Kas ir galvenais, ko dzīvē esat sapratis?

Stīvens Veinbergs, fiziķis: Ka mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem ir svarīgākas par jebkādiem abstraktiem zinātnes jautājumiem un ka dzejnieki par to var pateikt daudz vairāk nekā zinātnieki.

Noams Čomskis, lingvists: To, ka es neko daudz nesaprotu.

RL: Patiešām?

Čomskis: Jā.

Maikls Volzers, politikas zinātnieks: (Smejas. Gara pauze.) Es patlaban strādāju pie savas pēdējās grāmatas – tas ir, pie grāmatas, kura, kā man šķiet, būs mana pēdējā. Tajā izvirzīta tēze, ka kreisi noskaņotajiem politiskajiem aktīvistiem jāmācās runāt ar vienkāršajiem cilvēkiem, jāmācās izprast viņu uzskatus, paradumus un centienus. Man nekad nav patikusi akadēmiķu un intelektuāļu iedomība, tāpēc ceru, ka esmu sapratis – cik liela vērtība ir cilvēciskai vienkāršībai, it īpaši to cilvēku vidū, kuri lasa daudz grāmatu.

Ilmārs Blumbergs, mākslinieks: (Ilgi, ilgi klusē.) To es neteikšu. (Abi smejas.)

RL: Ilmār, tev vajadzēja izstādi nosaukt nevis “Es nemiršu”, bet “Es neteikšu”.

Blumbergs: Tagad, kad saruna ir beigusies… Tā ir nepasakāma sajūta. Nu, varbūt vistuvāk ir vārds “saprotu”. Es kaut ko esmu sapratis, kā tas viss notiek tajā pasaulē. Es kaut ko saprotu. Es kaut ko esmu sapratis. Tas pats beidzamais darbs par to ieelpu. (Klusē.) Man liekas, ka es saprotu, kas ir dzīve. Es uzdrošinos tā teikt. Es uzdrošinos tā teikt.

Franks Vilčeks, fiziķis: (Smejas, ilgs klusums.) Viena lieta, ko esmu sapratis, – cik svarīga nozīme ir mīlestībai un ģimenes dzīvei. Šajā ziņā man dzīvē ir paveicies. Otra lieta ir no gluži citas operas, un es negribētu teikt, ka viena no tām ir svarīgāka par otru, bet es esmu sapratis, ka pasaule atalgo cilvēka pūles to izzināt.

Annija Koena-Solala, mākslas zinātniece: Uz šo jautājumu man nav atbildes. Piedodiet, dārgais, bet es nezinu... Kāds bija jautājums?

RL: Kas ir svarīgākā lieta, ko jūs savā dzīvē esat sapratusi?

Koena-Solala: Vai jums tiešām šķiet, ka tas ir sakarīgs jautājums? Godīgi?

RL: Tam nolūkam, kuram es jautāju, jā.

Koena-Solala: Un kāds ir jūsu nolūks?

RL: Tas man jāpatur noslēpumā.

Koena-Solala: Nu labi. Ka mīlestība pastāv.

Niks Gauings, britu televīzijas žurnālists: (Smejas.) Es jūtos kā pie psihologa. Iecietība un līderība.

Šells Nūrdstrems, Stokholmas Ekonomikas augstskolas profesors: Sapratne, ka pašcieņa ir svarīgāka par visu citu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bez pašcieņas pat nevar uzvilkt kājās kurpes.

Lešeks Balcerovičs, ekonomists: Tu vari ilgi un rūpīgi domāt, pirms izsaki kādu apņemšanos, bet, ja reiz esi to izteicis, tad tev jādara viss, lai to izpildītu.

Aleksandrs Migdals, fiziķis teorētiķis un biznesmenis: All we need is love. (Smejas.) Es mīlu pajokot par šīm lietām, bet es esmu romantiķis, man galvenais, protams, ir mīlestība.

Olga Sedakova, dzejniece un filoloģe: Nu, man liekas, ka vienas tādas lietas nav. Bet, lūk, vienu es sapratu agrā bērnībā, pateicoties sapnim. Man bija pieci gadi, kad piedzima mana jaunākā māsa. Tajā laikā es biju izlutināta meitene, ģimenes mīlule. Un pēkšņi par mani aizmirsa – parādījās jauna būtne, kura pēkšņi visu uzmanību piesaistīja sev... Reiz, daudzus gadus pēc tam, Sergejs Averincevs man pa telefonu stāstīja: lūk, Nataša atgriezusies no dzemdību nama ar Vaņečku, un tagad viņam jāpadomā par to, lai vecākā meita Maša pēkšņi nejustos pamesta. Mani vecāki par to nepadomāja. Es jutos aizvainota, biju nesaprašanā. Es pēkšņi atklāju sevī līdz tam nezināmas jūtas – greizsirdību, skaudību, alkas atkal būt vienīgajai. Un es sāku domāt, kā tikt vaļā no māšeles... Īpaši tālu es neaizdomājos, bet šāda doma man bija – jātiek vaļā, lai atkal nonāktu uzmanības centrā. Un tad es redzēju sapni. Acīmredzot Kungs tomēr parūpējās, lai mana dvēsele nepazustu, – ja jau cilvēki nepalīdz. Sapnī šī jaundzimusī meitenīte it kā pārvērtās par māla lelli, un man tika piedāvāts mest viņai ar akmeņiem. Es metu ar akmeni un nodauzīju viņai roku. Te pēkšņi viņa atkal kļuva dzīva, bet rokas jau vairs nebija. Es iekliedzos un pamodos. Un tad es sapratu to, kas kaut kādā veidā ir noteicis visu manu dzīvi: es sapratu izdarītā neatgriezeniskumu. Ko esi izdarījis vai nodomājis, atpakaļ jau vairs nepaņemsi. Šis atklājums nepaglāba mani no daudzām lietām, kuras es ar visu šo savu zināšanu esmu paspējusi sadarīt. Tā nav panaceja. Bet es to nekad neesmu aizmirsusi. Lūk, tā droši vien ir viena no svarīgākajām lietām.

Hjūstons Smits, reliģiju pētnieks: Atbildei ir divas daļas: mēs esam labās rokās – tā bija pirmā daļa –, un pateicībā par to mums jācenšas darīt, ko spējam, lai cits citam palīdzētu.

Deimants Narkevičs, mākslinieks: Ko es esmu sapratis... (Domā.) Nu, es jums atbildēšu pēc brītiņa. (Domā.) Cik šī dzīve ir daudzšķautņaina... Neskatoties uz to, ka es runāju par tukšumu, tā joprojām vēl spēj izbrīnīt un priecēt. Cik tā var būt pārsteidzoša un priekpilna. Lūk, to es arī esmu sapratis – dzīve ir liels prieks.

