Kas man jāzina par sevi, lai zinātu, ka esmu filozofs?

Reiz kādā lekcijā profesors Pipins atzinās, ka līdz nesenam laikam ne tikai slēpis, bet pat melojis un maldinājis citus par savu izcelsmi. Proti, viņš ir dzimis Floridā. Florida ir ASV pavalsts, kas cilvēkiem saistās ar Maiami pludmali, tropisku klimatu un, ja tā drīkst teikt, diezgan seklu kultūras slāni. Tomēr kas varētu būt tālāks no Floridas dzīvesveida tirkīzzilajās pludmalēs kā profesora Pipina pētnieciskās intereses par nopietno vācu filozofiju. Kā par spīti savai izcelsmei, Roberts Pipins izvēlējies dziļākos un, daudzuprāt, saduļķotākos ūdeņus filozofijas vēsturē – Kantu, Šellingu, Fihti, Hēgeli, Heidegeru un Nīči. Taču Pipina pētniecisko interešu pašā centrā atrodas Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis.

Pirmoreiz saskaroties ar kādu no Hēgeļa darbiem, piemēram, “Gara fenomenoloģiju” vai lekcijām par estētiku, būs grūti nepamanīt, ka viņš raksta gluži vai svešā valodā – sarežģītā, grūti uztveramā un tādā, par ko studenti mēdz pat uzjautrināties, skaļi citējot to vai citu īpaši noslēpumaino pasāžu. Manuprāt, Hēgeļa un viņa laikabiedru tekstus ir grūti uztvert bez sarunas par tiem, izlasītā apspriešanas ar kādu gudrāku cilvēku. Šajā ziņā profesors Pipins ir viens no labākajiem sarunbiedriem pasaulē, jo viņam piemīt apbrīnojama spēja Hēgeļa rakstīto atšifrēt un iztulkot tā, ka to varētu saprast pat Maiami pludmales bārā. Dažkārt pat grūti noteikt, vai tulkojums tiešām attiecas uz oriģinālu un vai tik pats tulkotājs nav kļuvis par autoru.

Kā autors Pipins patiešām ir ražīgs: viņa kodolīgais akadēmiskais CV aizņem 53 lappuses, un tajā ir pieminēti raksti un viesprofesūras un vieslekcijas pasaules labākajās universitātēs, kā arī vairāk nekā 20 grāmatas (“Hēgelis par sevis apziņu: kaislība un nāve “Gara fenomenoloģijā””; “Modernisms kā filozofiska problēma: Eiropas augstās kultūras vilšanās”; “Hēgeļa “ēnu valstība”: loģika kā metafizika Hēgeļa “Loģikas zinātnē”” u.c.). Kopš 1992. gada viņš ir filozofijas profesors Čikāgas Universitātē, kas ir viens no nozīmīgākajiem t.s. kontinentālās filozofijas (iepretim analītiskajai filozofijai, kas balstās valodas analīzē un kognitīvajās zinātnēs) centriem pasaulē.

Viens no svarīgākajiem jautājumiem, ko Pipins uzdod ar vācu filozofu starpniecību, ir šāds: kādā veidā cilvēks, kas nepārprotami ir fizisks objekts un pakļauts dabas un fizikas likumiem, vienlaikus ir spējīgs uz brīvu un racionālu pašnoteikšanos? Ja cilvēks būtu tikai fizisks objekts, tad viņa darbību un viņu pašu būtu iespējams skaidrot mehāniski, kā fizikālu cēloņu un seku virkni. Taču mums joprojām šķiet, ka cilvēkam piemīt subjektivitāte, apziņa, dvēsele, brīvība – kaut kas tāds, kas nepakļaujas mehāniskam skaidrojumam. Protams, ikviens no šiem pieņēmumiem kopš 19. gadsimta ir apšaubīts – sākot ar kvantu teoriju, kas parāda, ka mikrolīmenī fizisko pasauli nenosaka cēloņi un sekas, līdz idejai, ka cilvēka brīvība un brīvā griba ir ilūzija, jo mūsu rīcību un domas nosaka kādi spēki, no ideoloģijām līdz neironiem.

