var būt tik milzīga ietekme uz pasaules sabiedrību? Tas, protams, bija viens no Stefana Georges pulciņa darbības programmatiskajiem aspektiem 20.gadsimta sākumā Vācijā. Un Georges pulciņa ietekme tiešām bija diezgan ievērojama – ne tikai Vācijas mākslas pasaulē, bet arī akadēmiskajā vidē. Šis pulciņš veidojās ap vienu centrālo personu, kuru pārējie dalībnieki sauca par “meistaru”, – ļoti nefilozofiska doma, es teiktu. Taču šis ir piemērs tam, kā neliela grupa var izstarot milzīgu iespaidu uz apkārtējo pasauli.

RL: Un kas pašlaik ASV ir meistari?

Velberijs: Nezinu. Es nezinu, vai tādi vispār ir…

RL: (Smejas.) Nē, tas bija joks.

Velberijs: Taču, turpinot šo domu, man svarīgāks šķiet jautājums par universitāti. Universitāte mūsdienās atrodas zem pastāvīga spiediena – no naudas devēju puses, no valdības puses un tā tālāk – arvien kāpināt produktivitāti. Es domāju, ka universitātēm ir jāmeklē ceļi, kā radīt vidi sarunām. Ja filozofija tiešām dzīvo sarunās, tad vides atrašana sarunai ir svarīgs universitātes uzdevums.

RL: Lieliski, bet atgriezīsimies pie tā, ko jūs uzskatāt par svarīgāko tā perioda jēdzienu, – pie brīvības. Kuras no daudzajām tā laika brīvības koncepcijām jums šķiet interesantākās, svarīgākās, jēdzīgākās?

Velberijs: Nu, bez Kanta filozofijas, sevišķi bez viņa ētikas, šīs koncepcijas vispār nav iedomājamas. Tāpat arī Kanta tēze par domāšanas spontanitāti – visas šīs idejas lika pamatu brīvības jēdziena izstrādei pēckantiskajā ideālismā. Ja šī filozofija ir pēckantiska ne tikai hronoloģiskā nozīmē, tad tās kantisms izpaužas tieši viņa brīvības jēdziena pārdomāšanā – gan tā ētiskajā, gan epistemoloģiskajā aspektā. Ja man būtu jāizvēlas augstākie pēckantiskās diskusijas punkti, es norādītu uz diviem izšķirīgiem mirkļiem, kas, es teiktu, deva tādu kā sākotnējo grūdienu. Pirmais ir Šillera darbi. Šillers Kanta filozofiju izved no sholastiskuma un padara to par antropoloģisku domu filozofiskās antropoloģijas izpratnē – izveido nojēgumu par brīvu cilvēku, kurš rada pats sevi, padara to par cilvēces vēsturiskās izglītības jēdzienu un par mākslas kā brīvības iemiesojuma jēdzienu, kā brīvības īstenojumu tādā formā, kas mums parādās jutekļiem tveramā veidā. Tāds ir skaistuma jēdziens, ko attīstīja Šillers. Un viņš to izsaka valodā, kas ir daudz vieglāk saprotama nekā Kanta valoda. Šillers šo domu, Kanta domu par brīvību, izvērsa vēsturiskā dimensijā, kur brīvība pakāpeniski izpaužas dažādos veidos, sevišķi – ētiski, politiski un mākslinieciski. Ir teikts, un es piekrītu, ka Šillers iezīmē izšķirīgo pagriezienu no Kanta mākslas teorijas uz ideālistu mākslas teoriju. Un tam ir saistība ar viņa izpratni par brīvību. Vispārējais uzskats ir tāds, ka Kants skaistumu redz kā būtībā subjektīvu fenomenu. Subjektīvu nevis tādā ziņā, ka katrs to redz citādi, bet tādā ziņā, ka estētiskā spriedumā iesaistītās normas patiesībā ir prāta normas. Un Šillers parādās un saka: nē, brīvība patiesībā iemiesojas mākslas darbā, un tieši tas mākslas darbam piešķir tā māksliniecisko raksturu. Tā ir šīs cilvēciskās brīvības, kas ir mūsu būtības kodols, izteikšana, īstenojums jeb pašizpausme. Tas ir aizsākums ideālistu teorijām visās to dažādajās formās. Redzēt mākslu kā gara pašizpausmes veidu, un gara pašizpausme nozīmē tam sevi saprast savā brīvībā, kā sevis noteicēju. Tāpēc Šillers man šķiet viens no izšķirīgajiem pamatiem. Un tad ir vēl viens izšķirīgs brīdis, un tā ir Fihtes iejaukšanās. Fihte 1794.gadā sarakstīja savu “Zinātņu mācību”, “Wissenschaftslehre”.

RL: Sāka rakstīt, ne?

Velberijs: 1794. gadā tā ir pabeigta. Tas ir, viņš to, protams, rakstīs un pārrakstīs vēl un vēl…

RL: To es arī biju domājis.

Velberijs: …bet pastāv 1794.gada Wissenschaftslehre izdevums, pēc kura viņš nolasīja lekciju kursu Jēnas Universitātē, kur tolaik bija profesora amatā. Un tas, protams, ir viņa formulētais subjektivitātes jēdziens jeb tā saucamais absolūtā “Es” jēdziens. Filozofu aprindās Fihti daudzus gadus uzskatīja par diezgan ekstrēma subjektīvisma pārstāvi. Taču tas tā nebūt nav. Fihte formulēja cilvēka prātības būtiskāko iezīmi, un šī iezīme ir spontanitāte.