Filips Petits, politikas filozofs: (Ilgi domā.) Viena lieta, ko esmu sapratis – ko kādā brīdī saprotam mēs visi –, ir tā, ka uzticēšanās ir ļoti auglīga. Ja jūs kādam uzticaties, teiksim, ka viņš jūs nepagrūdīs vai ka izdarīs kaut ko jūsu labā, jūs skaidri parādāt, ka ieguldāt šajā cilvēkā uzticēšanos. [..] Jo vairāk uzticas cilvēkiem, jo uzticamāki viņi kļūst.

Tenu Soidla, viens no transpersonālo pētījumu aizsācējiem Krievijā: Es jums pastāstīju par dažām lietām – par funkciju x, ar kuru nedrīkst jokot, par grūtībām, ar kādām saduramies, mēģinot to aprakstīt, par to, ka dažādu būtņu tēli, kas dzīvo mūsu apziņā, nav tukša prāta spēle, bet reprezentē to, ar ko mēs esam dzīvi, un arī to, ar ko mēs – ak vai! – reizēm esam miruši jau savas dzīves laikā.

Voliss Šons, komiķis, dramaturgs un aktieris: Vai es varu jums atbildēt e-pastā? Man tiešām ir jāiet, un jūs esat man uzdevis grūtu jautājumu... Dažas lietas es savā dzīvē esmu sapratis, bet nedomāju, ka tās ir svarīgas. Tās nav! Lielākoties manu prātu aizņem lietas, kuras neesmu sapratis. Tā, nu gan man ir jāiet...

Oskars Rabins, mākslinieks: Nu, tikai to arī esmu sapratis, ko es jums stāstu. Neko svarīgāku par to arī neesmu sapratis. Svarīgāku... bet kas ir svarīgs? Es vispār nezinu, kas dzīvē ir svarīgs. Protams, gribētos kaut ko ļoti labu. Gribētos to, ko cilvēki nosacīti sauc par laimi... bet laime jau arī nav viennozīmīgs jēdziens. Kas vienam laime, citam varbūt ir nelaime. Kas to lai zina? Nezinu. Protams, gribu. Gribu būt skaistas dabas vidū, gribu labi justies, gribu, lai laikapstākļi būtu labi, bet es taču saprotu, ka mana gribēšana pilnīgi neko nenozīmē.

Viesturs Rudzītis, psihoterapeits: Tas, ka es esmu mirstīgs.

RL: Tu to nopietni, nevis koķetē ar Rīgas Laiku?

Rudzītis: Nopietni. Un ka nāvei ir jēga, sistēmiska jēga. Nāve ir tikpat jēdzīga kā dzimšana... Tu kaut ko vari izdarīt, ne tikai domājot, rakstot un radot, bet arī nomirstot, un ļoti daudzi cilvēki neapzināti to pielieto.

Pīters Brauns, vēsturnieks: (Domā.) Nu, kā zinātnieks es esmu iemācījies pacietību.

Alans Laitmans, fiziķis un rakstnieks: (Klusē.) Mīlestības spēks.

RL: Proti, ka tāds pastāv?

Laitmans: Manuprāt, pastāv. (Klusē.) Jā.

Aleksandrs Žolkovskis, lingvists un rakstnieks: Nav. Nekādas atziņas nav. Kušneram ir dzejolis. Man tas ļoti patīk, lai gan es to nezinu no galvas. Un tajā tieši ir atbilde uz šo jautājumu. Gribat?

RL: Lūdzu.

Žolkovskis: Par to, kā Čehovs un Tolstojs pirmās tikšanās laikā sarunājas. Viņi stāv dīķī un sarunājas. Un Tolstojs Čehovam aizrāda, ka viņa stāsti ir labi, bet trūkst kopējās domas. Viņiem kož mušas, kaut kas tur lidinās... Bet galvenās domas, lūk, nav. Nav galvenās domas. Un dzejolis beidzas ar šādu pavērsienu: “Dievs, šo sarunu noklausījies, nav drošs, vai ir viņam galvenā doma vai nav.” [Ja tiesa, ka Čehovs ar Tolstoju pirmoreiz runāja dīķī,/ Stāvot tajā līdz ceļiem, nav svarīgi, cik ļoti Dievs/ Mānīties mīl, var gadīties, ka stāvēja viņi līdz krūtīm./ Svarīgi ir kas cits; tie kukaiņi, tā dzeltenā žļurga,/ Kas cēlās no dibena, un mazie, ņiprie burbulīši./ Nāk atmiņā proza: plunčāšanās un šļaksti/ Pa ūdens virsmu – tas viss jau ir bijis Čehova stāstā./ Un Dievs droši vien smaida, dvēselē prozaiķis būdams./ Jūs jau zināt, kā dīķī mēdz runāt, ienirstot zem ūdens:/ “Jūsu stāsts” – un ienirt – “par sievu un otrs,/ par suni” – un ienirt – “ir labi, bet tomēr nedaudz žēl,/ Ka kopējās idejas trūkst...” – “Atvainojiet, jums dundurs/ tūlīt apsēdīsies uz krūts...” un tā tālāk. Pasaule pilna/ Ar sīkumiem, kleitām, kas par ciešu savilktas viduklī, svelmainu sauli,/ Zeltainiem kurkuļiem... Dievs, šo sarunu noklausījies,/ nav drošs, vai viņam ir galvenā doma vai nav.] Lūk, es varu atbildēt tikai tā. Ar Tolstoja, Čehova, Dieva un Kušnera autoritatīvo palīdzību.

Daniels Denets, filozofs: Es joprojām cenšos saprast, kas ir patiešām svarīgākais. Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt.

Džordžs Šalaba, literatūras kritiķis: Kāds brīnišķīgs jautājums... (Nopūšas.) Es teiktu, vienkārši fakts, ka pasaule ir izprotama tik dziļi – vismaz tik tālu, cik es spēju aiziet, un iespējams, ka tik tālu, cik cilvēks vispār var aiziet. Tie daži acumirkļi, kad man pavērušies cilvēciskā un fiziskā universa izprotamības plašumi, ir lieliskākais, ko es savā mūžā esmu piedzīvojis.

Pēteris Kļava, reanimatologs: …galvenais, ko esmu sapratis, studējot visas pasaules reliģijas, filozofijas un nemirstīgos, galvenais ir tas pēdējais brīdis. Tas pēdējais brīdis spēj nodzēst visu. Nu, sev un visiem novēlu to brīdi, ko piedzīvoja Barnaba blakus Jēzum Kristum krustā. “Tu tiešām tici Dievam?” – “Nu, jā.” – “Tad tev visi grēki piedoti.” Un Jēzus Barnabam pie krusta uztaisīja phovu, nodzēsa, delete visu un izrāva viņa dzīvības atomreaktoru jeb dvēseli, jeb purušu, jeb tiglē vai vienalga, kā to sauc, un pārnesa viņu tīrajā gaismā. Tā ir skolotāja žēlsirdība. Tāpēc vajag censties, cik nu mēs, cilvēki, varam, taču šādos brīžos būtu vēlams atmest savu iedomību un savu zināšanu apjomu, bet tiešām baigi svarīgi ir dabūt to pēdējo domu par skolotāju. Skolotāj, apžēlojies.

