Mūsu galvenais lozungs ir griba

Uztaisīšu nelielu intro... Kaut gan nē, netaisīšu, nav vērts.1

Intro, bļaģ... Kurš tad mani vēl nepazīst?

Lūk, lūk. Ķersimies labāk uzreiz pie lietas. Jautājums numur viens. Kā tev šķiet: ja Krievija zinātu, ka Ukrainai ir zināmi viņu Kijevas ieņemšanas plāni, vai Krievija būtu atsaukusi iebrukumu?

Nē, nē, nē. Tas ir pārāk niecīgs faktors, lai atteiktos no iebrukuma. Visi vienmēr visu zina, bet vienalga uzbrūk. Lūk, vienkāršs piemērs. Pret cilvēku grib sarīkot atentātu. Viņš zina, ka viņam uzbruks, viņam ir visa iespējamā apsardze un kas tik vēl ne, taču nereti atentāts vienalga izdodas. Proti, tas, ka esi informēts, palielina projekta izmaksas, bet neko vairāk. Atkal, kas ir uzbrukums Kijivai? Kijiva ir viens no deviņiem operatīvajiem virzieniem. Viņi uzbruka ar 200 000 cilvēku grupējumu deviņos virzienos. Dalām – sanāk pa 25 000. Saskaņā ar militāro zinātni – bet runa ir par iekšējo aplenkuma loku, ārējo aplenkuma loku un karaspēku, kas ienāk pilsētā, – lūk, ar šādu karaspēku, ņemot vērā ielu cīņas, var ieņemt tādu pilsētu kā Radomišļa ar 20 000 iedzīvotāju. Viņi varēja iekarot deviņas Radomišļas. Bet nespēja ieņemt pat vienu Kijivu… Viņi to varētu krietni papostīt un tamlīdzīgi. Taču malā jau nestāvētu arī Ukrainas bruņotie spēki. Tā ka šim karam jau kopš paša sākuma nebija nekādu Krievijai labvēlīgu variantu. To vajag ļoti skaidri saprast. Šim karam jebkurā notikumu attīstības variantā nebūtu panākumu. Vienīgais variants būtu koncentrēties, piemēram, tikai uz Mariupoli. Vai tikai uz Harkivu. Kāpēc? Mazi attālumi līdz Krievijas robežām, vienkārša apgāde. Bet pat tur – nu, uztaisītu viņi ārējā aplenkuma loku, noorganizētu iekšējās komunikācijas, pa kurām veiktu apgādi. Bet mēs viņiem uzbruktu no ārpuses. Tā ka arī tas nebūtu izdevies. Viņiem nebija vispār nekādu izredžu.

Bet, analizējot notiekošo, arī lasot dažādu analītiku, rodas iespaids, ka sākotnējais plāns triju diennakšu laikā ieņemt...

Jā, zinu. Mēs taču pārtvērām dokumentus.

Nuja, tas atgādināja filmu “Oušena banda”. Atceries, viņi tur apsprieda veidus, kā vislabāk aplaupīt kazino. Un vislabākais variants patiesībā bija vienkārši sagrābt naudas žūksni un skriet uz izeju. Šeit, šķiet, bija līdzīgs plāns – ieskriet pašā centrā...

Tāds plāns bija. Viņu uzbrukums vispār ir padomju kara skolas klasika. Problēma tāda, ka Krievijas armija nav Padomju armija. Padomju armija, lai arī cik slikti, tomēr Čehoslovākijā iebruka vienas nakts laikā ar piecām armijām. Tikai tās bija nevis Putina armijas ar divām divīzijām katrā, bet padomju armijas ar piecām sešām divīzijām katrā, vienlaikus ar visiem trim apgādes pulkiem. Viņi tur uzradās, un neviens Rietumu izlūkdienests pat noraustīties nepaspēja, cik ātri tas notika. Bet kāda ir klasiskās Padomju armijas būtība? Tu ieved nelielu vai lielu desanta specvienību skaitu, kā uzdevums ir psiholoģiski satriekt valdību, kura aizstāvas, tautu, kura aizstāvas, armiju, Rietumu partnerus, sabiedrotos... Viņiem tas gandrīz izdevās.

