Orgasmiskā daba izplešas

RL: Kad jūs satikāt Saritu?

Hjūeta: Saritu es satiku 2004. gadā, kad man bija 33 gadi. Es biju jau dzirdējusi par tantru, bet man nekad vēl nebija bijušas tādas īstas attiecības... Man pat nebija gadījies tā īsti iemīlēties. Jā, es nemaz nezināju, ka tas tiešām var notikt! Un tad es satiku Vinsentu, savu tagadējo vīru, es viņā iemīlējos, un viņš – manī. Es teicu: es vienmēr esmu gribējusi pamēģināt tantru, laižam! Kāds mums ieteica Saritu. Mēs nezinājām gandrīz neko par to, kas tantra īsti ir, bet pieteicāmies sešu dienu retrītam lauku atpūtas centrā Somersetā. Un es pilnībā iemīlēju tantru un veidu, kā es to piedzīvoju – proti, kā tradīciju, kas ir cieši saistīta ar visu cilvēka dzīvi. Tajā bija garīgums. Un šajā garīgumā netika ignorēts ķermenis, netika ignorēta seksualitāte, netika ignorētas jūtas. Viss, ko noliedza manu vecāku piekoptais islāma paveids – jo islāma paveidi dažādās pasaules daļās atšķiras... Viņu islāma paveidā mūzika bija liegta, dejošana bija liegta un vizuālā māksla bija liegta. Sievietes bija mazāk vērtas, ķermenis tika ignorēts, jūtas tika ignorētas, seksualitāte bija kaut kas ļoti, ļoti kluss, slēpts un notika tikai laulībā... Un šeit bija vide, kurā bija tik daudz mūzikas un krāsu, un kustības, un dziļa meditācija, un saikne ar jūtām. Un es sāku saprast, cik atrauta no sava ķermeņa es esmu.

RL: Atvainojiet, kurš bija atrauts no jūsu ķermeņa?

Hjūeta: Ar “atrauta no sava ķermeņa” es domāju, ka manī bija dažnedažādas jūtas un sajūtas, ar kurām biju pieradusi nerēķināties. Es biju pieradusi tās atgrūst. Bet tantras nodarbībās es piepeši apzinājos, ka tās jūtu... Es nezinu, vai jums patīk masāža...

RL: Tikai erotiskā.

Hjūeta: Taču jūs, iespējams, esat to pieredzējis pat erotiskajā masāžā – īpaši, ja masē visu ķermeni. Tu aizej uz masāžu un domā, ka ar tevi viss ir kārtībā, un tikai pēc masāžas saproti, cik saspringts tavs ķermenis bijis iepriekš. Tātad tantras grupā atklājās, ka lietas, kas man šķita normālas vai kaut cik pieņemamas...

RL: Bez pārliekas iedziļināšanās intīmās detaļās, vai jūs varētu minēt vienu piemēru?

Hjūeta: Es neiebilstu pret intīmām detaļām... Daļa no tā bija saistīta ar emocijām. Piemēram, es neapzinājos, cik daudz skumju nesu sevī – būtībā šī milzīgā savas ģimenes zaudējuma dēļ – un kā tas ietekmē manu sirdi un manu spēju vai nespēju atvērties un būt kopā ar citu cilvēku. Tantra man atklāja, kādēļ es līdz 33 gadu vecumam vēl ne reizes nebiju iemīlējusies – tādēļ, ka es tik ļoti biju sargājusi savu sirdi. Vēl tā man atklāja, ka, piemēram, maniem dzimumorgāniem piemita tāds nejutīgums, kuru es apzinājos tikai pēc tam, kad tie kļuva ļoti jutīgi. Ja es nekad nebūtu nodarbojusies ar tantru un pieredzējusi tādu jutīgumu, es būtu domājusi, ka tas ir tikai normāli!

RL: Jūsu prakses spēj mainīt frigidu sieviešu jutīguma līmeni?