Loreina Dastone, zinātnes vēsturniece: Esmu sapratusi, esmu gan. Cik nu cilvēks vispār ir spējīgs to apjēgt un pieņemt – ne tikai mūsu dzīves ierobežotību, bet arī vēsturiskās saprašanas un zinātniskās pētniecības ierobežotību... Ernsts Mahs reiz teica, ka cilvēkam piemīt dziļas alkas noturēt skaistu mirkli; viņš, protams, atsaucās uz Gētes “Faustu”: “Mirkli, tu esi skaists! Jel kavējies!” Fausts zina, ka viņa liktenis ir izlemts, un viņš vēlas vēl uzkavēties kādu mirkli. Man šķiet, es esmu sapratusi, ka tā ir ne tikai nepiepildāma, bet arī pašiznīcinoša vēlēšanās.

Geleks Gjaco Rinpoče, bona mūks: Pats būtiskākais ir tas, ka vajag darīt labus darbus. Nav nekā svarīgāka šajā dzīvē, arī priekš nākamās dzīves, kā darīt labus darbus.

RL: Bet kas ir labs darbs?

Gjaco: Labs darbs ir darbība, kuras rezultāts būs laime šajā dzīvē un nākamajā.

Mārtijs Linskis, līderības teorētiķis: (Klusē.) Ka svarīgākās ir attiecības… Visvairāk es nožēloju tos savā dzīvē pieņemtos lēmumus, kuros esmu upurējis attiecības par labu kādai citai vērtībai, kas man tobrīd šķita svarīgāka. To es nožēloju. Es gribētu, kaut būtu izvēlējies attiecības.

Jans Ritsema, režisors: (Klusē.) Pirmā lieta, kas man ienāca prātā, ir – ļaut būt.

RL: Ļaut būt – kā princips?

Ritsema: Kā princips – pieņemt.

RL: Pieņemt visu, kas ir?

Ritsema: Pieņemt, ka katras pārmaiņas ir iespēja. Jūs spiežat mani to pateikt... Uzdevums ir atbrīvot sevi no sevis.

RL: Atbrīvot sevi no sevis?

Ritsema: Katram no mums ir priekšstats par sevi – es esmu šāds, es esmu tāds –, bet tā ir tikai viena variācija no visiem šāda veida priekšstatiem. Nevajag sevi uztvert pārāk nopietni.

Marina Abramoviča, māksliniece: Mīlēt bez nosacījumiem. Nevis mīlēt tāpēc, ka kaut ko iegūstat, vai kaut kā dēļ, bet – mīlēt bez nosacījuma. Beznosacījuma mīlestība var atvērt jūsu sirdi. Tā ir neticama pieredze. Sāpīga, bet neticama.

Roberts Stors, mākslas kurators un gleznotājs: Tas, cik svarīgi būt stūrgalvīgam un labestīgam. Un augstsirdīgam. Ja tu pret pasauli būsi augstsirdīgs, nav teikts, ka tā tev atbildēs ar to pašu. Bet tu vismaz būsi mazāks draņķis.

Teodors Zeldins, vēsturnieks: Uh... ka es neko nesaprotu! (Iesmejas.) Es esmu tik nezinošs.

RL: Nē, nevar būt, ka jūs neko neesat sapratis.

Zeldins: Es neko neesmu sapratis līdz galam. Es pastāvīgi mainos, attīstos, turpinu domāt... Reliģiozi cilvēki arī nekad līdz galam nesaprot Dievu. Taču viņi turpina būt reliģiozi.

Kamjārs Hedajats, ārsts: Svarīgākais, ko esmu sapratis, ir būt un uzņemt visu bez vērtēšanas un raizēm.

Deivids Velberijs, literatūrzinātnieks: (Klusē.) Neesmu drošs, ka man ir atbilde uz šo jautājumu. Redziet, pats jautājums “kas ir svarīgākais da-da-da vienalga kas jūsu dzīvē” ir... Manuprāt, tas ir svarīgs jautājums, tādēļ es pret to attiecos ļoti nopietni. Taču šis jautājums pieprasa… Atbilde uz to slēpjas kaut kur dziļi mūsos, un tai nav tik viegli tikt klāt. Tā ir jāizvelk laukā. Kritiskās situācijās dažkārt šīs lietas izpeld. Tas man atsauc atmiņā... ja neiebilstat, ka no jautājuma izvairos ar pastāstu. Kad biju jauns students Jeila Universitātē, mums bija tāds pasniedzējs, vārdā Renē Velleks, izcils literatūras teorētiķis, viens no redzamākajiem speciālistiem salīdzinošajā literatūrzinātnē 50. un 60. gados. Viņš bija čehu emigrants, nācis no Prāgas strukturālistu skolas, un tolaik jau taisījās iet pensijā. Viņam bija jaunāka sieva, krieviete, kura nāca viņam līdzi uz ballītēm un tamlīdzīgi. Ļoti pievilcīga, gandrīz maģiski valdzinoša sieviete. Vienā tādā ballītē viņa pienāca pie manis, bet man ap kaklu bija kaklasaite – studenti tolaik valkāja kaklasaites –, viņa satvēra manu kaklasaiti un ar krievu akcentu teica: “Kā tu attaisno savu eksistenci?”

Viljams Čitiks, islāma filozofijas pētnieks: Ka es neko nezinu.

RL: Vai tas ir viss, ko jūs varat pateikt?

Čitiks: (Pusčukstus.) Tas ir viss, ko es varu pateikt.

(Klusums.)

RL: Kāda jēga dzīvei, kas noved tikai pie atziņas, ka tu neko nezini?

Čitiks: Dievs zina visu. Ja es vispār jebko kaut kad sapratīšu, tad tikai caur paļāvību uz Viņu.

RL: Paldies.

Andrē Gregorijs, režisors un aktieris: Vai es esmu kaut ko sapratis?

RL: Jā.

Gregorijs: Neesmu par to pārliecināts... Esmu sapratis, ka kaut kāda iemesla pēc man ir bijusi brīnišķīga dzīve, pilna ar piedzīvojumiem un noslēpumiem, un stāstiem, un neticamiem cilvēkiem...

Viktors Puzo, postpanks un mākslinieks: Ahujeķ, ir gan, bļaģ, jautājums. Es?

RL: Jā, jā.