Es taču biju Kijivā, un mēs... Sākās karš, piecos no rīta pirmie šāvieni, kamēr es tiku līdz birojam, bija astoņi. Kā militārs cilvēks es sapratu, ka viņi ir ielauzušies Oboloņā, Beresteikā. Diversanti, apšaudes zem biroja logiem. Bāc-bladāc, mēs jau gaidām desantu tieši pie... Nu, Slavas parkā, pie Mātes Dzimtenes pieminekļa, kur var nolaisties helikopteri. Viņiem bija jāvirzās uz biroju, mēs jau saņēmām ieročus, lai to varonīgi aizstāvētu un tā tālāk. Tas būtu ne tik ļoti militārs, cik psiholoģisks trieciens. Vārdu sakot, tas būtu šādi: mēs sēžam birojā, kurā ir 20 telpas, un deviņās no tām parādās mūsu niknākie ienaidnieki, sāk visu klapēt ar nūjām un saka: “Sveiki, mēs jau šeit!” Lai ko tādu izturētu, vajag ļoti stiprus nervus. Taču viņi uzbruka deviņos virzienos vienlaikus, lai mums, starptautiskajai sabiedrībai un pašai Krievijai radītu iespaidu, ka Ukraina ir kritusi momentā.

Un tauta reāli sāka krist izmisumā. Ko tikai es nedabūju redzēt! Visus tos pārpildītos ceļus, kad cilvēki brauca projām. Un to viņi pareizi darīja, starp citu. Bet mūs izglāba, pirmkārt, astoņi kara gadi; ja tas būtu noticis miera laikā, tad gan mums būtu vāks. Vispirms jau apjuktu militāristi. Jo kara laika armija un miera laika armija ir divas dažādas lietas. Otrkārt, slavenā pašorganizācija. Ukraiņi karotu pat tad, ja būtu ieņemta Kijiva. Tāpēc, ka tad jau būtu vienalga. Jā, pārcietām morālu triecienu, bet tādēļ sākām šaut vēl niknāk. Un, treškārt, tie, kuri nenobijās, saskārušies ar šīm briesmām, uzreiz sāka šaut. Ļoti varonīgi. Piemēram, neliels Nacionālās gvardes jauniesaukto pulks. Tas ir hrestomātisks piemērs: astoņpadsmitgadīgi čaļi, nodienējuši četrus mēnešus, vēl neizgājuši pilnas kaujas apmācības. Viņus aizsūta uz Harkivas ziemeļiem, aizstāvēt kaut kādu pilsētiņu. Tas bija pirmajā dienā, sestajā kara stundā. Un viņiem virsū nāk krievu tanku bataljons, 32 tanki. Uz 50 cilvēkiem. Leitnantam 22 gadi. Viņi laikam nezināja, ka tā karot nedrīkst... Pieredzējušāki kareivji droši vien būtu pakasījuši pakausi un atkāpušies. Nu, vai gatavojušies mirt. Nezinu, vai šie gatavojās vai ne, bet viņi uzreiz sašāva četrus tankus. Un tie pārējie ņēma un aizbrauca.

Bet bija arī daudz virsnieku – kaut vai no Harkivas ir zināms –, kuri komandēja kursantus, jaunus čaļus, bet, iebrukumam sākoties, nobijās no Krievijas armijas un aizmuka.