Hjūeta: Noteikti, jā! Bet runa nav tikai par frigiditāti. Dažkārt frigiditāte izpaužas kā sava veida aukstums jeb bailes, dažkārt tā var būt karstums jeb dusmas, kas glabājas mūsu ķermenī. Tās var būt bēdas, tās var būt dažādas emocijas. Tā var būt arī priekšstats, ka cilvēki nav seksuāli vai ka sekss viņiem nesagādā baudu. Gadās arī tā, ka sieviete, kurai ir bijuši daudzi mīļākie un sekss ar nez cik vīriešiem, pēkšņi atklāj, ka patiesībā viņa nekad nav spējusi savienot sirdi ar seksualitāti un sasniegt tādu atvērtības līmeni. Jo, kad sieviete nodarbojas ar seksu situācijā “es satiku puisi, man viņš patīk” un viņiem seksuāli saskan, viņa gūst zināmu prieku un baudu. Taču, kad sieviete patiesi spēj savienot savu sirdi ar viņa sirdi un arī ar savu ķermeni, ar savām jūtām, ar savu seksuālo dzīvības spēku, tad sekss ieiet citā dimensijā un rodas tāds atvērtības līmenis… Tāpēc runa nav tikai par frigiditāti un tās pārvarēšanu; arī tad, ja ir baudāma seksuālā dzīve, tai ir milzīgs potenciāls iet dziļumā. Pēc tik daudzām seksuālām tantriskām meditācijām ar savu draugu, kurš tagad ir mans vīrs, es tagad redzu, cik primitīva bija mana izpratne par seksu pirms tam. Tagad man ir sajūta, ka esmu ieguvusi tādu kā teritorijas karti, un es gribu to izpētīt, iet pārgājienos un peldēt okeānos, un atklāt jaunas vietas, un atklāt jaunas zemes, par kurām vēl nemaz neesmu dzirdējusi. Jo tajā dimensijā tas viss ir pieejams!

RL: Es saprotu, ka karte nav teritorija un ka to nav iespējams paskaidrot vārdos, bet tomēr – vai jūs varētu nedaudz iezīmēt jūsu atklātās kartes kontūras?

Hjūeta: Es teiktu, ka, pirms es iepazinu tantru, pirms sastapu Vinsentu, man bija tāds priekšstats par seksuālo dzīvi – tas būtībā nāca no televīzijas –, ka tā ir kaut kas patiešām aizgrābjošs, ar uguņošanu. Pāri televīzijā izskatījās tik laimīgi. Bet, kad es pati atklāju seksu, man likās: tas patiesībā ir garlaicīgi, turklāt šķita, ka viss prieks tiek tikai vīrietim. Tas beidzas, tā īsti pat nesācies. Tantra man palīdzēja atklāt, ka mans ķermenis spēj sasniegt daudz augstāku jutīguma līmeni, daudz lielāku tuvību, un mana orgasmiskā daba sāka izplesties. Dažkārt man bija orgasmiska sajūta sirdī: es raudāju un jutos prieka un mīlestības pārpilna. Tas bija kaut kas pavisam jauns! Tāpat es sāku sajust, cik ļoti sekss bez ejakulācijas, bez orgasma, var padziļināt saikni ar otru cilvēku. Parasti mēs par seksu domājam kā par kaut ko, kas ietver zināmu priekšspēli, varbūt nedaudz stimulācijas, dzimumaktu un orgasmu. Taču caur tantrisko praksi es sāku atklāt, ka seksuālajai dzīvei nav mērķa. Nav nepieciešama pat erekcija, nav nepieciešams orgasms – šīs lietas var notikt, taču nav obligātas. Man pavērās vesela jauna pasaule. Es jutu, ka caur seksuālo dzīvi pamostas tādas manis daļas, kas kopš bērnības bija iemigušas vai aizmirstas. Mums ar vīru bija un vēl aizvien ir daudz šādu brīžu. Vēl pirms divām nedēļām mēs mīlējāmies, un pēkšņi man sagribējās visu pārtraukt. Es lūdzu, lai viņš paskūpsta man muguru. Viņš mani skūpstīja, un es raudāju un raudāju, un raudāju, un sajutu savā ķermenī visas bērnībā pārdzīvotās fiziskās sāpes. Mani vecāki mūs daudz sita, un mūsu ķermeņi glabā šīs sāpes, un te pēkšņi es sajutu, ka sāpju līmenis manā ķermenī sāk noplakt. To pieredzēt bija vienkārši neticami... Pēc tam es jutos mazliet kā bez ādas – ļoti ievainojama. Bet ar visu to bija arī daudz vairāk mīlestības mūsu attiecībās. Un es jūtu, ka katru reizi, kad piedzīvoju kaut ko tik dziedējošu, es iegūstu dziļāku saikni ar dzīvi, lielāku atvērtību pret cilvēkiem un pret dzīvi. Un, kad seksualitāte sāk šajā teritorijā izpaust savu dziedējošo ietekmi, sāk mainīties visa tava personība. Manā gadījumā mainījās mana attieksme pret māti, manī pamodās daudz lielāka līdzcietība pret viņu. Es vairs nejutos kā bērns, kurš nav saņēmis no mātes tik daudz mīlestības, cik viņam būtu gribējies, un nekad to nesaņems, manī ienāca jaunas dzīvotalkas. Un es redzu, ka tas ir padarījis manas attiecības ar draugiem mazliet siltākas un manas saites ar cilvēkiem mazliet dziļākas. Tas mani ir padarījis dzīvāku. Jo, manuprāt, lielākās ciešanas, ko es redzu visur, ir tās, ka mēs bieži jūtamies vieni un nošķirti – pat ja esam precējušies, pat ja mums ir ģimene un bērni...