Puzo: Kāda vēl “mana dzīve”? Par ko jūs runājat? Es nesaprotu. Es dzeru! Dzeru! Neko nemēģinu saprast. Man nav nekādas dzīves, es žūpoju. Jūs esat prātā salauzies? Kas ir mana dzīve? Mana dzīve ir tāds pats sausa sūda gabals kā visas pārējās šīs cilvēces dzīves. Dažiem pat ir labāk. Vienīgais, ko esmu iemācījies, ir daudzmaz pareizi uzlāpīties. Tas ir vienīgais, ko es savā dzīvē esmu sapratis. Kas nu kuram. Nu... Es laikam neveiksmīgi pajokoju, jā?

Boriss Juhananovs, režisors: Vissvarīgākais droši vien ir tas, ka tad, kad saka “vissvarīgākais”, tā ir absolūta huiņa. Es, liekas, līdz tam esmu aizminējies.

Vjačeslavs Ivanovs, literatūras teorētiķis: Es esmu sapratis citu cilvēku nozīmi. Sapratis, ka citi nozīmē vairāk nekā tu pats. Un dzīve jāveido, to liekot par pamatu. Citus cilvēkus. Nevis pašam sevi.

Dons Kuliks, antropologs: Nē, neesmu. Tā droši vien ir parastā standartatbilde uz šādu jautājumu, bet man tiešām šķiet, ka, jo vairāk es zinu, jo mazāk par kaut ko esmu pārliecināts, un es to uzskatu par ļoti spēcinošu atklājumu. Tāpat arī – jo vecāks kļūstu, jo mazāk zinu. Es strādāju Papua-Jaungvinejā jau 30 gadus un joprojām nesaprotu, kāpēc viņi dara to, ko dara.

Martins Balluhs, dzīvnieku tiesību aktīvists: (Smejas.) Ak dievs... Saprast nav viegli.

RL: Nav gan.

Balluhs: Svarīgākais.... (Klusē.) Viena lieta, kas man joprojām pēc 12 pētniecības gadiem fizikas un matemātikas jomā šķiet svarīga, ir tas, ka mūsu realitātes un strukturēta laika un telpas uztvere ir... No vienas puses, tā nav subjektīva, jo mēs kā dabaszinātnieki vienmēr apgalvojam, ka tās ir reālas pasaules īpašības, bet, no otras puses, pastāv iespēja, ka laiks var beigties. Kā melnajā caurumā. Un ir kaut kāda robeža, aiz kuras ir iespējams nokļūt ārpus Visuma. Un tad ārpus laika un telpas. No tā es secināju, ka mana uztvere, kurā viss notiek laikā un ir pakārtots telpai, ir kļūdaina. Tā vienkārši ir radusies evolūcijas ceļā, lai palīdzētu maniem senčiem izdzīvot un vairoties. Bet patiesībā tas viss ir ilūzija. Un tas man palīdz dzīvot, jo es zinu, ka patiesībā pasauli nesaprotu. Līdz ar to bailes no nākotnes un nāves, un visa, kas ar mani varētu notikt... Tas viss šķiet diezgan relatīvi, kad saprotu, ka patiesībā neko daudz nesaprotu.

Rons Padžets, dzejnieks: Ko es esmu sapratis... Esmu sapratis, ka kaut kādā brīdī man būs pilnībā jāpieņem fakts, ka dzīve sastāv no pārmaiņām. Ar prātu es to saprotu, bet man to ir ļoti grūti pieņemt ikdienas dzīvē... Varbūt ir vēl kas svarīgāks, ko esmu sapratis, bet... Es teiktu, ka tā nav slikta atbilde. Tā ir godīga atbilde un droši vien labākā, uz ko es šajā brīdī esmu spējīgs.

Vans Dajou, seno zīmju pētnieks: Tagad es uzskatu, ka dzīvē ir jādara tas, kas patīk. No visas sirds jādara kāda viena lieta. Uzdrīkstēšanās darīt ir labākais. Tā ir tā īstā dzīves vērtība. Tas uz mūsdienu cilvēkiem un arī uz mūsu pēctečiem atstās vislielāko, visvērtīgāko garīgo iespaidu.

Sems Viviano, karikatūrists: Ah… (Nopūšas.) Man tā ir mūžīga cīņa… Lūk, man jau ir 64 gadi, es vairs neesmu bērns, bet tik un tā es joprojām jebkurā situācijā jūtos tā, it kā… it kā es būtu pats nepieredzējušākais, nezinošākais, vismazāk veiksmīgais cilvēks telpā, un klusītēm ceru, ka neviens to neapjautīs. Bet, ja runājam par dzīvi kā tādu… Man šķiet, ka man ir ļoti paveicies, ka atradu cilvēku, ar kuru kopā dzīvoju – kura mani pieņēma un pacieta, un vēl arvien, pēc 29 gadiem, es esmu pārsteigts par to, ka viņa joprojām mani pacieš. Ja es gribētu sniegt izsvērtāku atbildi uz pirmo jautājumu, tad tā būtu šāda – atrast cilvēku, ar kuru dalīt savu dzīvi. Bet… Es nezinu, šī atbilde nav pietiekami smieklīga.

Johašira Cukamoto, arhitekts: Varbūt tas, ka mēs spējam mainīties.

Rimants Kočūns, psihoterapeits: (Ilgi klusē.) Kamēr vēl dzīvoju, nevaru ar pārliecību pateikt, ka esmu ko sapratis. Drīzāk tās ir kaut kādas pusītes, trešdaļas no tā, ko esmu sapratis, nesapratis līdz galam, uz ko es joprojām virzos, uz ko esmu aizmirsis virzīties.

Maija Turovska, kinozinātniece, Tarkovska pētniece: Es jums pateikšu vienkāršu lietu, pat muļķību. Vissvarīgākā ir veselība.

RL: Tā vēl neviens nav atbildējis.

Turovska: Nu re, tātad es jums saku: vissvarīgākā ir veselība. (Smejas.) Kad esat vesels, jūs par sevi atbildat. Tas ir mūsu eksistences pamats. Un, sastopoties ar kaut ko – proti, ar smagu neveselību –, jūs saprotat, ka bez tā nu vairs nekur. Nav ne dzīves jēgas, ne kā.

Guntars Prānis, mūziķis un muzikologs: Es ticu, ka ikvienam no mums dzīvē jābūt savā vietā un jāizdara tieši tas, lai īstenotu savu Dieva doto potenciālu. Man liekas, ka ikvienam svarīgākais ir justies piepildītam un laimīgam. Tāpēc man šobrīd svarīgs ir latīņu teiciens carpe diem, tas nozīmē – izmanto laiku, kas tev ir dots; izmanto šo dienu. Es gribētu, lai katru dienu notiktu kaut kas, par ko es varētu teikt: tas bija tā vērts, tas bija svarīgi, tas bija kaut kas nozīmīgs. Un vienlaikus tas, ko man teica, kad dzīvoju pie benediktiešiem: tajā visā vajag atrast prieku. Jo, ja tu tikai krampjaini ej no pienākuma uz pienākumu, tas nozog prieku gan tev, gan arī tiem, ar ko tu sastopies.

