Kvēlā cerība

Šī gada 13. septembrī pasauli pāršalca ziņa, ka 91 gada vecumā miris viens no ietekmīgākajiem Eiropas kino māksliniekiem, franču jaunā viļņa režisors Žans Liks Godārs. Pirms aptuveni gada, Godārs paziņoja, ka līdz ar pēdējo scenāriju pabeigšanu ir pielicis punktu savai septiņdesmit gadus ilgajai karjerai un atvadās no kino. Ar montāžas telpā trenētu izlēmību vēl pēc gada viņš pieņēma lēmumu aiziet no pasaules, kurā paspējis pateikt ardievas valodai (Adieu au langage, 2014), izjaukt Aristoteļa kārtību, kas nosaka, ka visam ir “sākums, vidus un beigas” (“jā, bet ne obligāti šādā secībā”) un atstāt aiz sevis filmās ierakstītu kino vēsturi, lērumu kino vēsturē ierakstītu filmu un jaunā viļņa inerci, kas vienmērīgi turpina taisnvirziena kustību kino, laikmetīgajā domā un mākslā.

Šeit lasāma viena no Godāra pēdējo gadu intervijām žurnālam Cahiers du cinéma, kurā viņš vēl reizi piekrīt vārdos atkārtot to, kas pateikts viņa karjeras pēdējā cēliena filmās, galvenokārt vedot lasītāju cauri filmai “Bilžu grāmata” (Livre d’image, 2018), kura, iespējams, visprecīzāk raksturo Šarla Pegī reiz sacītos vārdus: “Man vajag dzīvi, lai uzrakstītu stundu garu stāstu. Man vajag mūžību, lai uzrakstītu vienu dzīvi.”²

… par Amandjē teātri nerunāsim. Man nav ne jausmas, kas tur notika. Tas ir Nikolas Brenezas³ ziņā. Es patiesībā gribēju paskatīties tieši uz jums. Tas ir gandrīz kā satikt Cahiers du cinéma mazmazbērnus. Mani interesēja, kas no viņiem izaudzis.

Mūs ļoti aizkustināja, var teikt, saviļņoja jūsu filma⁴, kuru rādīja Kannās, – galvenokārt filmas beigas ar “kvēlo cerību”, kas visam šim ceļojumam cauri drupām un gruvešiem piešķīra jēgu. Visa pirmā daļa par nebeidzamajiem kara rimeikiem, tad Žozefs de Mestrs, kurš skaidro, ka karš ir universāls dabas likums, pēc tam – cilvēku likums, kas šķietami atjauno kārtību, bet patiesībā ir netaisnīgs… Filma ved mūs arvien dziļāk naktī, bet jūs mūs vedat uz gaismu. Tā deg, bet kaut kā citādi.

