Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pie apaļā galda 2023. gada novembrī mmājā Elizabetes ielā 2 sarunājas antropoloģe Dace Dzenovska, vēsturniece Una Bergmane, antropologs Rūbens Andersons, vēsturnieks Jurijs Sļozkins, Džonatans Hauards, Staņislavs Filatovs, Elmārs Sveķis un Arnis Rītups.
Dace Dzenovska: Mēs varētu sākt ar faktu, ka šobrīd atrodamies ēkā, ko pārņēmis Rīgas Laiks – patlaban vēl sankcionēti, taču žurnālam no šejienes jāizvācas, daļēji drošības apsvērumu dēļ. Te nu mēs sastopamies ar situāciju “brīvība pret drošību”. Daudzi neko īpaši nevar iebilst pret šādām bažām par drošību. Ierodas eksperti un nosprauž zināmus drošības parametrus. Savā ziņā izrādās, ka brīvība nespēj aizstāvēt savas pozīcijas, sastopoties ar drošības interesēm. Šajā pasaules daļā visu 20. gadsimta nogali “brīvība” bija vārds visiem uz lūpām, taču šodien tāds vārds ir “drošība”. Un tā mēs ar Rūbenu esam neapmierināti ar faktu, ka universitāte, bet arī valsts kopumā, šķiet, vēlas mūs pasargāt pašus no sevis. Rūbens sarakstījis grāmatu “No Go World”. Es nupat biju mācībspēku sapulcē, kur mums paziņoja, ka mēs nedrīkstam paust nekādus politiskus izteikumus par to, kas notiek Tuvajos Austrumos, galvenokārt mūsu studentu drošuma un drošības vārdā1. Mēs varam reāli viņiem kaitēt. Un tas pats attiecas uz valsti. Lielbritānijā, ja pēdējā laikā gadījies izmantot metro, jūs būsiet dzirdējuši, kā skaļruņos pastāvīgi atskaņo paziņojumu: “See it. Say it. Sorted,”2 – aicinot pilsoņus ziņot attiecīgajām iestādēm par jebko aizdomīgu, ko viņi pamana.
Rūbens Andersons: Universitātēs mēs arvien vairāk dzirdam, kā drošības valoda iefiltrējas aizskāruma valodā, un reizēm dzirdam argumentus, kas to attaisno. Un tam lielā mērā ir sakars tieši ar to, ko tu pieminēji: akadēmiskās pasaules cilvēki tiek sargāti paši no sevis. Man ir nopietnas bažas, ka tas varētu izvērsties par regulēšanu. Tas nav manu pētījumu galvenais virziens, taču es šo situāciju pats ļoti spēcīgi sajutu, kad pirms dažiem gadiem gribēju braukt uz Rietumāfriku un pavērot konfliktu Mali. Izrādījās, ka es nekur netiktu – es drīkstēju uzturēties tikai galvaspilsētā. Varētu būt interesanti paskatīties, kā šie drošības argumenti tiek lietoti visdažādākajā politiskajā kontekstā.
Dzenovska: Ar to jāsastopas ik uz soļa. Teiksim, kad man universitātē radusies ideja, bet kāds iebilst: “Mums taču jāpadomā par šī cilvēka drošumu vai drošību.” Tas mani apklusina, jo ko gan lai es uz to atbildu? Ir sajūta, ka pret to es gandrīz nevaru iebilst.
Andersons: Tas ir arguments, ko drošībošanas3 teorētiķi izmanto kopš 90. gadiem. Būtībā, kaut ko drošībojot, tas tiek padarīts par drošības problēmu un izslēgts no parastās politikas jomas, un politiķis vai birokrāts, vienalga, atļaujas spert ārkārtas soļus, lai reaģētu uz šiem it kā pastāvošajiem draudiem. Tas ir izteikti politisks manevrs, kas tiek pasniegts kā politiskas tiesības. Pastāv vēl augstākas pakāpes drošībošana, esmu to pētījis saistībā ar migrāciju un konfliktiem. Mēs to pieredzam arī maigākā formā, birokrātijā, savā ikdienas dzīvē, šai pašā ēkā ar vārdu “Brīvība” pie ieejas. Drošības apsvērumus tagad piesauc kā universālu pamatojumu tam, ka visam piegriež skābekli. Un te būtu vietā piesaukt tādu cilvēku kā filozofs Džordžo Agambens, kas 2014. gadā sacīja, ka drošības apsvērumi Eiropā kļūst par pastāvīgu pārvaldes tehnoloģiju. Un man tas liekas visai interesanti saistībā ar notikumiem pēc 2014. gada un jau minētajiem piemēriem – no visai lokāla loka, mūsu vietējām institūcijām un dzīves, līdz ģeopolitikai.