RL: Nošķirti no kā?

Hjūeta: Nošķirti no dzīves. Kā jau teicu, viena no manas ģimenes labākajām iezīmēm bija kopienas, ģimeniskuma sajūta. Rietumu dzīvesveids satur milzum daudz lietu, kas mūs šķir no šīm saiknēm – un tas turpinās!

RL: Bet vai tad mēs katrs neesam viens? Tādi mēs piedzimām vieni, tādi mēs nomirsim. Varbūt tā ir vienīgā patiesā sajūta – būt vienam?

Hjūeta: Tā ir patiesa sajūta, bet tā nav vienīgā patiesā sajūta. Patiesība ir arī tas, ka mēs esam šeit, uz šīs planētas, un, ja te nebūtu koku, nebūtu arī mūsu, un, ja augsne nebūtu auglīga, mēs nebaudītu šo kafiju. Mēs esam tik dziļi iedēstīti dzīvē! Daudz vairāk, nekā to apzināmies. Un tāpat mēs esam iedēstīti kultūrā. Mēs nevaram plaukt vienatnē – ir ļoti maz cilvēku, kas to spēj.

RL: Cilvēks nav vientuļa sala, kā teica Džons Donns?

Hjūeta: Tieši tā. Ja cilvēks atceras laimīgākos savas dzīves brīžus, tie vienmēr ir brīži, kuros viņš izjutis dziļu saikni ar kaut ko. Tā var būt saikne ar dabu, staigājot pa kalniem, tā var būt kaut kā ļoti gribēta sasniegšana – un tad tā ir saikne ar viņa vēlmēm… Tā var būt seksuālā pieredze, tā var būt ģimeniska pieredze, tā var būt mīlestības pieredze. Galvenais vienmēr ir saikne – vai nu ar sevi, vai citiem, vai dzīvo apkārt, vai arī garīga saikne.

RL: Vai jūs esat dzirdējusi par vācu profesoru Imanuelu Kantu? Gandrīz 40 gadu vecumā viņš vēl nebija iepazinis seksu. Viņa draugi nolēma labot situāciju un aizveda viņu uz bordeli Kēnigsbergā. Pēc tam viņi gribēja dzirdēt, kā viņam gājis. Viņš teica, ka tas esot bijis ļoti skaļi un bezjēdzīgi, un nekad tur vairs neatgriezās. Kāda ir šāda veida baudas jēga? Varbūt tā ir bezjēdzīga darbība un jūs esat gluži kā dārzenis, kas vienkārši bauda sauli?