Ideoloģiski uzlādēto Amerikas un Eiropas universitāšu profesoru vidū, kur dominē visdažādākie “aktīvisti” – seksuālo minoritāšu aizstāvji, feministi, marksisti, neokolonisti un citu doktrīnu pārstāvji, kuri par savu galveno uzdevumu uzskata apspiešanas mehānismu, struktūru un konkrētu personu atmaskošanu gan kultūras vēsturē, gan pašreizējā politiskajā vidē, – Pipins ir rets izņēmums. Nav arī tā, ka viņš būtu klasisks konservatīvais intelektuālis, kas iestātos par “tradicionālajām” vērtībām, jo tās ir vismaz tikpat ideoloģiski uzlādētas kā “aktīvistu” pārstāvētās. Viņš norāda uz iespēju racionāli izvērtēt alternatīvas un risināt dialogu, uz ko vedina mums dabiski piemītošā brīvība.

Mani pašu Pipina iztirzāto tēmu vidū visvairāk piesaista neparasti augstais statuss, kāds piešķirts mākslai.

Pie profesora Pipina es rakstīju savu maģistra darbu, mēģinot saprast, ko Hēgeļa laikabiedrs Šellings domājis ar vārdiem: “Mākslā mēs redzam to, uz ko filozofija spēj tikai norādīt.” Šellings pavisam nopietni domāja, ka ģēnijs nav iespējams ne zinātnē, ne politikā, ne militārajā stratēģijā, bet tikai mākslā. Tikai mākslinieka estētiskā intuīcija spēj radīt fizisku objektu, kam vienlaikus piemīt nozīmju bezgalība. No tā izriet, ka labākais veids, kā uztvert izcilu mākslas darbu, ir nevis mēģināt tam piedēvēt kādu pašam izdevīgu vēstījumu vai piekabināt kāda “-isma” birku, bet gan “naivi”, ļaujoties mākslas darba gravitācijai un pilnībai, sevī atmodināt cilvēka labākās spējas. Tādā ziņā mums pret mākslas darbu jāattiecas kā pret jebkuru sarunas biedru.

Mārtiņš Vanags

Rīgas Laiks: Sākšu bez kādiem aplinkiem. Vai jūs esat filozofs?

Roberts Pipins: (Klusē.) Šo jautājumu es uztveru ļoti nopietni. Es teiktu, ka tiecos būt filozofs. Neesmu drošs, vai man tas ir izdevies, bet es gribētu tāds būt.

RL: Kāpēc jūs tiecaties būt filozofs?

Pipins: Uzskatu, ka būt filozofam ir viens no cilvēkam pieejamiem dzīves veidiem... ja paveicas. Pietiekami daudz brīva laika, lai nodotos filozofiskām refleksijām par cilvēka dzīvi, – tā ir ārkārtīgi liela privilēģija; tā ir arī viena no svarīgākajām nodarbēm, uz ko spējīgs cilvēks. Ja tev ir dota privilēģija lasīt izcilas filozofijas grāmatas, diezgan nenovēršami rodas vēlēšanās dot arī savu ieguldījumu tradīcijā, kuru tu studē.

RL: Kā jums trūkst, lai jūs būtu filozofs?

Pipins: Tas vienkārši ir saprātīgas cilvēciskas pieticības jautājums. Ir ļoti, ļoti nedaudz cilvēku, kas filozofijā kaut ko sasnieguši. Varbūt kādi desmit, tāpēc man šķiet...

RL: Desmit – par kādu vēstures posmu jūs runājat?

Pipins: Par visu Rietumu vēsturi.

RL: Desmit?

Pipins: Desmit, varbūt pat mazāk. Man šie kritēriji ir ļoti augsti, tāpēc normāla cilvēciska pieticība liedz sevi pieskaitīt pie tik šaura domātāju pulciņa.

RL: Bet tas neatbild uz jautājumu, kā jums trūkst, lai jūs būtu filozofs.

Pipins: Filozofs, kā jūs zināt, ir gudrības mīlētājs, nevis gudrais. Taču, lai kļūtu par pareizu gudrības mīlētāju, jāzina, ko tu meklē. Un tas nozīmē, ka vajadzīga kaut kāda nojausma par to, kā no gudrības mīlētāja kļūt par gudro. Un es neesmu drošs, ka to zinu.

RL: Bet jūs taču negribat teikt, ka tie desmit gudrības mīlētāji, kuri kļuvuši par filozofiem, ir gudrie?

Pipins: Nē, bet es domāju, ka viņiem bija spēcīga nojausma, ko nozīmē un kāpēc būtu svarīgi pabeigt filozofiju vai realizēt tās uzdevumu. Fiziķus, piemēram, iedvesmo ideāls, ko viņi mūsdienās var kaut kādā mērā saprast, – vienotas fizikas teorijas ideja –, un viņi uzskata, ka ir tikai vienu soli no šī mērķa sasniegšanas. Filozofija pilnīgi noteikti nav nonākusi ne tuvu sava uzdevuma īstenošanai.

RL: Mani pārsteidza, ka jūs piesaucāt šos gudros. Jūs teicāt, ka pats neesat gudrais, bet it kā norādījāt, ka šie desmit tomēr ir gudrie.

Pipins: Es gribēju teikt, ka viņiem, manuprāt, ir skaidrāks priekšstats par to, ko nozīmētu pabeigt filozofiju. Filozofija jau pēc savas definīcijas ir erotiska dziņa; tās ir alkas pēc kaut kā, un pēc kaut kā sakarīgā veidā alkt var vienīgi tad, ja tu zini, kā tev trūkst. Bet filozofija pievēršas arī neskaidrībai par to, kā cilvēkam trūkst, lai viņš zinātu to, kas jāzina, lai jēdzīgi nodzīvotu savu dzīvi. Es uzskatu, ka ir bijuši cilvēki, kuri pietuvojušies zināmai izpratnei par to, ko nozīmētu piepildīt filozofijas uzdevumu, – vismaz izpratnei par dažiem atbildes pamata variantiem.

RL: Un kas ir šajā desmit cilvēku sarakstā?

Pipins: Visādā ziņā Platons un Aristotelis. Noteikti Dekarts. Leibnics, Spinoza, Kants, Hēgelis. Un manās acīs, bet zinu, ka tas ir strīdīgi, arī Nīče un Heidegers.

RL: Un starp Aristoteli un Dekartu – neviens?

Pipins: Ko jūs piedāvātu kā kandidātu?

RL: Mācību literatūrā daži saka, ka tas varētu būt Augustīns. Citi – ka Akvīnas Toms.

Pipins: Neuzskatu, ka filozofija, kad tā pieļāvusi zināmus kompromisus, kaut kādas atklāsmes, turpina būt filozofija. Augustīns un Toms ir lieli domātāji, taču par filozofiem es viņus neuzskatu.

RL: Kas atklāsmē ir tik īpašs, ka filozofijai jāturas no tās pa gabalu?

Pipins: Fundamentāls filozofijas elements ir zināms jūtīgums attiecībā uz iespēju, ka tā kļūdās, runājot par pamatjautājumiem.

RL: Un tie būtu?

Pipins: Kā cilvēkam vislabāk nodzīvot savu dzīvi. Pieņemsim, ka tas ir pats svarīgākais filozofijas jautājums un ka viss pārējais ir tam pakārtots. Ja tāds ir jautājums un uz to bez kādiem kompromisiem jāapņemas atrast atbildi, ko var aizstāvēt pret skeptiķiem, tad pārtraukt uzdot šo jautājumu šādā skepses un aizstāvības kontekstā un pieņemt par atbildi kaut kādu atklāsmi nozīmē pārtraukt nodarboties ar filozofiju. Tas nozīmētu atzīt, ka cilvēka prāts, nonācis kaut kādā punktā, nav spējīgs virzīties tālāk attiecībā uz šiem svarīgākajiem jautājumiem un ka mums tāpēc jāpaļaujas uz atklāsmi.

RL: Es nezinu, uz ko jūs tēmējat, bet... Teiksim, Fihte, kurš veras sienā un saprot, kas ir brīvība, vai Dekarts, kurš redz sapni un saprot, ka viņam priekšā tāls ceļš. Kā tas principiāli atšķiras no atklāsmes? Ne viens, ne otrs nezināja, no kurienes tas nāk, un abiem tie bija būtiski pagrieziena punkti.

Pipins: Jā, bet viņi taču neapgalvo, ka mums būtu viņiem jātic tāpēc vien, ka viņi to piedzīvojuši. Dekarts taču vienkārši nepaziņoja, ka viņam bijusi atklāsme; viņš sarakstīja “Meditācijas”. Ja Augustīns un Akvīnas Toms pieredzes ceļā būtu nonākuši pie kaut kādas pārliecības un tad pievērsušies jautājumam, vai tas, kam viņi tic, ir ticības vērts, un viņu atklāsme būtu bijusi tikai faktors, kas pamudinājis sākt šī jautājuma risināšanu, tad jūsu arguments par līdzīgo lomu, ko spēlējusi sekošana intuīcijai, būtu pilnīgi pareizs. Taču atklāsme pretendē uz autoritāti, kas ir daudz augstāka par vienkāršu “lūk, kaut kas interesants, par ko padomāt”. Atklāsme saka: “Pakļaujies šim likumam. Tā ir patiesība.”

RL: Ja nu jūs pieminat autoritāti – kas jums pašam ir augstākā autoritāte?

Pipins: Es domāju, ka jebkuram filozofam augstākā autoritāte ir cilvēka saprāts. Tas nozīmē – spēja atrast alternatīvu un aizstāvēt to pret iebildumiem veidā, kas tiecas sasniegt zināmu nobeigtību. Kanta pamatideja, ko viņš centās aizstāvēt, bija tāda, ka prāta autoritāte filozofijai izvirza īpašu problēmu, jo vienīgais prāta autoritātes avots ir prāts. Tāpēc viņš kā filozofijas orientējošo kritisko momentu piedāvāja paša prāta veiktu paškritiku. Un es uzskatu, ka autoritāte jāsaprot dialektiski, tas ir, tā jāaplūko, apšaubot šo autoritāti, un racionālais prāts ir vienkārši atteikšanās pieņemt autoritāti bez kāda pamatojuma. Protams, ir simtiem dažādu pamatojumu, taču manā izpratnē filozofa uzdevums ir nepieņemt nekādu citu autoritāti kā vienīgi pašu stingrāko un paškritiskāko pamatojumu.

RL: Kā jūs zināt, Hjūmam bija zināmas šaubas par prāta autoritāti; viņš uzskatīja, ka tā spriedumi parasti iet kaislību pavadā. Manuprāt, Hjūma pozīcija ir svarīga kā norāde uz jebkādu prāta spriedumu iracionālajām saknēm. Prāta spriedumu pamatā ir iracionāli motīvi vai iracionālas dziņas; kā jūs teicāt – erotiskas alkas. Erotiskām alkām nav ne mazākā sakara ar racionalitāti. Uz kāda pamata prāts varētu pretendēt uz neatkarību no iracionalitātes?

Pipins: Uz to var atbildēt vairākos veidos. Viens no tiem, atvasināts no Kanta tradīcijas, ir tāds. Pieņemsim, ka Hjūmam ir taisnība, vai arī ņemsim Nīčes versiju, kas ir ļoti līdzīga, proti, ka mēs esam tikai sīks instruments, caur kuru izpaužas kāds mums nezināms milzīgs spēks. Viens ceļš, kā sākt par šo jautājumu domāt, ir vaicāt: ja nu tā tiešām ir patiesība? Ja nu pati skeptiskākā prāta autoritātes neatkarības versija ir tikai kaut kāds spogulī mājojošs rēgs, ko filozofi izdomājuši, lai justos pārāki? Ko tas mainītu tajā, kā cilvēks, kuram jāizlemj, vai izpaust noslēpumu, kas viņam uzticēts un ko viņš apsolījis neizpaust, jūt kārdinājumu to tomēr izdarīt? Nebūtu taču saprātīgi domāt, ka pareizā rīcība ir mierīgi sēdēt un nogaidīt, līdz tavas kaislības pateiks, kā ķermenim tālāk rīkoties. Neviens taču nevarētu tā domāt; bet ko tad darīt? Tev jādomā par to, vai vajadzētu noslēpumu izpaust. Tev jāizvirza pašam sev argumenti par labu šādai rīcībai un pretargumenti. Tev jāpārliecina sevi, jāpierunā sevi uz rīcību, par kuru tava sākotnējā reakcija teikusi, ka tev uz to nav ne mazāko tiesību.