Jā, jāatzīst, mēs runājam vienā valodā. Un es nedomāju valodu tādā ziņā kā franču, ķīniešu vai somu valodu. Savās pēdējās filmās es vispār mēģinu nošķirt valodu (langue) un valodu (langage). Uz to pamudināja Frica Mautnera grāmata par valodu, kura sarakstīta ap 1910. gadu un kurā daudz kas tiek pārmests valodai (langue) kā tādai. Viņš, tāpat kā visi citi, to sauc par langage. Pateicoties glezniecības ietekmei, es spēju saskatīt, kā tā atšķiras no valodas (langue), kuru lielākā vai mazākā mērā veido teksti un vārdi. Es jau labu laiku uzmanos no to samaitātības. Seriālā “Kino vēsture (stāsti)” (Histoire(s) du cinéma) es atstāju kādu Pegī⁵ citātu: “Mēs varam pateikt jebko, tikai ne to, ko darām.” Tas, ko es saucu par langage un ko visi jauc ar valodu (langue), ir darbība. Uz šo brīdi kino ir visīstākā langage krātuve, taču tam nav vajadzīgas šīs zināšanas. Un tas arī mani ļoti kaitina, jo es runāju langue (smejas). Varu jums atklāt, ka tā ir viens samaitātības purvs. Langage savā ziņā veido saikni starp attēlu un runu. Bet runa nav tas, ko ar to saprotam valodā (langue), kad lietojam terminu “runa”, pat ne Heidegera gadījumā. Annas Marijas Mjevilas pēdējās filmas⁶ sākumdaļā tiek rādīts 18. gadsimta kostīmos tērptu sieviešu langage, kad viņas mežā pārlasa Heidegera tekstu “Ceļā uz valodu”. Visa literatūra, kura man patīk, – tie, ko mēs joprojām dēvējam par “lielajiem rakstniekiem”, nepaskaidrojot, kāpēc tādus rakstniekus kā Dirasa, Dostojevskis, Helderlīns, Daniels Defo, Melvils mēs uzskatām par lieliem… viss šis “lielās literatūras” veikums, kāds tas ir Džoisa vai Rembo gadījumā, ko viņi paši arī atzīst, ir mēģinājums paplašināt tā, ko viņi dēvē par langage, bet es vēl tikai par langue, robežas līdz tās pēdējam bastionam. Mēs to redzam Flobēra romānā “Buvārs un Pekišē”, kas ir agrīns prototips dažādiem sociālajiem tīkliem, Facebook un visiem tiem datiem. To savā veidā pateica Marī Darjeseka, kad mēģināju veidot viņas pirmā romāna⁷ adaptāciju, taču tas neizdevās, jo es sapratu, ka mums jāsarunājas valodā (langue), nevis kā citādi un ka ar rakstnieku tas nav iespējams.

Mēs mazliet parunāsim valodā (langue). Es uz jūsu jautājumiem atbildēšu valodā. Es piekritu šai intervijai, lai tīri vēsturiski paskatītos uz Cahiers mazbērniem un mazmazbērniem (smaida). Es ļoti jūtīgi uztveru notikumus un plašus vēsturiskus strāvojumus, vienalga, vai tie notiek Ķīnā vai Krievijā. Vēlos atgādināt, ka tas, ko mēs runāsim, nebūs nedz tas, ko varēs izlasīt, nedz tas, kas tiks nodrukāts. Langage ir tas, kas atrodas aiz šī visa – kā mākoņi Delakruā akvareļos. Kā Bodlēra “Svešiniekā”: “Es mīlu mākoņus, šos brīnišķīgos mākoņus.” Šo jautājumu esmu precīzāk definējis savās pēdējās četrās vai piecās filmās. Jūtu, ka kopš filmas “Mīlestības slavinājums” vai drīzāk kopš “For Ever Mozart” manī ir notikušas izmaiņas.

Kas tās par izmaiņām?

Es sāku mazliet nomaldīties… Es atrodos nekurienē. Esmu pazaudējies. Es vienmēr esmu apzināti centies palikt kino, neskatoties uz savu aktīvismu, parakstu vākšanu, dalību dažādās sociālās kustībās, neskatoties uz to, ka atbalstīju “dzeltenās vestes”, lai kas viņi būtu, vai neatliekamās palīdzības ārstus, lai kas viņi būtu. Es aprobežojos ar kino un caur to arī ar kino vēsturi, kas palīdz uzņemt arī lielo vēsturi. Kino ir mazā vēsture, taču arī tā ir liela.

Tas vienkārši kaut kā notika, sākot ar “For Ever Mozart”, kas bija mana pēdējā klasiskā filma. Bet tas mani netraucē palaikam uztaisīt kādu mazāku filmiņu – piedalīties karā no malas kā tādam snaiperim vai spiegam. Strādājot pie “Mīlestības slavinājuma”, es daudz laika veltīju tam, lai saprastu, ko spēju izdarīt. Bet kaut kāds vēl neapzināts impulss lika man sadalīt filmu divās vai trijās daļās. Es pat sastādīju ļoti vienkāršotu vienādojumu: x + 3 = 1, ko dēvēju par montāžas aksiomu pēc līdzības ar Eiklīda piecām aksiomām. Lai tiktu pie viena, divi ir jāizdzēš. Tas nav īsts vienādojums. Kad to parādīju Badjū⁸, viņš īsti nezināja, ko ar to iesākt. Bija jau priekšvēstneši šīm sadalītajām filmām, piemēram, filma “Viens plus viens”. Šis neapzinātais elements kopš “Mīlestības slavinājuma” ir kļuvis arvien apzinātāks. Kopš tā laika tās reizēm ir sadalītas divās vai trīs daļās.