Hjūeta: Kurš gan jūtas kā dārzenis, kas bauda sauli? Nu, beidziet! Kurš cilvēks uz šīs planētas? Skaidrs, savā ziņā var teikt, ka tas ir bioloģiski – tāpat kā padzerties, kad slāpst…

RL: Vai arī tu vienkārši mēģini izbaudīt šo savu bezjēdzīgo dzīvi. Nevis palīdzi kādai pavecai, vientuļai dāmai.

Hjūeta: Bet, arī palīdzot vecai, vientuļai dāmai, tu gūsti baudu!

RL: Tad, jūsuprāt, galvenais ir bauda? Starp citu, vai jums ir bērni?

Hjūeta: Vēl nav.

RL: Jums būs bērni?

Hjūeta: Jā.

RL: Un jūs domājat, ka audzināsiet bērnus tikai savas baudas pēc?

Hjūeta: Noteikti ne.

RL: Bet vai tas nav muļķīgs uzskats – domāt, ka bauda ir visa centrā?

Hjūeta: Bet es jau to arī nesaku. Es saku, ka visa centrā ir saikne.

RL: Kā tantriski pāri tiek pie bērniem? Vai viņiem vispār iesaka radīt bērnus?

Hjūeta: Noteikti, jā. Man vēl nav bērna tikai tāpēc, ka man bija spontānais aborts. Mēs ar vīru bijām pie ārstiem, izdarījām visu, kas jāizdara, un tagad gaidām.

RL: Nu, tad jūsu uzskati varētu mazliet mainīties…

Hjūeta: Jums vajadzēs mani satikt pēc gada.

RL: Varbūt. Bet vai jūs saprotat, ko es cenšos pateikt? Jo jūs izklausāties pēc tādas virspusīgas Rietumu mentalitātes iemiesojuma, kurā viss grozās ap jūsu pašas bezjēdzīgās dzīves baudu.

Hjūeta: Labi, es tam iebildīšu šādi. Bauda ir daļa no dzīves, punkts. Un tāpat arī, protams, ciešanas. Bauda un ciešanas ir neatņemamas dzīves sastāvdaļas. Savā ziņā varētu teikt, ka tad, kad mēs esam neveseli vai slimi, vai vientuļi, mēs izjūtam spektra ciešanu galu. Un tad, kad esam sveiki un veseli, mēs drīzāk esam spektra baudas galā. Tātad savā ziņā vārdu “bauda” varētu aizvietot ar “cilvēka veselība”, un es uzskatu, ka, lai cilvēki būtu veseli, viņiem vajag dziļu saikni ar savu sirdi, ķermeni, jūtām, ar šo planētu, ar cilvēci… Sekss un seksualitāte ir viens šī spektra aspekts, kas būtībā var būt vai nu veselība un bauda, vai arī ciešanas un kaut kādā mērā slimība vai nemiers.

RL: Vai šī “veselība” maksā dārgi?

Hjūeta: Es teiktu, ka slimība un nemiers maksā daudz dārgāk, jo, globāli skatoties, saiknes trūkums pašiem ar sevi, ar savu ķermeni globālā mērogā izpaužas kā saiknes trūkums ar Zemi un apkārtējo vidi. Jo cilvēka ķermenis ir viņa prāta un dvēseles vide, un tas, ko mēs jūtam iekšēji, mēs arī esam. Līdzīgā veidā mums ir saikne ar Zemi, un es jūtu, ka šis saiknes trūkums ar savu ķermeni, ko dažkārt pieredzam – individuālā, kulturālā, nacionālā, globālā līmenī –, makro mērogā parādās kā cilvēces atrautība no Zemes un tas, cik ļoti mēs darām tai pāri. Atrautība no savas sirds noved arī pie milzīgas ekonomiskās nevienlīdzības, ko mēs uzskatām par normālu, bet kas īstenībā liecina par brālības trūkumu, par cilvēku atrautību no spējas just līdzi, no sirds un taisnīguma, un godīguma. Jo visas šīs īpašības dzīvo sirdī!