Džons Bībijs, Junga analītiķis: Ka mēs šeit esam, lai balstītu cits citu. Un ka šim likumam nav izņēmumu. Mīlestības likums tik tiešām pastāv.

RL: Mīlestības likums?

Bībijs: Mīlestības likums, tieši kā Jungs teica. Esmu konstatējis, ka mēs paši sevi nolādam, ja ieriebjam šai mīlestībai – ja atsakāmies rūpēties par citiem. Tāpēc es saku, ka mums citam cits jābalsta. Tas ir tas, ko esmu mācījies pats no savas dzīves.

Teodors Šaņins, sociologs: Tev nebūs locīt ceļus cilvēka vai dieva priekšā.

2019/2

Sergejs Jurskis, aktieris un režisors: Es teikšu, ka neatkarīgi no tā, vai dievs ir vai nav, vai tu viņu diendienā sajūti vai ne, kristīgās vērtības ir vissvarīgākais, ko esmu sapratis. Bet sapratu es to ilgā ceļā, un tajā nebija nekā fanātiska.

Rebeka Ņūbergere-Goldstīna, filozofe: Esmu sapratusi, kādu sajukumu cilvēka uzskatos var izraisīt viņa subjektivitāte un cik svarīgi ir to apzināties. Mūsu personīgā dzīves pieredze un pasaules redzējums ļoti stipri iekrāso objektīvo skatpunktu, un mums nepārtraukti jāpārbauda, kuri mūsu priekšstati ir saskaņā ar objektīvo skatpunktu un kuri nav. Vārdu sakot, vissvarīgākais ir paturēt prātā šo problēmu un censties tikt ar to skaidrībā.

Andris Poga, diriģents: (Domā.) Man kā profesionālim un kā cilvēkam viena no būtiskākajām dzīves nodarbēm ir ceļošana. [..] Es nezinu, vai es to būtu iemācījies, bet tā ir pārliecība, kas manī stiprinās gadu no gada un šķiet ļoti svarīga arī manā diriģenta dzīvē, – ka ir ārkārtīgi jārēķinās ar pasauli, kas ir visapkārt. Es cenšos neizteikt pārsteidzīgus secinājumus par lietām, kuras redzu no viena fokusa punkta. Bet, mainoties fokusam vai mainoties gaismai vai leņķim, tu to pēkšņi redzi no pilnīgi cita punkta.

Glenns Malins, tibetologs: Visādā ziņā tā ir Budas mācība, Nāgārdžunas mācība un tas, kas pazīstams kā vidus, mādhjamaka. Tā ir mācība par to, ka nekas nav tā, kā šķiet, taču tik un tā šai lietu šķietamībai ir jēga un tā ir ārkārtīgi nozīmīga. Nekas nav tā, kā šķiet, taču tam, kā šķiet, ne mazākajā veidā nekaitē fakts, ka nav tā, kā šķiet.

Svens Dāvids Sandstrems, komponists: Es domāju, ka vissvarīgākais ir būt priecīgam, ka esi dzīvs. Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi. Es katru rītu mostos ar prieku. Tas man tāds talants. Pat ja vakarā esmu nelaimīgs, pa nakti tas ir aizmirsies. Kad esi laimīgs, tu sagādā priecīgas izjūtas arī draugiem, ģimenei – cerams, es tā domāju. Cilvēks jau vienmēr var pacensties kļūt nedaudz labāks… Es esmu labs cilvēks, es to zinu, bet… dažkārt tomēr pasprūk arī kas tāds, ko labāk būtu bijis neteikt. Pasprūk un kā bulta trāpa kāda studenta sirdī. Bet es teiktu tā: esi laimīgs un dzīvo ilgi. Man patīk dzīvot, man šķiet, ka dzīve ir skaista. Es nemaz neilgojos pēc debesīm! (Smejas.)

Kengo Kuma, arhitekts: Savu spēju robežas.

Džons Eliss, fiziķis: Es teiktu: šī simbola (rāda uz savu tēkreklu) nozīme.

RL: Mīlestības nozīme?

Eliss: Jā.

Dīns Reidins, parapsihisku fenomenu pētnieks: Svarīgākais, ko es savā mūžā esmu sapratis, ir tas, ka nevajag ēst pārāk daudz šokolādes. Apēst mazliet šokolādes ir ļoti, ļoti labi. Apēst daudz šokolādes ir ļoti, ļoti slikti.

Rūdolfs Bernets, filozofs: Es domāju, ka viss dzīves process ir viena nepārtraukta saprašana. Svarīgi nav “kas”, “ko”, svarīgi ir “kā”. Tas atkal izklausās ļoti heidegeriski. Tas ir pārsteidzošs un brīnišķīgs pārdzīvojums – šī atskārsme, ka es zināmas lietas saprotu arvien labāk un labāk. Reizēm es pirmo reizi saprotu kaut ko tādu, kas man bijis zināms jau ļoti sen. Es tiešām ticu, ka sapratne šādā veidā padziļinās. Tā ir ar daudzām lietām, arī filozofijā: es pēkšņi ieraugu sakarību. Varbūt es par to jau esmu rakstījis, varbūt es to jau reiz esmu sapratis – bet mani tik un tā satriec šis pārdzīvojums, šī pēkšņā sakarības atklāšanās. Es tagad beidzot tiešām saprotu, ko Huserls domāja ar eidos. Agrāk es varēju izmantot šo jēdzienu jebkādā sakarīgā diskursā, bet man liekas, ka tagad beidzot esmu sapratis, par ko Huserls domāja, kad pievērsās eidos jautājumam.

Džozefs Vailers, tiesībzinātnieks: Svarīgākais, ko es savā dzīvē esmu sapratis... Tas atkarīgs no tā, kurā nedēļas dienā jūs man to jautājat.

RL: Es jautāju šodien, tas ir, svētdienā.

Vailers: Tas, cik skaista ir mīlestība. Labākie brīži manā dzīvē bijuši tie, kad esmu izjutis dziļu mīlestību – pret saviem vecākiem, saviem bērniem, romantisku mīlestību. Mēs to varam izbaudīt tikai pa sīkām kripatām, bet laikam tas tomēr ir svarīgākais.

Debra Granika, kinorežisore: Tas, ka dzīvē viss paiet tik ātri un viss ir tik trausls un dārgs, un vajag to visu laiku novērtēt un būt pateicīgam. Un ir ļoti grūti visu laiku būt pateicīgam.

Mihails Višņevskis, mikologs: Es nevarētu teikt, ka esmu kaut ko sapratis, man īpaši nav ko saprast. Mēs piedzimstam un augam, mēs novecosim un nomirsim. Kaut ko paspēsim vai nepaspēsim izdarīt. Izaudzināsim vai neizaudzināsim bērnus. Esmu pats priekš sevis izstrādājis koncepciju, kurā esmu sapratis, ka neesmu oriģināls. Un mana dzīves koncepcija, apziņa, kā vajag dzīvot, skan gandrīz vai samurajiski: “Dari, kas tev jādara, un lai nāk kas nākdams.” Lūk, ko es esmu sapratis.

