Nekas nav noapaļojams, vismazāk jau dzīve

Rīgas Laiks: Domājot par to, kā sākt šo sarunu... jo mēs jau it kā daudz ko esam izrunājuši pa šiem 20 vai 30 gadiem...

Juris Cālītis: 30 gadiem.

RL: ...man noformulējās divi pavedieni, ap kuriem mēs varētu to organizēt. Viens ir šāds: es gribētu ar tavu palīdzību izgaismot, ko nozīmē ticība Dievam. Vai ticība Dievam ir veids, kā sakārtot sevi? Vai tas ir veids, kā izzināt pasauli? Vai tas ir ceļš pie tā, kā pasaule ir iekārtota? Trīs iespējas pagaidām. Bet varbūt tu teiksi, ka tas ir pavisam kas cits.

Cālītis: Jā. Es domāju, ka neviena no tām. Tuvākā būtu tā otrā, bet vienā īpašā veidā.

RL: Ticība Dievam ir veids, kā mēs izzinām pasauli?

Cālītis: Jā, bet ne tādā nozīmē kā izzināšana vai zinātne, ko var izstrādāt kā tādu metodi. Daudz vienkāršāk – ticība ir stāsts. Arī Svētie Raksti jau patiesībā ir vieni vienīgi stāsti, kurus mēs izmantojam, lai veidotu savus stāstus – vai tas būtu kādas konfesijas stāsts vai baznīcas stāsts, vai tas būtu kāds mana laikmeta stāsts, kas ietver to, ko es jūtu un redzu... Lietojot citu vārdu, tas ir konteksts, kas nosaka, kādu stāstu mēs veidojam. Bet varbūt es pieiešu tam jautājumam no citas puses. Kā mēs zinām, ka Dievs ir, jeb kā mēs izzinām Dievu? Maniem studentiem, kad viņi nāk uz fakultāti, ir tāda ilūzija vai fantāzija, ka viņi iemācīsies, kā izzināt Dievu. Ka ar šīm zināšanām viņi spēs labāk saprast Dievu. Un, protams, viņi neko tādu neiemācās. Viss, ko viņi var iemācīties, ir sapratne par to, kas ir tas stāsts, kurā dzīvo viņi. Un viņus jau neinteresē dažādas ticības apliecības vai baznīcas teoloģija, vai kādas konfesijas atšķirīgais redzējums. Viņi domā: kāpēc man jālasa kaut kāda 4. gadsimtā sacerēta ticības apliecība, kas ir vecmodīga un neko vairs nenozīmē? Viņus neinteresē konfesijas, viņus neinteresē institūcijas, viņus neinteresē, kā viņi saka, organizētā dievattieksme. Viņi grib tikt pie Dieva tieši. Bet tā ir ilūzija, ka to visu var kaut kā apiet, ka ir kaut kāds taisnais ceļš. Bet ko kristīgā tradīcija saka? Ja jau būtu taisnāks ceļš, mēs ietu pa to. Bet nav taisnāka ceļa! Šis ir tas ceļš!

RL: Paga, paga, un uz ko kristīgā tradīcija norāda, sakot, ka šis ir tas ceļš?

Cālītis: Tā vispirms norāda uz pamatformulējumiem.

RL: Ticības apliecībām?

Cālītis: Un uz Svētajiem Rakstiem. Ja būtu tiešāks ceļš, mēs visi ietu pa to. Kaut ko sašņaucamies vai iedzeram, vai iemācāmies no kādas grāmatas un ejam taisnā ceļā pie Dieva.

RL: Bet tāda ceļa nav?

Cālītis: Nav tāda ceļa!

RL: Tu gribi teikt, ka ārpus šīs tradīcijas neviens nevar būt tiešā veidā saistīts ar to, kas visu ir radījis?

Cālītis: Nē! Protams, ka var. Īpaši pie mums, Rietumos, mēs jau varam visu ko darīt. Ja mēs dzīvotu, teiksim, islāmā, tur mēs nevarētu. Bet mums ir brīvība darīt visu ko. Jautājums tikai, vai tas tevi kaut kur aizvedīs? Jo tā ir ilūzija, ka mums varētu būt kaut kāda pieredze vai kaut kāda informācija, vai kāda gudrība no kaut kurienes, kas mūs tad – žviks! – aizved pie Dieva. Mēs ejam pa ļoti grūtu ceļu. Patīk mums tas vai nepatīk, mēs esam bijuši saistīti ar noteiktu tradīciju, ar noteiktu Bībeles lasīšanas manieri. Kāpēc vispār Bībele? Kāpēc ne Bhagavadgīta? Kāpēc ne Korāns? Ja tu esi Korāna stāstā, tad tas ir tavs ceļš pie Dieva. Un, ja kāds prasa: “Bet kurš ceļš ir labāks?”, kurš būs tas cilvēks, kas stāvēs kādā kalnā, redzēs un salīdzinās visu un pateiks: šis ir tas labākais ceļš?