RL: Tas viss ir ļoti jauki, taču ļaujiet man jūs pārtraukt. Iedomājieties bērnu, kurš aug nabadzībā Rio vai Kalkutas, vai kādas citas pilsētas nomalē, – un pie viņa atnāk skaista dāma ar fantastisku sprediķi par saikni ar Zemi, ar savu ķermeni… Iztēlojieties sevi šajā situācijā un pasakiet man, ko jūs teiktu, skatoties acīs šim bērnam.

Hjūeta: Ja es būtu tādā situācijā… Protams, ka galvenās vajadzības viņiem ir tīrs ūdens, ēdiens, pajumte un tā tālāk – tā ir tā saikne, kas viņiem vajadzīga. Tādā situācijā es nesāktu kādam mācīt dīvainus enerģētiskus vingrinājumus. Būt saistītam nozīmē sastapt cilvēku tur, kur viņš atrodas, ar tādām vajadzībām, kādas viņam ir. Tantra ir ļoti praktiska dzīves mācība. Tā nav šķirta no parastās cilvēka dabas un cilvēka vajadzībām.

RL: Kāpēc jūs to saucat par tantru?

Hjūeta: Tāpēc, ka tā ir izglītība, ko esmu saņēmusi, prakse, ko piekopju, – tā visa ir diezgan klasiska tantra. Vārdam “tantra” ir daudz nozīmju, bet viena no nozīmēm ir “aust dzīves pavedienus”. Tā vienmēr ir nozīmējusi attiecību aušanu ar dzīvi. Tā nekad nav nozīmējusi pazušanu labos darbos, lai kaut kad vēlāk ieietu pa debesu vārtiem. Tā vienmēr ir nozīmējusi dzīvošanu šeit, uz zemes, un tieši tas man šķiet pievilcīgi.

RL: Vai es drīkstu tam īsti nenoticēt? Es esmu pavadījis kādu laiku, studējot reliģiju vēsturi, un jūsu teiktais izklausās skaisti, bet…

Hjūeta: Tā ir mana personīgā interpretācija. Es zinu, ka vēsturiski tas varbūt arī neatbilst patiesībai.

RL: Jā, es par to stipri šaubos. Es Saritai jautāju par Ošo mācības izcelsmi, un viņa teica, ka mācības pirmavots esot viņš pats. Tātad jūs pārstāvat šīs mācības otro paaudzi. Bet vai jūs varētu pateikt, kā var septiņu gadu laikā kopš sava pirmā tantras retrīta kļūt par skolotāju, kurš to māca citiem?

Hjūeta: Viena lieta ir tā, ka bez Ošo mācības es esmu apguvusi arī daudz ko citu. Esmu mācījusies dziedināšanu, strādājot ar cilvēka enerģijas laukiem – ar čakrām un auru. Tā bija četru gadu apmācība ASV, un, lai to apgūtu, man pašai bija jāveic dziedināšanas ceļojums, jo tādējādi parādās spējas dziedināt citus. Drīz es pabeigšu vēl vienas četru gadu apmācības un atkal – dziedniecības mākslā. Es mācos pie vīra, vārdā Džeisons Šulmans, kurš, līdzīgi Ošo, ir pats savas mācības aizsācējs. Viņa mācība ir dzena pētniecības un prakses, kā arī kabalas pētniecības mūža garumā rezultāts. Viņš tos apvieno, radot dziedniecības ceļu, un atkal: tas ir ceļš, kurš pašam jānoiet, lai to varētu piedāvāt citam. Tātad šīs divas ļoti, ļoti grūtās mācības astoņu gadu garumā notika dažus gadus pirms tantras un dažus – tajā laikā. Tagad tām klāt nāk vēl astoņi gadi, ko esmu pavadījusi, praktizējot tantru. Varu teikt, ka, mācot citus, es piedāvāju to, ko pati esmu izdzīvojusi, un tas turpina manī plesties un atvērt jaunas spējas. Ir tā, it kā kaut kas manī būtu snaudis un es par to nebūtu zinājusi. Šāda veida izglītība nav informācijas ieguve, tā atklāj to, kas tu esi, – tā ir tavas esamības paplašināšana. Tātad mana spēja mācīt nāk no prakses un iekšējas transformācijas, nevis no zināšanu apguves.

RL: Un cik sen jūs mācāt tantru?

Hjūeta: Tantru es mācu aptuveni… šis laikam ir trešais gads. Pirms tam es biju skolotāja vispārizglītojošā skolā, nostrādāju tur kādus desmit gadus, tāpēc pāreja šķita ļoti vienkārša.

RL: Ja es gribētu pie jums mācīties, ko jūs man varētu iemācīt un cik jūs par to prasītu?

Hjūeta: Es pamatā mācu meditāciju, dažādas meditācijas prakses. Taču mācību procesā jūs varat iemācīties arī daudz citu lietu.

RL: Un cik jūs par to prasītu?

Hjūeta: Tas atkarīgs no valsts. Kad es mācu Anglijā, viena pilna diena maksā aptuveni 100 mārciņas, nedēļas nogale var maksāt 200–300 mārciņas, kas parasti ietver arī piektdienas vakaru vai pēcpusdienu. Nedēļu ilga prakse parasti maksā ap 800 mārciņām, jo cilvēkiem ir vajadzīga arī pajumte un ēdiens, un tas ir piecu, sešu dienu retrīts. Tā ka maksa var būt dažāda.

RL: Kādas meditācijas prakses jūs izmantojat ikdienā?

Hjūeta: Es izmantoju kustību praksi, kuru sauc par latihan. To izveidojis indonēziešu meistars, kurš dzīvoja mežā dziļā saskaņā ar meža dzīves ritmiem. Viņš izstrādāja šo praksi, lai izkļūtu no šaurās domāšanas, kurā iesaistīts tikai prāts, un nonāktu dziļākās attiecībās ar dzīvi, ļaujot savu ķermeni kustināt nevis savai domāšanai un gribai, bet smalkajām kustībām, kas pastāv Visumā, gaisā un telpā ap mums. Gluži kā koki reaģē uz vēja kustībām vai jūraszāles un zivis reaģē uz okeāna straumēm… Es jūtu, ka šī prakse mani atver un paplašina, un atgādina man, ka mēs daudzējādā ziņā neizvēlamies to, kas ar mums dzīvē notiek. Es vakar nezināju, ka saskriešos ar jums un ka mums būs šī intervija. Es nezināju, ka sastapšu savu vīru… Lielākās lietas mūsu dzīvē vienkārši notiek… Cilvēki to sauc par likteni, par karmu, cilvēki to sauc dažādi, bet dzīves straumes mūs nepārtraukti kustina un padara iespējamas sakritības un satikšanās. Tāpēc es uzskatu, ka tas ir pretējs un papildinošs aspekts domāšanai un vadīšanai, un mērķu izvirzīšanai, un mērķtiecīgai strādāšanai soli pa solim. Man šī prakse ir ļoti svarīga, un tā ir arī ļoti atslābinoša. Var vienkārši stāvēt – var arī sēdēt vai gulēt, to var darīt pat cilvēks ratiņkrēslā… stāvēt un sākt pieslēgties, burtiski iztēlojoties sevi kā jūraszāli, ko kustina okeāns, vienkārši ļaut kustības impulsam nākt no ārpuses – it kā gaiss kustinātu, it kā uz kaut ko reaģētu.

RL: Taču atslēgas frāze, šķiet, ir “it kā”.

Hjūeta: Sāk ar “it kā”, taču, turpinot šo praksi, ar laiku sāk just, ka nav nekāda “it kā”. Es tieku ļoti konkrēti vadīta, es to jūtu…

RL: Jūs vada okeāns?

Hjūeta: Dzīves okeāns, smalkie spēki – tie spēki, par kuriem es runāju, sakot, ka vairumam cilvēku lielākās izvēles vai lēmumus viņu dzīvē nosaka nevis prāta darbība, bet nejaušības, satikšanās vai gadījums. Un vajag ļaut šiem spēkiem sevi kustināt. Tā var izskatīties kā savāda, lēna deja. Tas ir ļoti atslābinoši.