Roberts Kotrels, žurnālists: (Nopūšas.) Ja es pamēģinātu šo jautājumu pārveidot par padomu kādai trešajai personai, tad droši vien sacītu, ka gandrīz nekam nav pārāk lielas nozīmes un vairums lietu vispār ir pilnīgi nesvarīgas. To droši vien iespējams lakoniskāk nosaukt par zināmas iekšējas vienaldzības kultivēšanu. Kad Žaks Atalī bija Fransuā Miterāna privātsekretārs, viņi abi daudz laika pavadīja sarunās. Vēlāk Atalī sarakstīja plašus memuārus, un šajā grāmatā ir vieta, kur Atalī jautā: “Sakiet, prezident, kāda ir pati svarīgākā īpašība, kas piemīt izcilam līderim?” Es nešaubos, ka viņš gaidīja no Miterāna kaut ko par drosmi vai tālredzību, taču Miterāns atbild: vienaldzība. Un domāju, ka par politiķiem tā ir dziļākā patiesība, ko es jebkad esmu sapratis. Jābūt vienaldzīgam, jo viss, ko tu darīsi, dažādi iespaidos ļoti daudzus cilvēkus. Ja neskaita psihopātus, visi taču vēlas darīt labu. Jautājums: ko iesākt ar cilvēkiem, kuri tevi neieredz par to, ko tu dari un uzskati par pareizu? Un tam absolūti nepieciešama vienaldzība. Miterāns bija valsts vadītājs, kura lielākā aizraušanās bija grāmatas un koki.

Jevgeņijs Ass, arhitekts: Baidos, ka atbilde uz šo jautājumu būs vai nu ļoti gara, vai pārāk izvairīga. Man liekas, es visu laiku turpinu kaut ko saprast, un neesmu pārliecināts, ka svarīgāko jau esmu sapratis. Varbūt es vēl to nemaz neesmu sapratis. Varu pateikt, ka ik rītu noeju apmēram 10 kilometrus. Pulksten septiņos no rīta izeju un eju – 5 kilometrus vienā virzienā, 5 kilometrus atpakaļ. Tikām cenšos saprast kaut ko svarīgu. Es gandrīz nevienu nesastopu, jo vēl ir ļoti agrs un neviens nav iznācis no mājas. Dzirdu jūras šalkas un atrodos dziļas meditācijas stāvoklī. Tas ir nevis saprašanas, bet iegremdēšanās stāvoklis. Un, ja es jums teikšu, ka esmu sapratis kaut kādu vienu, taču vissvarīgāko lietu, tad droši vien samelošos. Man liekas, es diezgan sen atrodos saprastmēģināšanas procesā. Starp citu, man pat bija lekcija, kuras nosaukums bija “7P”. Dīvainā kārtā reiz viens biedrs palūdza mani kādā konferencē uzstāties ar referātu par to, kas šobrīd ir svarīgākais manā profesionālajā darbībā. Es sāku uzskaitīt šos apstākļus.

RL: Un visi sākās ar P?

Ass: Visi sākās ar P. Un pirmais no tiem bija mēģināšana saprast (попытка понимания) – divi P. Un es droši vien atbildēšu, tā sakot, kritiski. Man šķiet, ka cilvēki, kuri ir kaut ko sapratuši, varbūt arī maldās.

Aleksejs Cveļiks, fiziķis: Droši vien tas, ka fizika nav pierādījusi, ka Dieva nav.

RL: Pieņemu, ka vissvarīgāko jūs esat sapratis.

Saša Okuņs, gleznotājs: Neesmu pārliecināts. Jebkurā gadījumā tam nav nekāda sakara ar glezniecību. Atbildēšu ar citātu no Tanaha: “Pasaulē, kurā nav cilvēku, esi cilvēks.”

Pols Heivuds, Centrālās Sentmārtina koledžas akadēmisko programmu vadītājs:

Mm… Vai drīkstu dot divas atbildes?

RL: Jā.

Heivuds: Viena ir saistīta ar ģimeni. Dižākais brīdis manā mūžā bija tad, kad šai pasaulē ieradās mani bērni. Tu pēkšņi atklāj, ka tavs paša mirstīgums nav svarīgs, ka pastāv lietas, kas ir nozīmīgākas par tevi. Tā bija liela mācība. Un otra atbilde būtu… Es te nemēģinu paust kādu dziļu patiesību, bet doma, ka nejaušībām nav noteikti jābūt… ka nejaušības var nest neveiksmi, bet tās var arī kalpot veiksmei. Nejaušības man tīri labi patīk.

RL: Jūs domājat – šķietami nelaimīgas nejaušības?

Heivuds: Nē, nē, vienkārši nejaušības – kaut kas tāds, ko tu negaidi.

Macinī, pažē un javanavu ciemata Mutum vecākais: (Smejas.) Ir daudz ļoti svarīgu lietu, bet es jūtu, ka tas ir šis brīdis, dzīve. Svarīgi ir tas, ka mēs varam pateikties par dzīvi un iespēju, kas mums dota, kā arī izbaudīt dzīvi, darot labus darbus. Izmantot mums atvēlēto laiku, lai liktu citiem pasmaidīt, saglabāt cerību, atnestu citiem prieku un mīlestību. Un, to darot, mēs piepildām sevi ar būtisko. Svarīgi ir arī uzturēt mūsu kultūru, tradīciju, būtību. Jo kādu dienu šeit viss beigsies. Un paliks vienīgi mūsu padarītais un mīlestība, ko meklējam un pat cauri grūtībām nostiprinām sevī. Mūsu mācība teic, ka stipri mēs varam būt vienīgi tad, ja ēdam, dzeram, kopjam mīlestību ģimenē un uzturam ciešu saikni ar radītāju. Tas darbojas kā mūs sargājošs vairogs. Tātad ticībai radītājam jābūt ļoti stiprai, lai šī vairoga ēnā mēs justos droši un pasargāti, un izturīgi.

Kārlis Daukšts, politologs: Es esmu tipisks latgalietis, kuram ļoti svarīga ir dzimta, un no šīs dzimtas psiholoģijas arī veidojas mani uzskati par pasauli. Es nepieņemu sociālos dzimumus, man šķiet, ka tas sabiedrības attīstībā ir viens no kreisiem soļiem. Bet es arī neesmu tāds īsts katolis, karojošs katolis. Es tomēr sliecos vairāk uz stoiķiem, kuri tic kaut kam augstākam, Vienam. Un es arī esmu diezgan liels fatālists: kā būs lemts, tā būs. Ka manas tieksmes, arī tieksme kaut ko pilnīgi izmainīt, bieži vien ir jau iepriekš gan noteiktas, gan arī rezultāti ir noteikti. Tas ir, es neesmu revolucionārs.

Vladimirs Erls, literatūras komentētājs: Labs citrons.

RL: Citrons?!

Erls: Jā. Man traki patīk citroni.

RL: Kāpēc?

Erls: Skābuma pēc.

Gregorijs Freidins, literatūrzinātnieks: Ka mīlestība ir labākais, kas ir. Un, ja skatāmies nākotnē, tur noteikti būs sliktāk. Tur būs slimības, nāve, posts. Ieslīgšana nabadzībā... nezinu, bet kaut kas slikts tur būs. Iziršana. Tāpēc šodien ir ļoti laba diena.

Uldis Pīlēns, arhitekts un uzņēmējs: Ka ir forši, ka es neesmu galējā instance visam.

Žans Dominiks Žiljanī, Robēra Šumāna fonda priekšsēdētājs: Esmu sapratis pazemības efektivitāti. Ja gribat strādāt efektīvi, ir jābūt pazemīgam.

Juris Cālītis, mācītājs un teologs: Svarīgākais, ko es esmu sapratis, ir tas, ka atšķirībā no mūsu ilūzijām mūsu dzīve ir pilnīgi neizdibināms cipars vienā kaut kādā... Mana dzīve ir nenozīmīga šajā lielajā faktā par radīto pasauli, pasauli, kura – ir. Man absolūti nav skaidrs, kāpēc es šeit esmu. Man nav skaidrs, kas man šeit jādara. Man nav skaidrs, kur mana dzīve, jebkura cilvēka dzīve, iederas vai neiederas... Un tad es atgriežos pie tādām banalitātēm. Es saku: ikviens cilvēks zina, kā būtu labāk, nevis sliktāk. To, es domāju, zina visi. Un manā ziņā ir izšķirties – darīt kaut ko labu, nevis sliktu. Es varu, piemēram, neturēt ļaunu prātu uz kādu.

Alvins Karans, komponists: (Smejas.) Es palēnām sāku saprast, ka dzīve ir ne tikai jautrs sapnis, bet piedevām arī sasodīti īsa.

Antonijs Brakstons, mūziķis: Esmu sapratis, ka es nesaprotu un ka man jāstrādā centīgāk, lai saprastu to, ko es nesaprotu. Bet arī to, ka man vajag baltvīnu...

Kīts Henesijs, kustību mākslinieks: (Pauze.) Man liekas, ka vārdos to nevar pateikt, tā drīzāk ir sajūta. Esmu piedalījies dažos rituālos, kur esmu izjutis to saikni ar pagātni-tagadni-nākotni, un reizēm šī sajūta parādās kādas apskaidrojošas improvizācijas laikā, kad liekas, ka pēkšņi viss ir saslēdzies.

Henrijs Hārdijs, Jesajas Berlina redaktors un literārā mantojuma pārvaldnieks: Nekad nedrīkst domāt, ka tava izpratne vai skatījums uz kādu noteiktu lietu ir tas pareizākais.

Marats Gelmans, mākslas kurators: Man ir kaut kādas lietas pašam sev. Par vissvarīgāko es nedomāju. Bet re, es runāju par to, ka jānožņaudz sevī stratēģis.

RL: Scenārists un stratēģis?

Gelmans: Tas ir svarīgi. Tad ir princips, arī svarīgs: radīt nevis korporācijas, bet situācijas. Kad tu gribi uztaisīt lielu ietekmi – tādu, kas ir lielāka nekā cilvēks, – tu rīkojies, veicini, radi apstākļus, vienojies. Kaut ko dari pats, taču desmitreiz vairāk tev jāpalīdz citiem. Vēl desmitreiz vairāk tev jārada platforma tiem, kurus tu pat nepazīsti. Nu, un jāmeklē partneri. Tomēr tās nav gudrības, tie ir instrumenti, tehnoloģijas. Kopumā, protams, es esmu... kā tas saucas? Efektivitātes maniaks. Gribu redzēt savas darbības rezultātus. Ir, starp citu, princips, ka pusi no tā, ko tu dari, tu dari velti, taču tu nezini, kura puse ir tā veltīgā, bet kura nav. Deviņdesmitajos realizējās viena no 10 idejām, tagad – viena no trim. Šo visu ceļu 30 gadu laikā esmu nogājis. Tas skar arī to, ka esmu kļuvis efektīvāks. Nu, arī to, ka idejas, iespējams, ir pragmatiskākas. Principā, kad es saku “efektivitātes maniaks”, tas droši vien ir pragmatiskums.

RL: Tomēr es tā arī neuztvēru. Vai jūs dzīvē esat kaut ko sapratis?

Gelmans: Nē, es citādi prātoju. Šis manas saprašanas komplekts... es tajā nespēju izcelt galveno. Kad es saku “novākt stratēģi”, tas nozīmē arī, ka man ir saprašana un mācēšana. Mācēšana ir prakse. Es dodu priekšroku mācēšanai. Un tas pats... Nosacīti runājot, baušļi ir svarīgāki nekā ieceres. Tas man ir svarīgi; es saprotu, ka nevaru uzrakstīt scenāriju, kas tiktu realizēts tā, kā es plānoju. Tāpēc es runāju par to, ka man ir svarīgi principi: tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt. Un, lai es darītu ko darīdams, principi paliek. Var teikt, ka tas ir tas, ko esmu sapratis. Tāpēc, ka sākumā es biju scenārists, bet tagad saku, ka visi citi ir scenāristi, jo ir kaut kādas lietas, kuras pat var būt svarīgākas, taču es tās neesmu sapratis caur mācēšanu; es tās esmu aizguvis. Turpretī tas, ko esmu sapratis caur dzīvi, laikam ir šis.

Muktananda (kurš dzīvojis āšramos un uzraudzījis paša izgudroto ūdens uzlādēšanas un pārvēršanas ierīču ražošanu): Vissvarīgākais ir tas, ka guru ir dievs.

Valdis Birkavs, valstsvīrs: (Ilgi klusē.) Dzīvē vispār ir ļoti maz tādu lietu, kuru dēļ ir vērts zaudēt pašsavaldīšanos, tās nožēlot vai mēģināt salabot. Nodarīto netaisnību labošana parasti ved pie vēl lielākām netaisnībām. Dzīve ir jādzīvo, darot to, kas tev dod gandarījumu, kas nes citiem gandarījumu. Un ne uz citu rēķina. Un, ja tev kaut kā dzīvē trūkst vai kaut kas nepatīk, tad meklē problēmas atrisinājumu sevī.