Jurijs Sļozkins: Manuprāt, pastāv interesanta atšķirība starp drošību un drošumu. Šīs lietas lielā mērā pārklājas, tomēr ir dažādas. Drošums šķiet plašāks termins, kas ietver vairāk, un visādā ziņā ar šo jēdzienu es dzīvoju. Vispār rodas iespaids, ka pasaule – tāda, kāda tā tiek aprakstīta, uztverta un pasniegta, – ir daudz, daudz bīstamāka vieta nekā senāk. Un gan indivīdi, gan kopienas ir daudz apdraudētākas nekā agrāk. Un, protams, šīs divas lietas viena otru veicina. Nedomāju, ka būtu iespējams noteikt, kura no tām ir primārā. Taču tas kļūst arvien izteiktāk, visādā ziņā akadēmiskajā dzīvē, visādā ziņā manā dzīvē. Tas ir visur. Tas ir ik uz soļa. Un tā nu tu sargā sevi, vienlaikus sargājot savus studentus, kolēģus un citus cilvēkus.
Arnis Rītups: No kā?
Sļozkins: No daudzām un dažādām briesmām, būtībā no dzīves.
Rītups: No dzīves?
Dzenovska: Pasaule ir bīstama. Taču briesmas ir arī iekšējas. Mums it kā jāsargā sevi no ārpasaules briesmām – tas ir kā buršanās.
Sļozkins: Tā ir viena izpausme, kas sastopama ik uz soļa. Mēs visi pazīstam tā saucamos trigger warnings, brīdinājumus par iespējami traumējošu saturu. Tu zini, ka jebkurš tavs students var būt traumēts. Man katru gadu jāiziet pārbaude par iespējamu seksuālo uzmākšanos. Visi ir tik viegli ievainojami. Visur ir briesmas. Šī situācija rada pati savu birokrātiju. Savas karjeras gaitā esmu pieredzējis, kā Bērklijā rodas desmitiem dažādu nodaļu un komiteju, kuru uzdevums ir pasargāt mūs citu no cita, mūs visus kopā – no pasaules, konkrētas cilvēku grupas – no citām grupām un tā tālāk.
Dzenovska: Ja kopumā daudz uztraucas par drošību, teiksim, ja bērnu audzina, nemitīgi stāstot viņam, ka jāuzmanās no visādām briesmām, tad tas kļūst par kaut ko normālu. Kāds ieviesīs represīvu mehānismu un pateiks: “Tas jau ir jūsu pašu drošībai.” Un drošums un drošība izplūst arvien vairāk.
Una Bergmane: Lasot mūsu kolēģa Gustava Strengas grāmatu par mirušo piemiņu viduslaiku Livonijā, es domāju par to, ka viss šis drošuma un drošības jautājums ir arī jautājums par mūsu attiecībām ar nāvi, pašiem ar savu nāvi. Runājot par viduslaiku vēsturi, mēs, protams, zinām, ka cilvēki toreiz par nāvi domāja daudz vairāk nekā mēs šajos laikos. Nāvi pastāvīgi pieminēja dažādos reliģiskos ikdienas rituālos. Mēs par nāvi cenšamies domāt pēc iespējas mazāk. Varētu sacīt, ka pie šī procesa pieder arī drošībošana – tas, ka mēs savas brīvības, savu drošumu nododam valsts ziņā un valsts mūs pasargās no jebkāda kaitējuma, valsts kaut kādā veidā parūpēsies, lai mēs dzīvojam mūžīgi, jo ar mums nekad nenotiks nekas slikts. Par mums gādās kaut kas augstāks par mums. Viduslaikos cilvēki laikam domāja, ka jautājums ir tieši tāds. Vai fakts, ka cilvēki vairāk domāja par nāvi, ļāva viņiem spēcīgāk pretoties kārdinājumam nodot daļu savas personīgās brīvības kādai citai varai? Acīmredzot ne, jo tieši tāpat, kā mēs šodien uztraucamies par sava fiziskā ķermeņa izdzīvošanu, viduslaiku cilvēki raizējās par savas nemirstīgās dvēseles glābšanu, un tieši tāpēc viņus tā interesēja visi šie reliģiskie rituāli. Tiem vajadzēja nodrošināt dvēseles izdzīvošanu. Un viņu reliģiskā prakse, tāpat kā mūsdienu drošībošana, piederēja pie grupu veidošanas, identitātes veidošanas. Domāju, ka būtībā tas ir jautājums par mūsu attiecībām ar nāvi un miršanu.
Andersons: Man liekas ļoti interesanti par to runāt arī vēsturiskā aspektā. Laikam jau viena no problēmām ir tāda, ka pēc drošības ir pieprasījums. Un ir piedāvājums, proti, risinājums – tie dažādie veidi, kā valstis vai citas varas un kopienas cenšas drošību piedāvāt. Runājot par drošību, šīs divas puses bieži vien mazliet jauc. Šobrīd mēs ļoti stingri stāvam pieprasījuma teritorijā. Es vienīgi vēlētos šai vēsturiskajai trajektorijai pievienot, protams, jauno laiku pirmsākumus. To visnotaļ specifisko monstru, kas radās pārejas periodā pēc viduslaikiem, Tomasa Hobsa “Leviatānu” ar valdnieka solījumu pasargāt tos ļautiņus, kuri noslēguši šo vareno līgumu ar valsti. Tāds bija modernās valsts solījums: tā gādās par mūsu drošību.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies