Manuprāt, Dievs – tas esmu es

Ivans Viripajevs ir visneizdibināmākā parādība mūsdienu krievu teātrī.

Jau tad, kad viņš vēl strādāja Irkutskā, Maskavā atbalsojās viņa teātra jaunā elpa. Kad Viktors Rižakovs Театр.doc pagrabā iestudēja “Skābekli”, gribētāju ieraudzīt šo jauno elpu tur sanāca tik daudz, ka bieži nebija ko elpot. Tas bija 21. gadsimta sākuma skābeklis, jauna dzīves filozofija repa ritmā, zēns un meitene, mīlestība un nāve un Viripajeva no jauna pārlasītie baušļi.

Pēc pirmajiem panākumiem Maskavā Viripajevs metas iekšā jaunos tekstos, filmās, viesizrādēs un festivālos, un viss tas notiek šīs pirmās izrādes ritmā, tās jaunās kustības vilnī, ko iesācis “Skābeklis”. Vēlāk Viripajevs šo ritmu maina, aizbraucot uz Austrumiem jaunu zināšanu un dzīves noslēpuma meklējumos. Un pēc tam sākas jauns etaps, it kā nometnieka žanrā, taču dubultīgs: Viripajevs kļūst par Maskavas teātra Практика māksliniecisko vadītāju un paralēli, dzīvodams divās valstīs, sāk iestudēt izrādes Varšavā. Un šī jaunā viņa dzīves forma pilnībā sakrīt ar to, kādu dzīvi izvēlas viņa paaudze visā pasaulē: pārvietošanās un darba brīvība, ceļošana jaunu zināšanu meklējumos, sazināšanās dažādās valodās. Viripajeva lugas iestudē Vācijā, Polijā, citās Eiropas valstīs. Režisors Viktors Rižakovs, kurš Maskavā pirmoreiz iestudēja “Skābekli”, veido jaunu izrādi “Apskurbušie”, ko bija pasūtījis teātris Diseldorfā un kas pēc tam tika iestudēta Maskavas Dailes teātrī. Tad “Apskurbušie” Andreja Mogučija iestudējumā parādās Sanktpēterburgas Lielajā dramatiskajā teātrī. Viripajevs ar saviem tekstiem ienāk lielajos akadēmiskajos teātros, un tas vēlreiz izmaina teātra pasauli, kas sāk atzīt jaunos autorus, jaunās tēmas un vārdus, kuri pastāv pilnīgi citādos noteikumos.

Viripajevs vienmēr precīzi uzķer laika nestabilitāti, pārmaiņas, kuras nav vēl notikušas, taču jau tuvojas, un viņa luga “Irānas konference”, pirmo reizi publiski izskanējusi festivālā “Любимовка” un pēc tam Rižakova iestudēta Nāciju teātrī, veidota kā secīgi dažādu varoņu monologi, šogad, kad visi no teātra aizgājuši tiešsaistē, ideāli atbilst visiem jaunā “kovida” laikmeta nosacījumiem. Režisors Elmārs Seņkovs pavasarī Rīgā – vai drīzāk jau internetā – iestudēja savu šīs lugas versiju, un tā ideāli iekļāvās Zoom tiešsaistes konferences formā – formā, kura pēdējā laikā kļuvusi par teātra eksperimentu glābšanas riņķi.

Labāko Viripajeva lugu īstenojumu esmu redzējusi paša Viripajeva izpildījumā. Vienreiz viņš festivālā “Любимовка” lasīja “Saules līniju”, savukārt otrreiz es redzēju, kā viņš lasīja “Saviļņojumu”, lugu par autoru: viņš viens lasīja visus varoņus, turklāt tā, ka manā skatītājas galvā lasīšanas laikā izveidojās vairāki interjeri, uzzīmējās vairāki skati pa logu un es pavisam skaidri zināju, kā bija ģērbušies varoņi. Viripajevs ar lasītāju un skatītāju runā par tām zināšanām, kuras viņš pats sev atklāj, par to, kas viņam ir nozīmīgs ik dzīves dienu, ik mirkli, – un tāpēc arī viņš ir interesants.

Jevgeņija Šermeņova

Rīgas Laiks: Ivan, vai esat pazīstams ar šo tekstu?

Ivans Viripajevs: Pirmā vēstule korintiešiem, 13. nodaļa? Protams. Brīnišķīgs teksts.

RL: Pastāstiet, lūdzu, kas jums tajā šķiet brīnišķīgs?

Viripajevs: Ziniet, kad es redzu kaut ko patiešām svarīgu vai būtisku, man negribas to komentēt. Līdzko sākšu klāstīt, kas brīnišķīgs tur bijis, tas uzreiz pazudīs – jo tas atrodas kaut kādas izjūtas un sajūtu līmenī. Un man šķiet, ka šis teksts ir par to, ka nedz koncepcijas, nedz prātojumi, nedz citas filozofijas, reliģijas lietas un pat mācības nespēs līdzināties nepastarpinātai zināšanas un mīlestības pieredzei. Man liekas, teksts ir par to.

RL: Kā jūs domājat, vai apustulis Pāvils rakstīja par pieredzi vai aprakstīja kaut kādu vēlamo mīlestības tēlu?

Viripajevs: Nu, tas ir skaisti uztaisīts. Es kā rakstnieks varu teikt, ka šādu tekstu nav viegli uzrakstīt. Tas nav tā – apsēdos un uzrakstīju. Lai radītu šā-du tekstu, vajadzīgs noteikts stāvoklis: tas taču ir no kaut kāda stāvokļa radīts teksts. Un tādējādi šis stāvoklis tad arī ir viņa pieredze. Un, protams, man šķiet, ka mīlestība ir tāda lieta, kurai nav objekta. Proti, tu nevis mīli kādu vai kaut ko – ja mēs patiesi runājam par mīlestību... Tas ir drīzāk tāds organisma stāvoklis, kurā tu atveries apkārtējai pasaulei. Tu nekādā gadījumā neko neprasi. Mīlestība uz sievu nevar būt stiprāka par mīlestību uz suni, koku vai nedzīvu priekšmetu. Proti, objektīvi nevar pateikt, ka es mīlu sievu, turpretī kaimiņieni nemīlu. Mīlestība ir tāda lieta, kuru tu nevari pieprasīt. Mīlestība ir stāvoklis. Ja cilvēks atrodas mīlestības stāvoklī, tā vienādi attiecas uz visu.

RL: Ja reiz mīli sievu, tad mīli arī visu pārējo?

Viripajevs: Ja reiz mīli, tad mīli. Viss. Bet, ja izvēlies, kuru mīlēt, tad to vairs nesauc par mīlestību, kaut kādu iemeslu dēļ tev tas labāk der. Tas jau ir pretrunā ar to, ko teica apustulis Pāvils, jo tu ne tikai atdod. Viņš taču teica: “Neko nelūdz, ir pacietīga.” Un tā tālāk.

RL: Tad par šo tekstu būs vēl viens jautājums. Teksts beidzas ar to, ka mums paliek ticība, cerība un mīlestība. Taču mīlestība ir augstāka par visu. Kā jūs to saprotat?

Viripajevs: Manuprāt, mīlestība ir sākotnējs absolūti visdziļākās relaksācijas stāvoklis, stāvoklis, kad tu totāli pieņem sevi, esi atteicies no aplamā priekšstata, ka ir kaut kāds “es”, kaut kāda personība. Mīlestība ir tas, kas laikam gan iznīcina mūsu nezināšanu, tas, kas kļūst par realitāti. Tā ir sajūta, kad viss kļūst vienlīdzīgs. Nevienaldzība, man liekas, ir augstākais evolūcijas sasniegums, kas var notikt cilvēka organismā. Man varbūt dzīvē ir veicies uz dažām sekundēm saskarties ar šo stāvokli, un tad es uzreiz sapratu, ka tas ir kaut kas neiedomājami augstāks. Un, ja tas ir, vairs nekas nav vajadzīgs. Vairs nekam nav jātic, jo tā ir zināšana, nevis ticība. Kāpēc man jātic, ja tā jau arī ir? Cerēt arī vairs nevajag, jo viss jau tā arī ir. Tā ir pilnīga pašpietiekamība. Tas ir visa gals. Un tur vairs nav jautājumu. Tāpēc sauksim to par “mīlestību”. Droši vien tā.

RL: Un jums ir tāda pieredze?

Viripajevs: Pieredze ir, taču šādā stāvoklī es neatrodos ik mirkli.

RL: Ja tas ir visa vainagojums un gals, tad tas ir kaut kā saistīts ar to, ka jūs teicāt: tas ir sākums?

Viripajevs: Tas ir gan sākums, gan gals. Tur it kā jau vairs nav laika. Tas ir vienīgais, kas ir.

RL: Vadoties pēc šī priekšstata par sākumu – kas bija sākumā: klusēšana vai vārds?

Viripajevs: Nu, vai varu operēt ar cita cilvēka informatīvo zināšanu jēdzieniem, jā? Teiksim, ar jēdzieniem no zinātniskajām zināšanām vai zināšanām, kuras nāk no kādiem cilvēkiem, kuri apgalvo, ka ir apskaidroti vai svēti... Teikšu tā. Es šobrīd dzīvoju ar sajūtu, ka... Tā laikam drīzāk ir ticība. Viss tomēr rodas no apziņas, kurai tās pamatos nav kvalitāšu. Tā ir ārpus kvalitātēm. Tā ir pirms laika, pirms telpas un ir klāt vienmēr, nekad nav radusies un nekad nav izzudusi. Un no tās rodas forma. Un šai te formai jau ir raupjākas pakāpes – laiks, telpa un tā tālāk. Nu, un “vārds” vienkārši ir nosaukums kaut kam. Vai arī ļoti jaudīga metafora. It kā pilnums un tukšums būtu vienlaikus nolēmis, lai rodas gaisma, un gaisma radās. Var teikt, ka Lielais sprādziens no zinātniskā viedokļa arī ir tāda pati metafora. Ja Lielo sprādzienu nosaucam par Dieva Vārdu, tad tas droši vien ir vārds. Un es no savas dramaturga, rakstnieka pieredzes teikšu, ka, protams, ja nebūtu klusuma telpas, tad vārdi nebūtu iespējami. Proti, tāpēc, ka ir telpa... lūk, šī istaba, mēs te atrodamies. Un mēs sajūtam. Ja nebūtu šīs telpas tukšuma, tad arī mēbeļu te nebūtu. Tāpat arī vārdi iznāk no klusuma stāvokļa. Sākumā ar mani kaut kas notiek, pēc tam kaut kur rodas šis vārds, un tikai pēc tam pirksts nospiež datora taustiņu. Un tad tas nonāk, lūk, šeit. Tas jau ir kaut kāds bezmaz galīgs process, taču sākas tas kaut kur tālu.