Losevs ar zivi mutē

Viktors Kosakovskis gribēja nofilmēt cilvēku, kurš pirmoreiz redz sevi spogulī, un vēlējās iemūžināt to, kā viņa paša dēls atklāj savu izskatu. Visi spoguļi mājās tikmēr bija paslēpti, un no šī eksperimenta tapa filma “Svjato” (2005): nosaukumā vārds, kurā puisēnu sauca mājinieki, sastatījās ar svētajām trīsām pašizziņas mākslas un redzēšanas noslēpuma priekšā. Kosakovskis lepojas ar savu novērošanas māku, un pateicīgās dievības viņam allaž sagādā satriecošus kadrus. Jūs nekad neaizmirsīsiet ezīti, ko večiņa mēģina paglābt no suņa, bet kas piecas reizes izkrīt viņai no rokām (“Belovi”, 1993), un bērnudārza audzinātāju erotizētās dejas (“Es tevi mīlēju”, 2000). Pa savas mājas logu Pēterburgā viņš vēroja Šekspīra cienīgu drāmu, par kādu bija pārvērties bojātas caurules remonts (“Tjiše!”, 2002): nesakarīga, neko kārtīgi izdarīt nespējīgu cilvēku bezjēdzīgā rosīšanās. “Belovos” viņš iemūžinājis lielā mērā murgos dzīvojošas tautas spontāno neprātu un neaptveramību, tai vienlaikus smejoties un raudot, nokrītot pagaldē un tad uzreiz metoties dancī; filmā “Pāvels un Ļaļa” (1998) izstāstījis režisora Pāvela Kogana un viņa sievas Ludmilas Stanukinas traģēdiju, kad Ludmila pašaizliedzīgi pūlas izglābt vīru no progresējošas slimības. Viktors Kosakovskis skaidro saviem audzēkņiem, jaunajiem kinorežisoriem, ka viņiem jāfilmē nevis naudas un slavas dēļ, bet tikai tad, ja viņi vēlas darīt kaut ko neticamu. Un par šādiem neticamiem eksperimentiem kļuvušas divas pēdējās viņa filmas.

“Akvarelis” (2019) veltīts ūdenim visās tā formās: nav neviena kadra, kurā nebūtu ūdens. Brākšķ Arktikas ledus, tropu vētra aizslauka visu dzīvo, vārgs kuģītis dreb vētras sakultā okeānā. Ir unikāli aisberga pakājē uzņemti kadri: drošsirdis operators, riskējot ar dzīvību, paniris ledus salai apakšā. “Akvarelis” ir tehnisks eksperiments: tajā ir nevis 24 kadri sekundē, kā ierasts, bet 96, un skaņas ierakstīšanai izmantoti 118 celiņi. Līdzīgus eksperimentus Holivudā veicis Pīters Džeksons, kura “Hobitam” ir 48 kadri sekundē, un Džeimss Kamerons, kurš aicināja kolēģus atteikties no novecojušā 24 kadru standarta un pāriet uz pilnvērtīgāku variantu – 60 kadriem sekundē. Taču līdz 96 kadriem sekundē pirms Kosakovska vēl neviens nebija nonācis.

Filmā “Gunda” (2020) uz ekrāna nav neviena cilvēka, mēs redzam tikai dzīvniekus, ar kuru dzīvi un dzīvību cilvēki izrīkojas, – vienkāji vistu, buļļus, govis –, bet par galvenajiem varoņiem kļūst Norvēģijas landrases šķirnes sivēnmāte Gunda un viņas sivēni. Drāma par cūku, kura sēro par nonāvētajiem bērniem, kļūst par notiesājošu spriedumu cilvēcei, kas nezin kāpēc nolēmusi, ka tai ir ļauts turēt verdzībā un apēst citus planētas iemītniekus. Diez vai filmā “Trešdiena, 19.07.1961.” (1997) iemūžināto režisora līdzaudžu vidū atradīsies tikpat pārliecināti vegāni. Sekojot Arturam Kestleram, kurš apgalvoja, ka cilvēks ir evolūcijas kļūda, vērīgais Viktors Kosakovskis ir izzinājis antropocentrisko pasauli un secinājis, ka tai nav attaisnojuma.

Dmitrijs Volčeks

Intervija tapusi sadarbībā ar festivālu Artdocfest Riga, intervijas videoversija festivāla mājaslapā

Rīgas Laiks: Es vēlētos jums atgādināt jūsu paša sacīto, ka pasaulē ir svarīgākas lietas, par kurām uzņemt kino, svarīgākas nekā Putins. Būtu interesanti, ja jūs nosauktu dažas...

Viktors Kosakovskis: Kas ir svarīgākas par Putinu?

RL: Par kurām būtu vērts taisīt kino.

Kosakovskis: Nu, viņš taču ir tikai ļaunuma izpausme. Pats ļaunums taču eksistē – tātad tas jau ir augstāk par Putinu. Teiksim, kāpēc es uzfilmēju “Gundu”? Es iztēlojos, ka Navaļnija māte ir kā šī sivēnmāte Gunda, piedodiet par tik prastu salīdzinājumu. Es nācu pie samaņas pēc operācijas, un pirmais, ko ieraudzīju, bija Navaļnija māte. Un es nodomāju: lūk, māte. Viņai ir atņemts bērns. Viņas bērnu grib nobendēt. Bērnu moka, spīdzina. Un neviens nevar viņai palīdzēt. Tieši tāpat kā Gundai. Viņai atņemts bērns, viņa apjukusi staigā, skatās uz mums un it kā saka: “Ko jūs darāt?” Es nolēmu pieteikt badastreiku. Un daudzi man zvanīja un teica: “Viktor, malacis.” Nu, labi cilvēki. Un pēkšņi man zvana cilvēks, kuru vienmēr biju uzskatījis par draugu, visu mūžu. Un viņš man saka: “Par Navaļniju tu nesatraucies. Par viņu satraucas viņa aizgādņi no Amerikas.” Es vienkārši nevarēju saprast – labs cilvēks, viņš man ir mīļš, es ilgu laiku ar viņu draudzējos. Un pēkšņi saka kaut ko tādu! Tas ir, redziet, ne jau par Putinu ir runa.

Es, piemēram, – tas nav saistīts ar badastreiku – daudzkārt esmu mēģinājis notievēt. Tievēju, nometu kādus 15–20 kilogramus, bet paiet mēnesis, divi, un mans ķermenis atgriežas savā komforta zonā. Tas, redz, ir pieradis būt tāds. Es – vēlreiz; ķermenis – atkal. Tas pats ir ar Krieviju. Nāk cilvēks, Gorbačovs, piemēram, un saka: “Klau, tagad visi teiksim taisnību!” Nu, visi tā drusciņ patievējām – un atkal atgriežamies komforta zonā, diktatūrā, autoritārā režīmā, kur mūsu virsgans ir svētais, viņš ir ārpus likuma, var darīt, kas ienāk prātā. Kur nav ne tiesu, ne parlamenta, nekā.

Platonam – atcerieties, “Valstī” – sākumā aprakstītas vairākas gradācijas, kā valsts var attīstīties. Viena no primitīvākajām valsts formām ir tā, kad tavam draugam vienmēr ir taisnība, bet tavam ienaidniekam taisnība nav nekad. Manuprāt, mēs dzīvojam šajā formulā un nespējam no tās izķepuroties. Tāpēc es domāju... ja mani ievēlētu par Krievijas prezidentu – nu, ņemtu un izdarītu tādu kļūdu –, kas notiktu? Pirmie pieci gadi – visas valsts iedzīvotāji kļūtu par veģetāriešiem. Un sāktu mazpamazām filmēt dokumentālu kino. Otrie pieci gadi – visi kļūtu par vegāniem. Aizliegtu medības voljēros un filmētu tikai arthouse un dokumentālo kino. Jo tā sistēmā ir iekārtots. Kurš tajā ienāk... Un vēl jo vairāk, kad ienāk čekists. Kā var būt, ka ik otrā ģimene gandrīz pilnīgi noteikti ir cietusi no čekistiem, bet mēs tik un tā ievēlējām čekistu? Izdarījām tā? Izdarījām. Tātad ne viņš ir tas vainīgais. Tātad ir kaut kāda vispārēja sistēma, un atbilstoši tai mēs...

RL: Viktor, atvainojiet, es jūs pārtraukšu. Kad jūs sakāt, ka jūsu draugs it kā taču ir labs cilvēks, bet tad viņš jums piezvana, un jums rodas šaubas, vai viņš tiešām ir tik labs... Tas nozīmē, ka jūs pat savu draugu nepazīstat, bet jau vēlaties mainīt pasauli...

Kosakovskis: Nekā tamlīdzīga. Pirmkārt, vēlos jūs apbēdināt. Es ar jums nevaru sacensties. Jūs esat gudrs cilvēks, filozofs...

RL: Nu, kaktu filozofs.

Kosakovskis: Stop. Uzmanību. Jūs esat filozofs. Es redzu, kā jūs izskatāties, kā jūs skatāties... Turpretī es neesmu filozofs. Filozofs nevar būt režisors. Režisors nedrīkst būt gudrs. Palūkojieties – visi dižie režisori mūža nogalē sabojā savu biogrāfiju. Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka sāk izmantot prātu. Pirms tam viņi izmantoja talantu, instinktu, ko tik vēl ne. Bet tad viņi sāk izmantot prātu. Un tas viss pārvēršas vai nu par kaut kādu moralizējošu bla-bla-bla, vai vispār kauns skatīties.

RL: Ar ko tad tas atšķiras no jūsu pēdējās filmas? Es te runāju par “Gundu”, kura ir tieši tāds pats moralizē...

Kosakovskis: Vai tad es izrunāju kaut vienu vārdu?!

RL: Nē.

Kosakovskis: Lūk! Tieši tāpēc “Gundā” nav neviena vārda. Es baidījos, ka pietiks man atvērt muti, uzreiz pārvērtīšos par banālu idiotu.

RL: Tad interesants ir cits jautājums. Kā jūs nodēvētu dokumentālā kino režisoru? Vai var to nosaukt par novērotāju?

Kosakovskis: Tā, Amsterdamā ir Rembranta muzejs... Nekad neesat bijis? Iesaku. Katram cilvēkam, kurš nav bijis, iesaku turp aiziet. Starp citu, vai zināt, cik gleznu radījis Leonardo da Vinči?

RL: Nezinu.

Kosakovskis: Uzminiet.

RL: Nezinu... nu, desmit.

Kosakovskis: Sešpadsmit. Toties Rembrants – vairākus tūkstošus. To ir svarīgi saprast. Viņš visu laiku bija aizņemts, visu laiku gleznoja. Turklāt viņš nemitīgi izgudroja krāsas, izgudroja druku. Tas ir, viņš nav tikai mākslinieks vien. Viņam mājās ir laboratorija. Bet galvenais – viņa istaba ir tukša. Un istabā ir krēsls un logs. Un krēsls ir pagriezts pret logu. Tas ir, viņš vienmēr atrada laiku sēdēt un skatīties pa logu, kā staigā cilvēki. Novērošana ir profesijas pamats. Kāpēc es domāju, ka kino ir cilvēka dabai vistuvākā māksla? Tāpēc, ka daba daudzu, daudzu gadsimtu gaitā ir mums iemācījusi skatīties. Zvērs, skriedams pa savannu, ierauga citu zvēru un uzreiz zina, vai tas ir ienaidnieks, draugs vai ēdamais. Zvērs uzreiz saprot. Jums vajag tikai 4 sekundes, lai saprastu, kas es esmu par cilvēku. Ieraugot otru cilvēku, jums vajag 17 sekundes, lai saprastu, vai jūs ar viņu kādreiz varētu nodarboties ar mīlestību. Daba ir mūs iemācījusi skatīties, tāpēc es filmēju kino bez vārdiem. Kāds labums no vārdiem? Tu skaties un redzi. Mēs vienkārši esam to aizmirsuši, tomēr mēs protam to darīt. Mēs protam novērot. Zināt, ko es katru dienu daru? Teiksim, futbolists katru dienu spēlē bumbu. Trenējas. Es dzīvoju Pīterā un Berlīnē, un ir tā smieklīgi sagadījies, ka gan vienā, gan otrā pilsētā virs manis dzīvo pianists. Viņš katru dienu spēlē: ta-da-da-da, ta-da-da, šito te šļuru. Katru dienu, divas stundas. Bet režisori nez kāpēc domā: es esmu labs cilvēks, man ir kamera, es varu taisīt kino. Nē, mīlīt. Arī mums jātrenē acis. Pirmā mācību nodarbība ar studentiem man ir, zināt, kāda? Mēs Barselonā iekāpjam vilcienā un braucam ārā no pilsētas, uz mežu. Stundu braucam prom no pilsētas. Izkāpjam mazā stacijā. Tur stāv greizs lauku opis, tāds sīkulis. Mani studenti, atlasīti no simtiem gribētāju, domā, ka viņi jau ir ģeniāli. Viņi saka: “Viktor, kāpēc jūs mūs esat šurp atvedis? Kas tas par cilvēku, ko viņš mums var iemācīt?” Es saku: “Pagaidiet, pagaidiet.” Mēs ieejam mežā. Mežs ir Ņujorkas Centrālparka lielumā vai kā Vasaras dārzs Pīterā, apmaldīties nav iespējams: vienā pusē ir kalni, otrā dzelzceļš. Un mēs vienojamies: pēc divām stundām tiekamies tepat, bet tagad lasiet sēnes. Un mani studenti staigā pa mežu un sēņo. Un visi sanāk, sākam skaitīt sēnes. Kādam ir piecas, kādam desmit. Tad pēkšņi nāk tas greizais opis, un viņam ir 200 sēnes. Proti, viņš iet pa to pašu taciņu. Pa to pašu mežu. Bet viņš redz. Turpretī režisori, kam jāredz, neredz. Tāpēc režisoram katru dienu jāstaigā pa ielām, jāskatās. Un jātrenē acis.