Protams, ir arī ļoti daudz šādu faktu. Par tiem reti runā. Bet, ja jau sākām, tad parunāsim. Ļoti daudz vecāko virsnieku aizmuka. Ļoti daudz ģenerāļu. Ukrainas ministrijās stundām ilgi sprieda, vai nevajadzētu bēgt. Un daži cienījami cilvēki – nu, ne Aizsardzības ministrijā – teica: “Es esmu vecs padomju kareivis, es zinu, ka ar mums ir cauri. Tas ir dažu stundu jautājums, labāk būsim saprātīgi, evakuēsimies uz Rietumiem un no turienes vadīsim atlikušo pretošanās kustību.” Bet puiši sargposteņos to nezināja, militāro skolu kursanti, kuriem lika doties cīņā, to nezināja. Viņi ieraudzīja pretinieku, sāka pa to šaut, un atklājās, ka pretinieks patiesībā ir no papīra. Es tagad apbraukāju visu Kijivas rajonu, uz Čerņihivu aizbraucu, staigāju pa krievu pozīcijām un centos saprast viņu loģiku. Es tos krievu komandierus, kuri vadīja tanku bataljonus un pulkus, neņemtu sev par seržantiem. Viņi bija pilnīgi nekompetenti. Vienkāršs piemērs. T veida krustojumā izrakti ierakumi. Turpat blakus traktoru saimniecība. Bet ierakumu priekšā stāv viena sēta, aizmugurē – vēl viena. Proti, viņi neko neredz ne vienā, ne otrā virzienā. Neviens nemēģina tās sētas nojaukt vai pārvietot pozīciju, nekā. Viņiem parādīja kartē, kur jārok, viņi ņēma un izraka. Un tādu piemēru ir papilnam. Ko viņi darīja? Viņi tos visus sasūtīja iekšā, bet aiz tiem sekoja milzīga masa. Mehanizētās kājinieku vienības – tā arī ir Padomju armijas klasika. Centralizētā vadība, viss turas uz disciplīnas, uz kaprāļa nūjas. Bataljona komandieris baidās sūtīt rotu atsevišķi, jo zina, ka viss aizies pa pieskari. Rotas virsleitnants vai kapteinis netiks galā, visiem jāturas kopā. Bet šīs milzīgās Krievijas armijas masas labi karo tikai tad, kad ir skaitliskā pārsvarā. Padomju skola balstās uz pārsvaru 10 pret 1. Visu noposta un uzvar. To pašu centās izdarīt šeit, Kijivā. Bet Kijivas ziemeļi – tas ir upju un purvu jūklis. Šis ģeogrāfiskais ieloks – Buča, Irpiņa – atrodas starp upēm, kraujām, tiltiem, purviem, staignājiem un tamlīdzīgi. Bet viņi tur ievēlās februāra beigās, marta sākumā – iestiga purvos un uzspridzināja tiltus. Un iestrēga uz palikšanu, bez izredzēm tikt ārā. No militārā viedokļa tas ir pilnīgs idiotisms. Viņi centās nodrošināt skaitlisko pārsvaru Kijivā, bet aizsprostoja sev ceļus paši ar savu tehniku. Un apgāde netika klāt. 30 tanki ir draudīgs spēks. Bet 30 tanki bez degvielas ir 30 dzelzs gabali, kas tikai traucē. Saproti? Un tad vēl partizāni sāka dedzināt kolonnas. Partizāni, specvienība, vienkāršie iedzīvotāji. Kad mēs sākām viņus aktīvi apšaudīt ar artilēriju un aviāciju, izveidojās sastrēgumi. Viņi vienkārši nevarēja pakustēties. Viņi iegāza šeit 32–35 taktiskos bataljonus, no kuriem 12–14 tika gandrīz pilnībā iznīcināti.

Es lasīju amerikāņu analītiku, ka tieši darbs ar apgādi izraisīja milzīgos sastrēgumus.

Nu, ja tu atceries, es aicināju: strādājam ar apgādi.

Bija arī dati, ka būtisku lomu nospēlēja 30 specdienestu virsnieki...

Ne 30, vairāk, bet nospēlēja.

Kuri ar kvadricikliem braukāja pa purvājiem un...

Kvadricikli ir skaista leģenda. Gāja kājām, kā parasti, ar tulznām un asinīm. Mums bija daudz ievainoto, kritušo. Bet mēs karojām un apturējām. Galvenā loma, protams, ir artilērijai un aviācijai. Bet kādam arī jāpalīdz tēmēt. Un daudz kas izšķīrās reālās kaujās. Vārdu sakot, kauju par Kijivu mēs uzvarējām. Tāpat kā par Čerņihivu, Sumiem, Harkivu. Proti, atbrīvojām ziemeļus. Viņi ziņoja, ka esot aizgājuši miera pārrunu rezultātā. Patiesībā viņus padzina ar varu, viņi saprata stāvokļa bezcerību. Starp citu, tieši Čerņihiva un Sumi, it sevišķi Sumi, kur armijas bija pavisam nedaudz, tikai teritoriālās aizsardzības spēki, izglāba Kijivu. Ja viņi izlaistu ienaidnieku cauri, Kijiva garantēti nonāktu aplenkumā un šeit būtu vēl viena Mariupole. Vēl vairāk, būtu pārrauts ceļš starp Ļvivu un Donecku, jo šeit ir galvenais transporta mezgls. Tad gan mums būtu gandrīz beigas. Būtu ļoti slikti. Tāds, lūk, stāsts par Kijivas kauju.