Jaele (Jule) Tamira, filozofe: Ak kungs. Ka cilvēkiem ir vajadzīga vieta, kur viņi var būt drošībā. Tas ir priekšnosacījums ļoti, ļoti daudz kam, ko mēs darām. Ir vajadzīga šī sfēra, kurā tu esi tu pats un kurā tu vari domāt ar savu galvu un bez bažām uzdot sev grūtus jautājumus.

Semjons Parižskis, filologs: Es, protams, Pinhasa Polonska feisbuka ierakstā lasīju, ka jūs viņam esat to pajautājis, un domāju: ak šausmas, tagad viņi man jautās... Nezinu, man nav atbildes. Es vēl neko neesmu sapratis.

Natalija Klimanskiene, Bidijas Dandarona jum: Ko esmu sapratusi? Esmu sapratusi, ka galvenais ir mīlēt dzīvi un priecāties par dzīvi. Esmu sapratusi, ka, par spīti visādām nepatikšanām, visādām neveiksmēm un tā, par spīti tam, ka mēs visi slimojam un ejam uz nāvi, un aizejam no šīs dzīves, tik un tā, par spīti tam visam, jāpriecājas par dzīvi un jādzīvo, kā man ļoti patīk, kā budisms saka, šeit un tagad – jādzīvo ar šo pašu brīdi.

Eduards Kļaviņš, mākslas zinātnieks: Sapratis? Nu gan, tāds jautājums. (Domā.) Gandrīz vai jāatkārto slavenais Gētes teiciens, ka, ja es esmu nopelnījis kaut ko labāku šajā brīdī un dzīvē, tad tikai tad, ja nenolaižos katru dienu.

Mihails Kaziņiks, muzikologs un mūziķis: Galvenais, ko esmu sapratis: mums ļoti nelielā cilvēku lokā jātur kultūras, mākslas, smalkas domāšanas, runas karogs. Skraidīt apkārt tagad ar mesiāniskām idejām ir pilnīgi bezjēdzīgi. Jāveido ļoti šaurs elites slānis – arī Latvijā. Arī jums tas jādara. Cita ceļa nav.

Mahamandalešvara 1008 Paramahamsa Šrī Vedavjāsa Rangaradža Bhatara Šrī Svāmī Višvananda, bhakti margas kustības aizsācējs: Svarīgākais, ko es savā dzīvē esmu sapratis, ir pati dzīve.

RL: Jūs esat sapratis dzīvi?

Višvananda: Tas ir skaistākais, kas mums ir dāvāts.

Jans Fabrs, mākslinieks: (Pauze.) Hm... Domāju, ka mīlestība ir augstākais spēks.

RL: Vai tā ir stiprāka par nāvi?

Fabrs: Domāju, ka jā... Jā.

Andrejs Biļžo, mākslinieks un psihologs: Ļoti daudz ko es vēl neesmu sapratis, bet viss jau vēl nav beidzies. Nu, man ļoti svarīgas ir attiecības ar draugiem. Cilvēki man ir ļoti svarīgi. Ne pārāk mani interesē, ko uzrakstīs internetā vai kur tur. Saprotams. Bet ko pateiks bērēs? Man liekas, ka pagaidām viss ir normāli, diez vai kāds no mana loka un pat ne no mana loka kaut ko sliktu par mani teiks. Palīdzēt, palīdzēt. Tas ir ļoti svarīgi.

Sepo Vainio, biologs: Viens – šie burbuļi. Otrs – sievišķā dzimuma determinācija. Valdīja uzskats – līdzīgi kā par Ādamu un Ievu –, ka sievietes rodas, tikai piekoriģējot vīrišķo. Taču sievišķajam dzimumam ir fiksēts virziens. Mēs pierādījām, ka tas ir aktīvs process. Ka arī sievišķais ir jārada. Tādējādi tas apgāž Bībelē rakstīto.

Pinhass Polonskis, reliģijas pētnieks: Neņemos atbildēt.

RL: Nu, padomājiet.

Polonskis: Atstājiet to man kā mājasdarbu.

Tēmu Meki, mākslinieks: Man liekas, svarīgākais, ko dzīvē esmu sapratis, – ka cilvēka mirstīgums ir pats svarīgākais dzīves elements.

Ričards Pevīrs un Larisa Volohonska, tulkotāji: Jā. Mani jau brīdināja par šo jautājumu.

RL: Un jūs, es ceru, nedēļu gatavojāties uz to atbildēt?

Pevīrs: Nē, man atbilde uzreiz bija skaidra. Jo reiz es redzēju sapni. Sapnī izdzirdēju Dantes balsi. Tā man sacīja: “Ričard, neuztraucies. Tu visu sapratīsi dzejā.” Un kopš tā laika es vienkārši tam sekoju. Tas bija koledžā, kopmītnes gultā.

RL: Skaisti.

Volohonska: Ne katram parādās Dante.

RL: Tieši tā. Larisa, kāda ir jūsu atbilde?

Volohonska: Jā, arī man ir atbilde. Ne tādēļ, ka es būtu gatavojusies, bet tādēļ, ka tā man jau kādu laiku ir pastāvīgi bijusi. Diezgan vēlu savā dzīvē sapratu, ka neesmu Visuma centrs un citi cilvēki ir tādi paši “es” kā es.

Zeevs Drukmans, arhitekts: Ka galvenais ir mīlestība. Galu galā, mīlestība, kā mēdz sacīt, gāž kalnus.

Iļja Dvorkins, filozofs: Protams, es regulāri kaut ko saprotu.

RL: Kas no tā visa ir vissvarīgākais?

Dvorkins: Baidos, ka uz šo jautājumu es neatbildēšu.

RL: Kādēļ? (Smejas.)

Dvorkins: Tas pazeminās mūsu sarunas līmeni.

RL: Arī tas, starp citu, ir jau atbildes sākums.

Dvorkins: Kad es sapratu, ka zinātne ir strupceļā, ka filozofija man dod iespēju saprast, ka tas ir strupceļš, tā, protams, bija atbilde uz manu jautājumu. Kad sapratu, ka arī filozofija ir strupceļā un jāmeklē reliģijā, arī tā bija atbilde uz jautājumu. Kad sapratu, ka vienīgā reliģija, kura man ļauj leģitīmi uzdot jebkuru jautājumu, ir Tora, – tas arī bija konkrēts posms. Tad es sapratu: lai reāli uzdotu šos jautājumus, man jāatgriežas pie filozofiskiem un zinātniskiem jautājumiem. Tā bija virzība uz priekšu, kas paredzēja virzību atpakaļ. Un šī darba rezultāts bija konkrētas lietas. Piemēram, dialoga filozofijas formulēšana. Man bija ļoti svarīgi izpētīt dialoga avotus. Apstākļus, kurš ko darījis, izstrādājis, ko darījis Būbers, ko darījis Koens, ko – Rozencveigs. Kādās attiecībās tas ir ar Ņūtona un Galileja fiziku un tā tālāk. Citiem vārdiem, kaut kādā mērā es atgriežos sākumpunktā.