Šobrīd man visvairāk traucē tas, ka ekrāns ir plakans. Es skatos TV kanālus BFM un LCI. Es gan dodu priekšroku LCI, jo tur ir vairāk runājošo galvu. Reizēm paskatos Seržu Žilī, ko es agrāk pazinu. Skatos arī sporta ziņas. Ar šiem ziņu kanāliem ir tāda problēma, ka neatkarīgi no tā, vai viņi stāsta par “dzeltenajām vestēm” vai metro darbinieku streikiem, viņi tikai atspoguļo situāciju.

Mēs ar Annu Marī esam franču bēgļi Šveicē, esam apņēmušies ievērot Šveices likumus. Mēs skatāmies franču televīziju un lasām trīs franču laikrakstus: Libération, Le Canard enchaîné un Charlie Hebdo. Tas arī viss. Nekad neesmu lasījis Šveices avīzes. Man nav ne jausmas, par ko tajās raksta. Mēs šeit uzturamies kā bēgļi, mums ir vietējās pases, ievērojam vietējos likumus. Tas ir svarīgi, jo Francija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kas joprojām šķiet ļoti interesanta – ar visām savām grūtībām, iekšējām problēmām, aizvainojumiem, likumiem, bet tajā pašā laikā tā netiek galā. Man šķiet, ka tieši tur var atrast dažus izskaidrojumus, bet tikai ar nosacījumu, ka strādājam ar to, kādam būtu jābūt kino. Līdz ar to tas nav iespējams. Sanāk, ka mums ir jāārstē slimība ar zālēm, kuras nav izgudrotas un kuras nevēlamies izgudrot.

Vai jūs redzējāt šodienas Libération numuru? To salokāmā Samsung tālruņa reklāmu? Mani ļoti ieinteresēja tas, kā šajā reklāmā izmantotas grāmatas. Pēdējā lappusē esmu pasvītrojis vārdus: “atveras kā grāmata”, “naktsgaldiņa grāmata”, “brošūra”, “aizmugurējais vāks”, “īpašais izdevumus”, “viegli lasāms”. Pat tie, kuri ir attēlā – manuprāt, šis attēls jau kļuvis par tekstu –, atklāti atzīstas. Tieši manā gaumē: viss kļūst par tekstu. Tālrunis ir minigrāmata. Teksts kļuvis spēcīgāks nekā jebkad agrāk. Reklāmā vienmēr vajadzīgi vārdi. Noņemiet vārdus, un jūs redzēsiet, ka tā nespēj parādīt ne attēlu, ne runu.

Un tie ir plakani. Nav iespējams vēl vairāk “ar mietu pa galvu”. Selīns ir teicis, ka visgrūtākais uzdevums ir dziļajā ielikt plakano. Ja nav dziļuma, sanāk plakanu likt virs plakana. Un tas tracina. Ja pasaka šo domu vārdiem, kā es tagad daru, tai nav nekādas ietekmes, kaut arī pirms 50 gadiem es ticēju, ka ir.

Te nu es tagad esmu. Esmu pazaudējies, jo man liekas, ka esmu viens. Nekad neesmu redzējis nevienu no lielajiem rakstniekiem sakām, ka “valoda (langue) nav valoda (langage)”. Vienīgais no manis lasītajiem autoriem, kurš tā ir teicis, ir Robērs Redekērs⁹, kuru reiz pazinu, jo viņš bija Lanzmana draugs. Viņš rakstīja: “Valoda (langue) nav valoda (langage),” – lai gan pats visu laiku izteicās valodā (langue). Bet tā nedrīkst. Tieši šī iemesla dēļ gleznotāji ir vienīgie, kas man var kaut ko pateikt. Vēl arī mūziķi, bet viņus es tik labi nepazīstu, jo izmantoju viņus tikai taktiski, nevis stratēģiski. Bet ar glezniecību ir tieši otrādi – līdz impresionismam un vēl mazliet pēc.