Necaurspīdīgā kaislība

Mišels Fuko: Skatoties filmas “Marijas Malibrānas nāve” un “Vilovspringsa”, mani pārsteidza, ka tās nav par mīlestību, bet gan par kaislību.

Verners Šrēters: “Vilovspringsa” ir par apsēstību, par atkarību, kas saista kopā četrus galvenos personāžus, un neviens no viņiem īsti nezina, kas ir šīs atkarības cēlonis. Piemēram, Ila fon Hasperga, kas filmā tēlo kalponi un apkopēju, nezina, kāpēc attiecībās ar Magdalēnu kļuvusi par atkarības upuri. Uzskatu, ka tā ir apsēstība.

Fuko: Liekas, ka mēs runājam vairāk vai mazāk par vienu un to pašu. Pirmām kārtām nevarētu teikt, ka šīs sievietes mīl cita citu. Arī par “Mariju Malibrānu” neteiktu, ka tajā ir mīlestība. Bet kas ir kaislība? Tas ir noteikts stāvoklis, kaut kas tāds, kas ar tevi vienkārši notiek – kas tevi sagrābj, pārņem, tur aiz abiem pleciem un kam nav ne pārtraukuma, ne sākuma. Mēs patiesībā arī nezinām, no kurienes tā uzrodas. Kaislība vienkārši uznāk. Tas ir pastāvīgi mainīgs stāvoklis, kas neved ne uz kādu mērķi. Reizēm tā ir spēcīgāka, reizēm vājāka, un ir brīži, kuros tā tiek novesta līdz pilnīgai baltkvēlei. Viss plūst. Viss šūpojas. Tas ir ļoti nestabils brīdis, kas neizprotamu iemeslu dēļ turpinās, iespējams, aiz inerces. Kaislība šķietami vienlaikus cenšas gan turpināties, gan beigties. Tā sev nodrošina visus vajadzīgos apstākļus, lai noturētos, bet tajā pašā laikā tā pati sevi iznīcina. Kaislība nepadara aklu, tu vienkārši vairs neesi tu pats – vairs nav jēgas būt pašam. Visa pasaule izskatās citādi. Kaislībai piemīt arī kaut kas no ciešanu baudas, bet tā ievērojami atšķiras no iekāres vai tā sauktā sadisma un mazohisma. Es neuzskatu, ka šīs sievietes saistītu sadistiskas vai mazohistiskas attiecības, tomēr tur pilnīgi noteikti ir šis nedalāmais ciešanu-baudas stāvoklis. Tās nav divas iezīmes, kas sajauktas kopā, tā ir viena un tā pati iezīme. Šīs sievietes jūt ciešanas, bet nevarētu teikt, ka viņas cita citai liktu ciest. Tur ir trīs dažādi nebeidzamu ciešanu veidi, bet tā pilnībā ir arī viņu pašu izvēle: viņas nav spiestas tādā stāvoklī palikt. Tomēr viņas it kā saķēdējis šis ciešanu stāvoklis, no kura viņas nespēj izrauties, kaut arī dara visu iespējamo, lai tiktu no tā vaļā. Tas ir kaut kas atšķirīgs no mīlestības. Jo mīlestībā ir kāds, kurš zināmā mērā nes par to atbildību, turpretī kaislība pārvietojas no viena partnera pie otra.

Šrēters: Mīlestība nav tik aktīva kā kaislība.

Fuko: Kaislība ir stāvoklis, kurā iejaukti dažādi partneri.

Šrēters: Mīlestība ir labvēlības un atstatuma stāvoklis. Nesen kādā sarunā Ingrida Kāvena man teica, ka mīlestība ir savtīgas jūtas, jo tās neskar partneri.

Fuko: Mēs varam mīlēt otru cilvēku arī tad, ja viņš mūs nemīl. Mīlestība ir vientulības dēka. Tas savā ziņā ir iemesls, kāpēc tā vienmēr tik daudz cer sagaidīt no otra. Un tā ir mīlestības vājā vieta: tā vienmēr kaut ko pieprasa no otra cilvēka. Turpretī divu vai trīs cilvēku kaislībā ir kas tāds, kas ļauj viņiem intensīvi komunicēt.

Šrēters: Tas nozīmē, ka kaislībai piemīt izteikts komunikatīvais spēks, bet mīlestība ir izolēts stāvoklis. Ļoti nomācoši, ka mīlestība ir iekšēji radīta un izdomāta.